Ja par dzimto skolu uzskata to, kurā sāki iet pirmajā klasē, tad man tā ir Ozolaines astoņgadīgā. Pirmajā klasē1 mēs bijām seši, bet izlaidumā jau divpadsmit – Judīte Daldere, Inga Gudule, Ilmārs Kairovs, Ivars Kaupers, Valentīns Lukaševičs, Ilga Ritene, Ainārs Rinža, Gunārs Rubļovs, Viktors Rubulnieks, Ivars Springis, Dainis Turlajs, Regīna Voitkāne.
Mazajās klasēs bija tāds mācību priekšmets – glītrakstīšana. Bija jāraksta skaistā slīpumā, ar tinti un spalvaskātu, nosusinot pļamas ar dzēšpapīru. Vēl bija tāda interesanta lieta kā ātrlasīšana – ieslēdza hronometru un tu skaļi lasīji nezināmu tekstu, bet vēlāk saskaitīja, cik burtu ir izlasīts. Šajā disciplīnā vislabāk veicās man un Dainim Turlajam.
Fiziski stiprākais klasē bija Ivars Kaupers. Man pat šķita – ja viņu iejūgtu zirga vietā, viņš pavilktu arklu! Īsts lauku puisis, ar saviem principiem un vērtībām jau skolas gados. Klasē man ar viņu bija vistuvākās attiecības, var pat teikt, ka mēs draudzējāmies. Kad bijām vēlāk iesaukti padomju armijā, mēs sarakstījāmies. Ivars pēc učebkas nokļuva Afganistānā, uz viņa atsūtītajām vēstulēm bija neierasti pasta zīmogi un tās bija it kā kāds atplēsis un vēlāk aizlīmējis.
Beidzamajās klasēs mums latviešu valodu un literatūru mācīja Vija Ostrovska. Mēs bijām viņai pirmā audzināmā klase, viņa ar mums daudz nodarbojās. Klases stundas, ekskursijas un pārgājieni, literārās tiesas un skeču iestudējumi, diskotēkas. Gunārs Rubļovs vai Ivars Springis atstiepa uz skolu maģīti, paštaisītas gaismas mūzikas, un mēs trināmies un kratījāmies „Saragossa Band”, „Smokie”, „ABBA", „Baccara", „Dschinghis Khan" un „Boney M” ritmos. Ā, jā, vēl „Mašina Vremeni”, „Credo” u.c.
Savu pirmo dzejoli es sacerēju 7. klasē —latviešu valodā, garu, jūsmīgu un pārpilnu ar atskaņām. Atceros vienu pāri: tauri–cauri, nekas cits no šī dzejoļa man atmiņā nav palicis. Aiznesu to pagaro rīmējumu parādīt savai latviešu valodas skolotājai. Viņa izkritizēja mēģinājumu pakaļdarināt, taču arī paslavēja un ieteica šo nodarbi turpināt. Skolotāja Vija bija manas dzejas pirmā lasītāja un vērtētāja. Viņa arī, kā bija solījusi, nevienam skolā neizpļāpājās, ka es kaut ko tādu daru.
Par bijušo skolu Ozolainē2 šobrīd liecina vienīgi sporta laukums. To izbūvēja fizkultūras skolotājs Kalvāns. Viņš bija gara auguma, kolekcionēja pastmarkas un uz skolu brauca ar retro mašīnīti – kaut kādu BMW vai Opeli.
Ir vēl palikuši futbola vārti un basketbola grozi. Te spēlējām bumbu, lēcām tālumā un metām granātu. Blakus sporta laukumam bija pasts un veikals. Uz šejieni starpbrīžos skrējām pēc končām un cepumiem, izdangotajā laukumā pie veikala vienmēr stāvēja mašīnas, traktori un pajūgi.
Zirgi parasti bija piesieti aiz veikala noliktavām, turpat pie sporta laukuma. Vai zināt, kas ir slita? Zirgu parkings! Horizontāla brusa zirga purna augstumā, kura balstās uz diviem zemē iedzītiem stabiem. Slitas agrāk bija daudzi kur, tagad tās ir lielāks retums nekā t. s. piena galdiņi.
