„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. februāris
Otrdiena
Andra, Līva, Līvija
+6.8 °C
apmācies

Govis, kartupeļi un sublimācija

Anatolijs Krilovs

Ne visai bieži dzirdētais termins -- sublimācija -- ir produktu pārstrādes process, kad ātri un pilnībā no tiem tiek izsaldēts ūdens. Tā kā augļu un ogu produkciju nav iespējas realizēt lielos apjomos, sublimācijas (aukstās kaltēšanas) procesu veic bioloģiskās zemnieku saimniecības "Vecmežiņi" (Augšdaugavas novads, Kalupes pagasts, Vecumi) īpašnieks Normunds Rozentāls ar ģimeni. Taču viņu pamatnodarbošanās joprojām ir mūsu novadam tradicionālā lauksaimnieciskā ražošana.



Sāka ar teļiem

Normundam Rozentālam ir piecdesmit trīs gadi. Dzimis Madonā, tur sācis mācīties vidusskolā, bet beidzis to Cēsīs, no kurienes devies mācīties par mēbeļu galdnieku. Armijā Normunds dienēja no 1988. līdz 1990. gadam, vispirms Ādažos, bet pēc tam Kaļiņingradā, artilēristos.

Pēc armijas strādāja dažādos darbos, tostarp Preiļos, Sadzīves pakalpojumu kombinātā, un pat mežizstrādes darbos Kalupes pagastā -- ģimene uz šejieni pārcēlās no Madonas. Kādu dienu bez paskaidrojumiem Normunds tika atlaists un palika bez darba. Izglāba Īrija, kurp viņš devās peļņas un labākas dzīves meklējumos. Taču dzīve ārzemēs neko daudz neatšķīrās no darba mājās -- tas pats mazkvalificētais darbs.

Īrijā Normunds sabija apmēram četrus gadus, pēc tam atgriezās mājās. Jau bija 2001. gads. “Radās jautājums – ko man darīt tālāk? Man bija ģimene, kas jāuztur. Mēs ar sievu nolēmām audzēt mājlopus, bet nodarbošanās ar galdniecību man bija kā hobijs. Sāku pirkt gaļas šķirnes teles. Sākumā divas trīs, jo tās ir dārgas, tad ganāmpulks pamazām palielinājās, līdz sasniedza vairākus desmitus dzīvnieku,” stāsta zemnieks.

Vienlaikus Normunds pusotra hektāra platībā iestādīja dārzu -- simtiem ābeļu un ogulāju. Pie mājas auga plūmes un bumbieres.



Jaunā brīnumtehnoloģija

Gāja laiks, milzīgais dārzs izauga un sāka nest augļus, šķita, ka nu tik nāks nauda: “Tomēr produkcija nebija pieprasīta -- ne augļi, ne no tiem gatavotās sulas. Cilvēki pirka, bet ne tādos apjomos, kas mani apmierinātu un dotu ienākumus. Un vispār -- kuram gan šodien vajadzīgi āboli? Turklāt mums ir bioloģiskā saimniecība, kas nozīmē, ka produkcijas cenai jābūt augstākai nekā parastajai. Bet ne visi to saprot.”

Taču, kā jau reizēm šādos gadījumos notiek, izeja no šķietami bezcerīgās situācijas tika atrasta pavisam nejauši. “Reiz internetā ieraudzīju informāciju, ka augļus, dārzeņus un visu pārējo var apstrādāt, izmantojot oriģinālu tehnoloģiju – liofilizāciju, kad aukstumā ar vakuuma palīdzību ūdens no produkta tiek izsaldēts. Apstrādes procesa laikā produkti tiek žāvēti vakuumā, kur tie tiek sasaldēti līdz pat -40 oC. Šādos fizikālos apstākļos produktos esošais ūdens ledus veidā pāriet tvaika fāzē, apejot šķidro fāzi. Rezultātā tiek iegūts sauss produkts, ko var uzglabāt ļoti ilgu laiku. Tas mani ieinteresēja, jo bija kaut kas jauns un neparasts. Mēs iesniedzām projektu, un tas izrādījās veiksmīgs. Tādējādi mēs varējām iegādāties divas dārgas iekārtas,” stāsta Normunds.

