Tylti

Latgolā ir vysnuvysaidi vītu nūsaukumi – latgaliski i na cīš latgaliski, poetiski i na vysai, saprūtami i gryuši izskaidrojami.

Interesanta vīta ir Tylti.

Ka ir tylts, to ir juobyun upei, puori kurai tys ir. Tei upe ir Leiksna. Pi Tyltim jei cīš leikumaina. Varātu byut, ka nu vuorda leikumains ari rodīs upis nūsaukums Leiksna, a piečuok nu upis nūsaukuma ari apdzeivuotuos vītys nūsaukums.

Odotu fabrika. Tī Tylti ir pi vītys, kur Leiksnys upei puori guoja vacais zemis ceļš.

Leiksnys muiža tod beja ploša i boguota (tānejais Daugovpiļs Mežcīms agruok beja Leiksnys muižys zeme!). Vīna nu Leiksnys muižys foļvarkom beja Tylti. A zam Tyltu foļvarkys beja vysa kas ap te leikumainū upi – lynus mērcēja tymūs leičūs, beja pi dzeļžaceļa iz upis patmalis, a sūpluok tom slavenuo Odotu fabrika.

Gazetroksts par itū ražūtni dūd līceibu par struodnīku dorba i sadzeivis apstuoklim.

„Ap 30 godu atpakal' Leiksnâ tyka dybynota un leidz šam laikam strodoj odotu fabrika. Taidu fabriku Kriwijâ ir liuti moz: wysa – trejs, wai četras. Leiksnas fabrika pidar witejam muižinikam gr. Joniam Pliater-Zibergam. Jimâ taisa odotas, tembores, špilkas un maškaru kabius. Fabrikâ strodoj ap 300–400 strodniku, witeju latgališu.

Dorbs Leiksnas fabrikâ, kai i wysôs fabrikôs, ir disgon gryuts un napateikams. Gryutoku dorbu strodoj weiriši, wiglokajam jem siwites, pat barnus. Dažim dud dorbu uz satu. Bet wysporigi jopasoka, ka dorbs ir naweseligs. Strodniki augušu dorba dinu (10–12 stundžu) pawadej gaisâ porpilditâ ar smeri un dzelža putekli. Tys dora kaitigus nusadumus uz plauškom un strodniki wigli daboj dylunia. Jopasoka, ka leiksnišûs daudzeji slymoj un merst ar dyluni, un leloko dalia ir fabrikas uperas. Reši kas (tys sewiški zeimojas uz meitinem un barnim), porstrodojis fabrikâ 10 godu, nadaboj „ilgos slimibas”.

Bet naraugut to leiksniši midzas pi fabrikas. Un tys wigli saprutams. Nawajaga braukt „burlakûs”, uz tolejom pilsatom – war pelnetis dzeiwojut sowâ ustabeniâ.

Kas zeimojas uz strodniku pelniu, tad, jemut weribâ tagadeju cylwaka ruku dorgumu un naweseligù fabrikas kambaru gaisu, jopasoka, ka tej pelnia ir samarâ moza. Winkorši strodniki weiriši, kai fabrikas walde pazinioja „Kur-Litewskì” korespondentam, daboj dinâ leidz rubliam, strodnicas daboj daudzi moz 50–70 kap. dinâ, meisteri ap 2 rub. Fabrikas walde lilejuses augšokmynatam korespondentam, ka storp Leiksnas fabrikas waldi un strodnikim pastowut draudzyska satiksme; pimaram 1905. godâ te nabejis nikaidu namiru, ryugšonu. Bet tys na pawysam taisniba. Strodniki gon goja pi fabrikas direktora ar dažim prasejumim. Bet tys grafa wordâ pazinioja, ka, jo strodniki nabyušut mirâ ar tu, kas winim ir, fabrika tyulen tikšut slagta uz wysim laikim. Strodniki apsabeida (jo sulis patiši bailigs), ryuga, paryuga un apsamireja. Klusa ryugšona strodnìku storpâ monoma wel šu boltu dinu. Ji prosa ar winu pelnias palelynošonas un dažu cytu litu.

Pi fabrikas pastow apdrušinošonas bidriba un kasa. Nowes un nalaimes gadejumûs strodniku dzimtes daboj paleigu naudâ un dzeiwuklî. Kas strodoj ilgoku laiku, tys daboj klot pi to pensiju.

Fabrika ar sowim leidzeklim uztur pyrmmocibas školu del strodniku barnim un kotru nedel reizi aicynoj nu Dwinskas doktori del slymu strodniku apsaweršonas.

Leiksnas fabrikas strodniki ir gondreiž tymsokajs elements wysâ draudzê.

