Augšdaugavas novada Skrudalienas pagasta Skrudalienas ciemā kā ūdens lāsē atspoguļojas cilvēku dzīve un dzīvesveids, kas vērojams daudzās citās Latgales un Latvijas apdzīvotās vietās. Skaisti, tīri un komfortabli ir visur, tikai šajos ciemos paliek arvien mazāk cilvēku, un tie, kas tajos dzīvo, savu fizisko un garīgo iespēju robežās risinot sadzīviskās problēmas, cenšas noturēties pienācīgā līmenī.
Toreiz un tagad
Skrudalienas ciems atrodas 16 km attālumā no Daugavpils, reģionālo autoceļu Skrudaliena--Kaplava--Krāslava krustojumā.
Skrudalienā 1938. gadā būvētā ēkā atrodas pamatskola (līdz 1982. gadam — vidusskola). Ir arī bibliotēka, pasts.
Apdzīvotā vieta (senāk Skrudaļina) pastāv kopš 1790. gada; izveidojusies ap bijušo muižas centru. 20. gadsimta sākumā tur bija ap 100 ēku un 500 iedzīvotāju, pareizticīgo baznīca, tirgotavas, amatnieku darbnīcas. 1925. gadā Skrudalienai piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss.
1935. gadā Skrudalienā bija 40 dzīvojamās mājas un 236 iedzīvotāji, 1989. gadā — 210 iedzīvotāji. Savukārt 2021. gadā šeit dzīvoja 109 cilvēki.
Padomju laikos apdzīvotās vietas centrā atradās Daugavpils rajona Skrudalienas ciema padome.
Tagad ciema centrā ir veikals, kurā, tāpat kā citos līdzīgos lauku veikalos, ir viss nepieciešamais. Netālu atrodas Skrudalienas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo koka baznīca. Pāris metru attālumā ir arī autobusu pietura, no kuras ērti var nokļūt Daugavpilī.
Skatienu piesaista kāda acīmredzami veca pelēcīga ēka ar savdabīgu arhitektūru. Atceros, ka es, būdams šejienietis, tolaik Vecsalienas ciema padomes iedzīvotājs, kas bija kaimiņos Skrudalienas ciema padomei, jaunībā esmu bijis šajā ēkā. Tajos laikos šeit atradās ciema klubs, kurā jaunieši dejoja vokāli instrumentālā ansambļa mūzikas pavadījumā.
Tagad, kā stāsta Skrudalienas iedzīvotāji, šajā ēkā glabājas malka. Lai gan cilvēki vēlas, lai tā tiktu atjaunota un pildītu nozīmīgāku un godājamāku lomu nekā primitīva malkas noliktava. Bet tam ir nepieciešami līdzekļi...
Saglabājusies vienstāva ķieģeļu pieticīga izskata māja, vietējie iedzīvotāji to dēvē par “mazo skolu”, kurai blakus savulaik atradās liela, augsta, skaista ēka ar savdabīgu arhitektūru -- pēc skata gandrīz kā universitāte vai akadēmija.
Pašlaik visapkārt ir atbilstoša infrastruktūra -- puķu dobes, dažādi stādījumi un dekorācijas, bērnu rotaļu laukums, kura centrā uzstādīts stabs ar norādēm -- attālumu līdz daudzām pasaules pilsētām.
Tagad šajā ēkā Miera ielā 12 atrodas daudzfunkcionālais centrs „Skrudaliena”.
Nav rosības un enerģijas
Ciemā un tam blakus dzīvo dažādi cilvēki, ir arī zemnieki. Piemēram, Nikolajs Butorins, kurš tur vairākus desmitus slaucamu govju. Taču pārsvarā tie ir parasti zemnieki un pensionāri.
Sešdesmit vienu gadu vecais Germans Tajevskis Skrudalienā dzīvo jau aptuveni trīsdesmit gadus: “Manu acu priekšā ciems veidojās, kad šeit bija daudz iedzīvotāju un dzīve kūsāt kūsāja, tagad tā pamazām izdziest. Jaunieši aizbrauc uz citām Eiropas valstīm, vecie ļaudis aiziet mūžībā, šeit ir gan turīgi cilvēki, gan tādi, kas knapi spēj savilkt galus kopā. Es pats esmu slims -- pārvietojos ar lielām grūtībām. Paldies manai dzīvesbiedrei Jeļenai, kura, dzīvojot manā mājā, palīdz man, kā vien var, arī finansiāli. Es to ļoti novērtēju, jo man nav savu bērnu, tāpēc nav uz ko paļauties.”