Katras iekārtas caurlaidspēja ir 5--6 kg produkta. Žāvēšanas process ilgst līdz pusotrai diennaktij. No viena kilograma iznāk aptuveni 100 grami kompakta produkta -- žāvētu dārzeņu gabaliņu, augļu, ogu u.c. Saglabājas tā aromātiskās un garšas īpašības, krāsa, vitamīni, bet tekstūra kļūst specifiska – irdena un kraukšķīga, turklāt bez jebkādām piedevām, tajā skaitā cukura. Daži produkti ir līdzīgi čipsiem, bet bez jebkādas „ķīmijas”, citi ir kā pastilas gabaliņi.



Ģimenes uzņēmums

Normundam ir trīs bērni – divas meitas un dēls. Vecākā meita Kristīne dzīvo un strādā Vācijā, viņai ir divas mantinieces -- Normunda mazmeitas Amanda un Čelsija. Vidējā meita Diāna dzīvo Rīgā un strādā par grafisko dizaineri. Jaunākais -- Jānis, kuram drīz apritēs astoņpadsmit gadi, tagad mācās Latgales industriālā tehnikuma izglītības programmas īstenošanas vietā "Višķi" par mehāniķi. Pēc tehnikuma beigšanas jaunietis plāno stāties Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē (bijusī Latvijas Lauksaimniecības akadēmija). Vecāki ļoti cer uz Jāni kā Rozentālu ģimenes darbarūķu dinastijas turpinātāju. Un cerības piepildās. Jānis sniedz nozīmīgu palīdzību saimniekošanā, cenšoties iedziļināties visās procesa detaļās un smalkumos. Savukārt Diāna labi pārzina datortehnoloģijas, kas ļauj pastāvīgi būt apritē -- veicināt produkcijas pārdošanu ne tikai veikalos, bet arī interneta vidē: plānots izveidot interneta veikalu un savu vietni. Normunda meita izstrādāja zīmola etiķetes, dizainu un risina daudzus citus ražošanas jautājumus.

Vārdi sakot, Rozentāliem ir klasisks ģimenes uzņēmums, tāpēc viņi nealgo strādniekus, bet visus darbus savā saimniecībā veic paši. Taču gandrīz 160 hektārus plašajā saimniecībā visu apsaimniekot nebūt nav tik vienkārši. Ziemai jāsagatavo apmēram 800 siena ruļļi. Izņemot govis, ir arī cūkas un pat vistas. Turklāt zemnieki vistas nepērk, bet audzē paši.

Iepriekšējos gados Rozentāli stādīja kartupeļus piecu hektāru platībā, pērn -- 3 ha, bet šogad -- vien pusotru hektāru, lai gan arī šī ir gana liela platība.

Normunda sieva Iveta strādā veikalā, tomēr, neskatoties uz aizņemtību, viņa daudz laika velta saimniecībai, kurā bez elitārām Šarolē un Herefordas šķirnes gaļas govīm un teļiem ir arī slaucamās govis. Lauksaimnieki ražo no piena dažādu šķirņu sierus un citu produkciju.

Savukārt jaunlopi tiek pārdoti izsolē, tos labprāt pērk turki, vācieši, poļi un skandināvi.



Cilvēks ar zelta rokām

Ģimenes galva Normunds ir unikāls cilvēks ar zelta rokām. Viņš strādā ar visa veida tehniku: kombainu, traktoriem, dažādu lauksaimniecības un citu speciālo tehniku.

Turklāt Normunds ir saglabājis savas mēbeļu meistara prasmes. Viņš izgatavo mēbeles pēc pasūtījuma, tostarp arī antīkas. Tās nav lētas, toties izskats un kvalitāte sajūsmina ikvienu. Normundam ir kokzāģētava un galdniecības darbnīca, kur viņš no koka darina savus šedevrus: galdus, solus, citas mantas, sadzīves piederumus un pat mucas, kas mūsdienās ir retums. Darbnīcas stūrī atrodas milzīga koka tvertne, kuras tilpums ir aptuveni pusotra tonna. Tajā var peldēties vai uzglabāt graudus un miltus. Reti kurš mūsdienās spēj uzmeistarot ko tādu, un vai tas vispār spēj?

