2018. gadā Latgales kultūras Gada balvu “Boņuks” par mūža ieguldījumu saņēma dzejnieks, sabiedriskais darbinieks Alberts Spoģis. Trimdā 1972. gadā iznāca viņa dzejoļu grāmata “Dzagyuzes lineni”, tajā esošais dzejolis “Latgaļu saļms” sākas šādi: “Kungs, / jī Tova izradzātō tauta / Daugovas krostā, / Lubōna klōnūs un / Mōkuļkolna pakōjē! / Jī īgōja ar vōlem rūkōs / šamā skaistajā zemē, / kur azaru acīs / mōkuli aizmaun”1.
Alberts Spoģis latgaļu Apsolīto zemi ieskicē ar trīs ģeogrāfiskiem objektiem — upi, ezeru, kalnu. Rāznas ezers šeit nav pieminēts, bet tā tuvumā esošais kalns gan, un tam ir sava loģika — ar sakrālajiem trīs pieturas punktiem definēt, aptvert visu mūsu teritoriju, kuras centrā ir vertikālā dominante – mūsu svētums Mākoņkalns!
Kādēļ tieši šāds nosaukums? Kalnu var redzēt no tālienes, tas augstu slejas virs apkārtnes, tādēļ šķiet, ka tas ir mākoņos satuntuļojies. Latvijā valdošie vēji ir dienvidu un rietumu, ja skatās pāri Rāznai, cilvēki var novērot, ka vēji un lieti, mākoņi un negaisi nāk virsū tieši no šī kalna.
Komponists Jānis Ivanovs, arī dzejnieks Antons Kūkojs un citi šo kalnu sauc poētiskāk – par Padebešu.
„Muna sirds ar tevi tik pylna,
Pylna kai napuorradzamuo Rāzna.
I monu, eistyn, monu,
Jimā īgrymst pat Padebeškolns.
Jimā īgrymst pat Padebeškolns...
Jis tok Latgolys dzejnīku simbols!
Kū dareit, lai itei vierteiba
naizgaist?
Tevi mīļuot vēļ vairuok,
vairuok!"2
Mākoņkalns un Rāzna vizuāli ir nešķirams pāris. Te ir dzejnieka, ilggadējā žurnāla „Karogs” redaktora Andra Vējāna (īstā vārdā Donats Kalnačs) izaugsmes vieta3, kuru viņš apdzejo dzejolī „Gadu kalni”:
„Bērnībā, kad nāca Jaunais gads,
Mēs ar zēniem Mākoņkalnā skrējām,
Spītēdami māmuļām un vējam, —
Tāls un mirdzošs atklājās mums skats.
Gadi augstāk, augstāk paceļ mūs, —
Veroties uz Rāznu, allaž likās.
Skriet varbūt šurp tāpēc iepatikās,
Minot: kādi jaunumi te būs?"4
Tajos laikos tā uzskriešana varēja būt pa veco bruņinieku laiku ceļu kalna rietumu pusē.
Mākoņkalns slejas 248 metrus virs jūras līmeņa un te bija Livonijas ordeņa pils – pirmā viņu mūra pils tagadējā Latgalē! No šī kalna varēja pārredzēt visu ezeru. Te bija zivis un medījums. Pa mazajām upītēm varēja aizirties uz Lubānu un tālāk uz Daugavu.
Mākoņkalna pakājē ir piemiņas akmens, ka šeit ir pabijis, kalnā uzkāpis, pils akmeņus apskatījis, uz Latgales ezeriem, druvām, mežiem un pļavām lūkojies Kārlis Ulmanis.
Savas autokrātiskās valdīšanas laikā viņš bija ļoti populārs arī Latgalē. Ne visiem dzīvē galvenais bija latgaliešu valoda skolās, avīzēs un lietvedībā. Baznīcā, kura toreiz daudziem latgaliešiem bija svarīgāka par skolām, avīzēm un lietvedību, tā taču skanēja! Daudziem bija apriebušies partiju laiku trikmīni, savējo iekārtošana amatos un partijas interešu stādīšana augstāk par sabiedrības. Saimnieciski tie bija uzplaukuma gadi – lauku iedzīvotāji dzīvoja arvien turīgāk, kala plānus tālai nākotnei.
Tā par Kārli Ulmani dzejo Edvarts Virza:
„Tu, tautas balstīts, kļuvi tautas balsts.
Pats Liktens neveiks to, ko maijā sāki.
Tev pamati par bronzu mūžīgāki, –
Ir idejas, uz kuŗām turas valsts.”5
Pēc 1934. gada 15. maija notikumiem Kārlim Ulmanim vajadzēja izskaidrot tautai Atdzimušās Latvijas sūtību – to, ka visi šie pārkārtojumi ir tautas interesēs, ka valsts pārvaldes mehānisma maiņa bija vai vienīgā iespēja, kā izglābt valsti no strupceļa, kurā tā bija iegājusi.
1934. gada vasarā Vadonis (Saimnieks, Atjaunotājs) ar pavadoņiem apceļoja Latviju. Tikās ar lieliem un maziem, viņu sagaidīja cylvāku špaleri un pučuotys bramys, braucienu atspoguļoja daudzi žurnālisti. Latgali Vadonis izbraukāja no 17. līdz 22. augustam.