Savulaik Germans strādāja par kompresoru iekārtu mašīnistu, ritošā sastāva atslēdznieku, pastnieku, lopkopi fermā un citos darbos. Dzīvesbiedri netur mājlopus -- tas ir pārāk dārgi un apgrūtinoši.
Neskatoties uz grūtībām, Germans par dzīvi nesūdzas, bet: “Gribētu nobaudīt putna pienu, bet viss cits mums ar Jeļenu ir, tai skaitā arī labas ģimenes attiecības.”
Vasilijs Konošonoks dzīvo Skrudalienas pagasta Salienas ciemā, bet Skrudalienā, aptuveni septiņus kilometrus no viņa mājām, jau gandrīz četrdesmit gadus mīt Vasilija astoņdesmit divus gadus vecā māte Lūcija. “Es braucu šurp apciemot savu mammu un, ja nepieciešams, palīdzēt viņai. Pie reizes ieeju veikalā, lai nopirktu maizi -- šeit tā ir ļoti garšīga. Tādējādi man ir divi mīļi ciemi -- Saliena un Skrudaliena. Ar Salienu esmu saistīts brieduma gados, bet ar Skrudalienu -- jaunībā. Skrudaliena ir ļoti skaista vieta ar bagātu vēsturi, bet, diemžēl, pēdējos gados šeit nav jūtama cilvēku rosība un enerģija. Viss šķiet gluži vai izmiris. Tāda ir dzīve…” saka Vasilijs.
Miera un klusuma saliņa
Atšķirībā no ciema ilggadējiem iedzīvotājiem Aleksandrs Poltarenoks šeit ir tikai divus gadus. Pirms tam viņš dzīvoja Mostovkā, kas atrodas netālu no Vārpenes. Tur viņš kādu laiku īrēja mājokli, taču radās problēmas un nācās meklēt jaunu jumtu virs galvas: «Ir sanācis tā, ka man nav sava mājokļa, tāpēc esmu spiests pārcelties. Arī šeit kopā ar civilsievu Antoņinu īrēju māju par 35 eiro mēnesī. Dzīves apstākļi ir ciešami, bet slikti, ka tuvumā nav akas. Tāpēc pēc ūdens ir jāiet vai jābrauc patālāk.”
Aleksandrs ir aizņemts sabiedriskajos darbos pagastā, turklāt strādā arī pie saimnieka. Pārim ir trīs bērni no iepriekšējām laulībām. Aleksandra bērni strādā Vācijā. Savukārt Aleksandrs savulaik ir strādājis Baltkrievijā, Lietuvā un Polijā.
Valērija Stepanova un Liāna Konošonoka ir māsīcas. Liāna dzīvo Vecsalienas pagastā Červonkas ciemā, bet Valērija -- Salienas pagasta Šlapakos. Abas meitenes brauc uz Skrudalienu, jo šeit dzīvo viņu vecmāmiņa, sešdesmit astoņus gadus vecā Tatjana.
Valērija ir Daugavpils Universitātes Socioloģijas fakultātes 2. kursa studente, arī viņas radiniece Liāna mācās šajā pašā augstskolā otrajā kursā, bet citā fakultātē, pēc kuras absolvēšanas strādās par audzinātāju bērnu iestādē.
“Mums patīk būt kopā ar savu vecmāmiņu, kuru ļoti mīlam, it īpaši vasarā, kad laiks ir silts un saulains – visapkārt viss zied un smaržo. Mēs gan atpūšamies, gan palīdzam vecmāmiņai mājas darbos, pļaujam zālienu, ravējam dobes un darām dažādus citus darbus. Jo vecmāmiņa dzīvo viena, vectēvs ir miris,” stāsta sarunas biedrenes.
Brīvajā laikā Liāna izšuj pērlīšu bildes, arī māsīca Valērija labprāt pievērstos kādam hobijam, bet nav laika, jo meitene papildu mācībām piepelnās, strādājot lielveikalā.
Skrudalienas ciemā studentēm un māsīcām patīk, taču viņas atzīst, ka šeit ir pārāk kluss un pat garlaicīgi, ko nevar teikt par pilsētu. Tāpēc vienīgais, ko radinieces var atļauties, ir pastaigas pa ciemu un komunikācija ar vienaudžiem, kuru tikpat kā nav. …Neskatoties uz to, ka Skrudalienā ir maz rosības, par ko sūdzējās daži šī raksta varoņi, patiesībā šeit ir ļoti komfortabli, un tas ir saprotams. Īpaši uz dažādu krīžu, satricinājumu un ikdienas likstu fona, ņemot vērā pasaulē notiekošos vētrainos un dramatiskos notikumus. Tāpēc Skrudaliena ir miera un klusuma saliņa, kura mums visiem šodien tik ļoti pietrūkst.