Lai nokļūtu veikalā, bija jāpārskrien pāri grants ceļam, pa kuru brauca motocikli, automašīnas un dažāda lauksaimniecības tehnika. Tad bija uzmanīgi jātipina, it īpaši rudeņos un pavasaros, lai neieslīdētu dīķī. Dīķis man maziņam šķita milzīgs, tā vidū bija tāda kā saliņa, uz kuru drosminieki kaut kā pa dēļiem vai zariem tika un jutās tur kā īsti pirāti.
Dīķim tuvāk bija mazā ēka, kurā bija pasts. Te vienmēr smaržoja pēc pastmarkām un surguča. Ja veikals bija ciet vai bija rinda, te varēja nopirkt pildspalvu iekšiņas, burtnīcu, arī kādu nelielu našķi.
Veikals, kuru atceros ļoti spilgti, tika uzbūvēts 1958. gadā. „Ozolaines ciemata centrā remontu un celtniecības kantora strādnieki sākuši jauna tipveida ciema veikala būvi. Viena daļa ēkas būs divstāvu. Veikalā būs speciāla nodaļa, kur pārdos degvielas un smērvielas.”3 Sešdesmitajos gados to dēvēja pat par universālveikalu4. Savos skolas gados te es pirku iriskas, halvu, dažreiz limonādi.
Nezinu kādēļ, bet puiši uz skolu ņēma bārdas skuvekļu asmenīšus. Bija tādi brūnā krāsā, „Ņeva”. Nebiju domājis, ka man pārdos, bet šeit, Ozolaines veikalā, iedeva – tādā sagumzīta papīra paciņā. Es biju pārsteigts, tad nobijies – izmetu tās žiletes atkritumu kastē.
Kādēļ tās žiletes puiķeļi ņēma sev līdzi? It kā lai varētu zīmuļus asināt, bet daudzi prata tos asmenīšus ar knipi lidināt, noslēpt zem mēles utt. Ivaram tāda žilete bija somas ārējā kabatiņā, es kaut ko gribēju aizņemties, bāzu roku iekšā un sagriezu vidējā pirksta galu. Ļoti sāpēja! Ar asinīm appilināju viņa klejonkas somu un savas bikses.
Vecākajās klasēs stilīgi bija nēsāt ne muguras vai rokas, bet plecu somas. Septītajā klasē, precīzi atceros, sākās diplomātu bums. Pirmie bija no dermatīna, vēlāk parādījās plastmasas. Atceros vienu puisi Maltas klubā, kurš bija pilnā ziemas tā laika modes komplektā – mugurā dubļonka, kājās džinsas, rokās diplomāts! Visas meitenes ir viņa!
Pēcatmodas gados Ozolainē arī bija veikals, saucās „Vija”. Nostalģisku domu vadīts te biju pāris reizes iegriezies, ilgi staigāju un it kā nevarēju izvēlēties vajadzīgo preci, tad kaut ko nopirku un ātri gāju ārā. Man patīk manas paaudzes sieviešu vārdi Santa, Indra, Benita, Ērika, Sarmīte, Aija, Skaidrīte, Iveta, Vija.
Īpaši priecīgi mācību gada mēneši bija maijs un septembris. 1. septembrī nācām uz skolu ar asteru un gladiolu pušķiem. Bija žēl, ka vasara ir beigusies, bet bija arī prieks atkal satikties ar klases un skolas biedriem.
Ne skolas galvenais pagalms, ne tam blakus esošie celiņi tad nebija asfaltēti vai bruģēti – placīti norobežoja zālājs un puķu dobes. No pagalma gāja celiņi uz trim pusēm – uz šoseju, kur bija autobusu pieturas, lejup uz skolas ēkas dienvidu stūri, kur apakšā bija pagrabs, kā arī uz pretējo pusi, kur starp fizkultūras zāli un puiku darbmācības kabinetu bija cits, otrs pagalms.