Droši vien Mākoņkalnā nekad nav bijis tik daudz prominenču! Vizītes laikā Kārlis Ulmanis un valdības vīri pabija arī Mākoņkalnā. Cilvēku jūra, sveicēji, Mākoņkalnā uzkāpj Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Kara ministrs Jānis Balodis, Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, Izglītības ministrs Ludvigs Adamovičs un daudzi mazāka ranga ierēdņi un priekšnieki.
Bijušais Saeimas deputāts Florians Ankipāns Atmodas gados kādā latgaliešu kultūras darbinieku tikšanās reizē stāstīja, ka uzreiz pēc apvērsuma viņu arestēja un ieslodzīja Liepājas nometnē (tā atradās Kara ostas teritorijā, darbojās no 1934. gada maija līdz 1935. gada martam). Tur bija internēti daudzi parlamentāro laiku politiķi, potenciāli nelojāli inteliģences un armijas pārstāvji. Režīms bija gandrīz kā kūrortā. Dzīvoja cara laiku kazarmās, deva no rītiem kafiju, strādāt nevajadzēja, visas dienas pagāja sarunās un lasot grāmatas. Bija pieejama arī prese, un tad, kad Florians un citi izlasīja par Kārļa Ulmaņa uzkāpšanu Mākoņkalnā, izpētīja fotogrāfijas, sāka zirgoties – vai tiešām Kārlis Ulmanis pats saviem spēkiem varēja uzkāpt Mākoņkalnā?
20. gs. 30. gados Mākoņkalna virsotnē slējās augsts skatu tornis. „No torņa virsotnes sūtam sveicienus Rāznas ezeram. [..] Uz otru pusi redz ezeru pie ezera, ka nevilšus nāk prātā sirotāju dziesmas vārdi „Ezeriem un kalniem klāta Māras zeme Latgale". Jā, tas nu pilnīgi sāk attaisnoties.”6
Mākoņkalna augšā šobrīd var redzēt vienu mūra sienu, bedri kalna vidū, grāvju un vaļņu minimālas paliekas. Cik maz no tās bruņinieku pils ir pāri palicis! – iesaucas tūristi. Īstenībā ir palicis ļoti daudz.
Šo kalnu vēstures entuziasti sāka pētīt jau 19. gadsimtā. Izrakumi liecināja, ka šī pirmā vācu krustnešu Latgalē izbūvētā pils bija ļoti īpatnēja. Par to nevar spriest, kā uz paraugu skatoties uz Rēzeknes vai Ludzas pilsdrupām.
Volkenberga bija t. s. Kombinētā tipa pils7. Bija tikai viena mūra siena – augsta, taisna, abās sānu malās ar balsta stūriem – kura ir lielā mērā saglabājusies līdz mūsdienām. Viss pārējais bija no koka.
Tā akmens siena tika uzbūvēta kalna lēzenajā pusē, no kurienes tai ērti varēja uzbrukt naidnieks. Tur, kur nogāzes bija stāvas, pils būvētāji uzskatīja, ka pietiks ar grāvjiem, vaļņiem un koka aizsargkonstrukcijām.
1875. gadā pie Mākoņkalna bija un to uzzīmēja Napoleons Orda. Parasti viņš zīmēja tieši tā, kā ir realitātē. Arī zem šī zīmējuma ir norāde, ka zīmēts no dabas. Labajā pusē kalns ar mūra paliekām un lielām durvīm stūrī, kalna pakājē lokās ceļš, uzreiz aiz ceļa viļņojas ezers. Vai tas ir kompozicionāls uzlabojums, autora fantāzija, vai arī 19. gadsimtā tiešām bija kāds ezers Mākoņkalna pakājē? Līdz Rāznas ezeram no kalna tagad ir 2 km, bet, iespējams, senākos laikos ūdens līmenis Rāznā bija augstāks? Pārpurvojušais Voveru ezers? Vai arī tas ir Ubogovas ezers, kurš ir 400 m uz dienvidaustrumiem no Mākoņkalna?
Starpkaru periodā skats no kalna uz Ubogovas ezera pusi bija populārāks par skatu uz Rāznu. To var konstatēt pēc profesionālajām un amatieru foto, kuras ir uzņemtas tajā laika. Ja Rāzna no kalna izskatījās kā jūra, kura foto bija gana vienveidīga, tad Ubogovas puse fotogrāfiski bija daudz interesantāka – tāla panorāma, vidū neliels ezers ar līkumotu krastu, visapkārt pakalni, pļavu un tīrumu faktūra, var redzēt arī māju jumtus. Pat torni Lielā Liepu kalna virsū, līdz kuram pa taisno kādi 15 km. Nu skaisti!
1 Spogis A. Dzagyuzes lineni. - [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1972., 85.lpp.
2 Kūkojs O. Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns. Dzejis izlase latgaliski – Rēzekne: J. Soikāna Ludzas mākslas skola, 2020., 95. lpp.
3 No 1934. līdz 1937. gadam viņš mācījās Dubuļu pamatskolā.
4 Vējāns A. Varbūt nenoplūktās mežarozes zied? – Rīga: Liesma, 1982., 13.lpp.
5 Virza E. Tu, tautas balstīts.. // „Senatne un Māksla", 1936., Nr. 1.
6 Stumbris J. Dažas dienas ar gājēju vienību Latgales apceļojumā // „Ugunskurs", 1939., Nr. 7.