Normunds mantojis no sava vectēva iesala alus brūvēšanas tehnoloģiju. Šādu meistaru, kas saglabājuši latgaliskās alus darīšanas tradīcijas un tā receptes, mūsdienās ir pavisam maz.

Pat kūtsmēsli saimniecībā ir īpaši -- tajos dzīvo Kalifornijas sarkanās sliekas, kas ražo biohumusu: „Diāna piedalījās vienā no skolas projektiem, kura ietvaros viņai pa pastu no Rīgas tika nosūtīti šie tārpi. Starp citu, viņa ieņēma pirmo vietu. Kad projekts beidzās, mēs izlaidām tārpus kūtsmēslos. Sliekas tur iedzīvojās un tagad dod labumu. Daudzi cilvēki pērk humusu kā mēslojumu.”



Tas ir jānogaršo

Sublimēto produktu ražošana, kuru Normunds ar ģimeni aizsāka pirms aptuveni četriem gadiem, pašlaik veiksmīgi attīstās: “Vēlamies realizēt savas preces ar interneta starpniecību, tirgotāji ir gatavi pārdot mūsu produkciju, daži cilvēki to pērk pie mums, mājās, reizēm saimniecība "Vecmežiņi" ir iekļauta tūrisma maršrutā, pa kuru dodas Latvijas un citu valstu iedzīvotāji. Viņi arī iegādājas preces. Cilvēki interesējas par mūsu produktiem. Ir lieli pasūtījumi."

Telpā, kur notiek maģiskais sublimācijas process, Normunda galds ir pilns ar dažāda izmēra plastmasas burciņām. Katrā -- cits produkcijas veids. Normunds pastāstīja, ka sākumā mēģinājuši iepakot maisiņos, taču produkti uzsūca mitrumu. Ideāli būtu izmantot stikla traukus, taču tas sadārdzinās produkciju. Sausu produktu var uzglabāt līdz ceturtdaļgadsimtam un tas nezaudēs savas garšas īpašības. Tāpēc arī cena ir augsta. Pašlaik burciņa maksā apmēram četrus ar pusi eiro. Taču, pēc Normunda teiktā, pie cenām ir daudz jāstrādā, jo ir ļoti grūti precīzi noteikt konkrēta produkta reālo vērtību. Viss ir atkarīgs no tā veida un ražošanas izmaksām.

Ir pienācis interesantākais brīdis. Normunds piedāvā nogaršot savu produkciju, no katras burciņas izņemot kādu dārzeni, augli vai dažādu krāsu gabaliņus, kas atgādina pastilu. Dažus man izdevās uzminēt, dažus -- nē. Taču ne tāpēc, ka kļūdījos, nosakot pēc garšas, bet gan tāpēc, ka nevarēju iedomāties, kā, piemēram, var liofilizēt vīnogas, arbūzus, tomātus ar ķiplokiem un daudz ko citu. Un pat saldējumu un krējumu.

Viens no Normunda paziņām, alpīnists, palūdza izžāvēt zupu, lai nebūtu jānes mugursomā uz kalniem pusmaiss kartupeļu, bet varētu paņemt līdzi kompaktu produktu. Normunds sublimēja krējumu zupai. Tiesa, līdz zupai viņš vēl nav ticis.

Gatavojot visus šos produktus, Normunds ar ģimeni daudz eksperimentēja un kombinēja, ievietojot savā brīnumierīcē arvien jaunus un jaunus, nereti eksotiskus dārzeņus, augļus. Rozentāli turpina savus radošos meklējumus arī tagad.

Normunds piedāvāja nogaršot savu izcilāko gardumu – sausās zemenes šokolādē. Trūkst vārdu, neparasti un garšīgi – it kā zemenes būtu svaigas, tikko no dārza.