Tajā sporta zālē, no kuras šobrīd nav palikuši pat pamati, 1983. gada jūnijā notika mūsu svinīgais izlaidums5.
Zālē bija pilns ar lauku puķēm vāzēs, bet ārā pie durvīm un visur iekšā bija saliktas bērzu meijas. Tie agrāko laiku pasākumi man un daudziem ir palikuši atmiņā ne tikai vizuāli, bet arī smaržās!
Apkārt otrajam pagalmam, uz kuru varēja lūkoties vienīgi no ķīmijas kabineta, auga milzīgi koki. Maijā tur sanēja un mudžēja maijvaboles. Zemē nokritušās bija lipīgas, lidoja skaļi dūkdamas.
Kalimbamba ir mana mīļākā bērnības spēle. Skolēni starpbrīdī sapulcējās galvenajā pagalmā, kur sadalījās divās apmēram vienādās grupās6. Puikas un meitenes katrā grupā sadevās rokās un nostājās rindā pagalma pretējās malās. Blakus stāvošajiem vajadzēja cieši turēt vienam otra roku, jo no pretinieka ierindas kāds skrēja ar mērķi izlauzties cauri roku barjerai. Ja tas izdevās, tad drīkstēja kādu no pretiniekiem ņemt savā grupiņā un spēle tā turpinājās līdz brīdim, kad kādā no ierindām vairs nebija spēlētāju.
Vēl spēlējām klasītes, paslēpes, pakaļdzīšanos ar pieskaršanos, tautas bumbu. Puišiem populāra bija nazīšu spēle. Salokāmo kabatnazi vajadzēja mest zemē tā, lai tas ar asmeni iedurtos. Spēles gaitā to nazīti vajadzēja mest atdūrienā no plaukstas, apakšdelma, beigās no pleca.
Pirms stundām, starpbrīžos un pēc stundām spēlēja arī uz naudu. Visbiežāk kratīja – katrs spēlētājs iedeva vienādu kapeiku summu, tad viens no spēlmaņiem tās monētas sabēra savās plaukstās un sāka kratīt. Otrs skatījās, teica stop, plaukstas tika saspiestas un monētas nofiksētas. Tas, kurš nekratīja, teica cipars vai ģerbonis. Saspiestās plaukstas tika atvērtas un abi spēlmaņi tad redzēja, kā nu kuram ir veicies.
Dažreiz monētas salika uz grāmatas vai galda, tad ar lineālu vai ķemmi žmiedza uz to maliņām, kā rezultātā monēta kā varde leca uz priekšu. Ja uzgūlās virsū pretinieka monētai, tā skaitījās vinnēta.
Skolā visbriesmīgākie brīži bija tad, kad šosejas apmalē pāris nedēļas stāvēja specializētais zobārstniecības autobuss. Skolēnus stundu laikā pa vienam izsauca un bija jāiet uz zobu urbšanu.
Es mācījos jau jaunajā, balto silikātķieģeļu skolā. Baļķu sienu skola te bija arī agrāk7 (skola Balbišos ir kopš 1870. gada8!), bet 1965. gadā „Ozolaines skolā uzcelta divstāvu piebūve”9 (būvēja Viļānu remontceltniecības iecirkņa strādnieki).
Visur mūsu skolā bija apaļās, ar alumīnija krāsu nokrāsotās krāsnis. Katru nedēļu viena klase bija dežuranti, viņiem bez kārtības uzraudzīšanas starpbrīžos vajadzēja vēl arī pēc stundām sanest malku. Katrai krāsnij vajadzēja apmēram divus skolniekroku nesienus. Agri no rīta nāca apkopējas, viņas arī izkurināja tās krāsnis. Kad ieradāmies skolā, visur bija ļoti silti un omulīgi.
Skolas viens skolnieks katru dienu tika norīkots dežūrēt virtuvē. Parasti bija jāpalīdz ēdamzālē salikt un novākt traukus, notīrīt galdus, sakārtot virtuvi utt.
Nezinu kādēļ, bet manos laikos skolā nebija ne ūdensurbuma, ne akas blakus. Tuvākā aka bija pāri šosejai, pie ciema padomes.
Manās mājās aka bija aizvākota, iekšā bija caurule, bet kaceļnajā sūknis – piespiedi elektrības slēdzi, un ūdens no akas satecēja rezervuāros un tālāk līdz krāniem un izlietnēm.
Vienas tādas virtuves dežūras laikā mani nosūtīja atnest ūdeni. Es pirmo reizi ieraudzīju nēšus, nezināju arī, kā no akas ķēdē iesietu spaini ar griešanu izcelt ārā. Kaut kā tiku galā, un tagad varu teikt – Ozolainē ir tā aka, no kuras es pirmo reizi smēlu ūdeni!
Skolā mācījās bērni no Pūpoliem, Krīvenim, Gaiduļim, Skujām un citām apkārtējām vietām. Liela daļa brauca uz pilsētu10.
Kad bija silts, negaidījām autobusu, bet gājām kājām. Daži skolasbiedri dzīvoja Oļhovkā, Bumbišķos un citur, varēja viņus viegli pierunāt iet kopā. Asfalta ceļa malā bija sastādītas kuplu egļu audzes (droši vien lai ziemā pasargāt ceļu no aizputināšanas?), šajos asajos tuneļos vienmēr varēja noslēpties.
Varēja arī balsot – šoferi labprāt ņēma skolniekus. Septiņdesmito gadu beigās – astoņdesmito gadu sākumā bija šoferi, kuri pie priekšējā vējstikla stiprināja Staļina bildi. Bieži to darīja daļnabojščiki vai kaukāzieši, milicija šos šoferus parasti apturēja un lika Staļinu noņemt. Nekad tā līdz galam neesmu sapratis, ko toreiz tas simbolizēja.
Pa vēstures kabineta logiem varēja skatīties uz stādīto bērzu rindām un dzelzceļu aiz tiem. Vilcieni dārdēja un svilpoja, traucās garām cisternas, platformas, konteineri, pasažieru un kravas vagoni. Bieži vien pēc stundām blandījāmies gar sliedēm un meklējām izkritušo starp gulšņiem. Vispriecīgākais atradums bija zilas, dzeltenas un citu krāsu bumbiņas. Lazdu rieksta lielumā, no tām it kā ražoja stikla šķiedru.
Man šīs bumbiņas mājas kaut kur ir, tikai citu mantu klāstā tās vairs nevaru atrast. Ļoti ceru, ka kādu dienu būs pārsteigums un tās, spīguļodamās un īpatni skanot, ieripināsies manā plaukstā.
1 Mācīja mūs skolotājas Genovefa Dunce un Monika Deksne.
2 Skola Ozolainē tika slēgta 2004. gadā. Vecākā paaudze šo vietu dažreiz sauca vēl par Balbišiem, bet jaunākā paaudze jau tikai Ūzulaine. Skolā starpbrīžos teju visi skolēni savā starpā runāja latgaliski, tādēļ tika lietots šis vietvārda Ozolaine latgaliskais pārskaņojums.
3 Laškovs. Dažos vārdos // „Ausma”, 24.06.1958.
4 Kaut kur veikala tuvumā, šosejas malā bija arī leģendārais Ozolaines klubs. To uzcēla 1949. gadā, bet 60. gadu vidū tas nodega.
5 Skolas direktore visu mūsu mācību laiku bija Klementina Buharina.
6 Šo spēli spēlēja mazākie skolēni – no otrās līdz apmēram piektajai klasei.
7 Belova T. Mēs nākam no bērnības, no Kivkiem! // „Rēzeknes Vēstis”, 09.04.2021.
8 Ozolzīles zīmē (sast. Ūdre S., Blinovs E.) – [B.v.]: Ozolaines pagasta pārvalde, 2021., 85. lpp.
9 Stafeckis A. Likt lietā rezerves // „Znamja Truda”, 02.03.1966.