Seniok te liuti plauka porpuliošona. Šudin tej jau gondreiž apturata, bet tautyskas un sabidriskas apzinias pi strodnikim nimoz naw. Awižu, gromotu te gondreiž nalosa, bet, liuti daudzi dzer. Pec kotras diweju nedeliu „palučkas” te doros brismigas nakortibas. Gon fabrikas walde par tu stropej, bet tys niko naleidz. Naw breinuma, ka pi strodnikim satopama lela nabadziba. Ustabenias dažreiz tik mozas, sašliukušas, nulaistas, ka dažreiz gryuts tur ileist. [..] Strodniki padejâ godâ jau na reizi ir grizušis pi grafa ar lyugumu, lai aizsadz sowu ols dzartuwi, kura atsarun tepat klot pì fabrikas, un soc karot ar slapynim brandweina pordewejim. Cikam kas ju lobam pasokumam wel naw sekmiu, bet cerejam, ka Leiksnas fabrikas strodniki saprass sowa tymsuma imesli, pamess dzeršonu, kersis pi gaismas, pi awizem un gromotom, tad, palykuši gaišoki ji moces imontot sew loboku nokutni.”¹

Tei beja cīši moderna fabrika, kurā ražuoja produkceju ar augstu pīvīnuotū vierteibu. Pa myusu laikim tys byutu kaida nibejs elektronikys voi medicinys implantu ražūtne.

Pyrmuo pasaulis kara laikā fabriku izvede iz Tučkovu Krīvejā². Niu var redzēt tikai fundamentus i ostoņlūgainu struodnīku sātu.

Patmaļu kopi. Ceļa vīnā pusē pi dzeļžaceļa beja Odotu fabrika, a ūtrymā pusē ir Patmaļu kopi. Nūsaukums gon jau nu tuo, ka Leiksnys muižys leluokuos patmalis te beja. I nu tuo gon jau ka cīmu aba solu tai īsauce – Patmalīši.

Tū kopu vydā stuov kūka kapliča, kura calta vacūs laikūs atbiļsteigi tuo laika tehnologejom.

Patmaļu kopūs myuža muojis ir atroduši 19. g. s. divi cīši nūzeimeigi latgalīšu volūdys i literaturys cylvāki – Jezups Akilevičs (1768–1842) i Tomašs Kosovskis (1798–1856). Obi laikam ka beja poļaku izcelsmis, obi sovulaik bejuši Leiksnys bazneickungi. Jī na tikai nūsadorbuoja ar prīstera pīnuokumim, bet ari pieteja vītejū cylvāku volūdu, raksteja i izdeve tymā volūdā gruomotys.

Jezups Akilevičs sataiseja i 1817. godā izdeve latgalīšu volūdys gramatiku. 1832. godā izguoja juo gruomota latgalīšu volūdā par bišu kūpšonu. Tei beja pluona i saturiski cīši šaura gruomota, bet – tei ir pyrmuo praktiska satura gruomota latgalīšu volūdā! Ni mozuoki nūpalni latgalīšu kulturys lauceņā ir ari tepat natuoli nu Jezupa Akileviča gulūšajam Tomašam Kosovskim.

Sūpluok prāvestim i parostim zemnīkim guļ ari grafi – mozi i leli, veirīši i sīvītis. Te jūs kaidu padsmit, na vysu kopu kūpenis ir sasaglobuojušs.

Patmaļu kopūs ir paglobuoti Mihails Plāters-Zībergs (1777–1863), juo sīva Izabela (1785–1849). Ari Konstantins (1814–1850), Mareja (1813–1893), Eleonora (1815–1840), Ada (1817–1885), Edvards (1849–1855), Emileja (1852–1902), Juzefs (1832–1893), Mareja (1846–1848), Zofeja (1847–1909), Leons (1841–1843), Voicehs (1842–1900) i c.

Dzierdieju stuostu, ka vīna grafu meitineite čaja dzeršonys laikā aizareja ar baranceņu i beja beigta. Jū paglobuoja Patmaļu kopūs, a viersā pastatēja kolonu ar smuku engeleiti viersā. Kod izabeidze kungu laiki, nazkas itū gleišū pīminekli nūjēme i aizvede iz nazkaidu muzeju.

Iz vairuoku grafu apbedejumu kopu pluoksnem ir ostoņstoru zvaigzne, kurā vydā ir Vysuredzūšuo acs, a tai apleik čyuska, kura tur zūbūs sovu asti. Tys daudzim ir lics izdareit pījāmumus, ka Leiksnys grafi varātu byut kaita saisteiti ar masonim.

Pādejī Leiksnys muižys (kurā ītylpa ari Tyltu foļvarka i iz kuru zemis beja Patmaļu kopi) eipašnīki beja Jans (1850–1922) i juo sīva Veronika (1854–1920). Par muižkundzi, kura beja nu Čapsku dzymtys, ir palics daudz dažaidu stuostu.

“Līksnas draudzē 1908. gadā bija izplatījusies holēras sērga. Daudzi cilvēki saslima un nomira. Nebija ārstu, kas varētu palīdzēt bojā ejošiem cilvēkiem. Visus spēkus un zināšanas holēras apkarošanā pielika Līksnas draudzes prāvests A. Springovičs.

Kad Līksnā bija iesākusies epidēmija, A. Springovičs kopā ar vietējo muižnieci grāfieni Veroniku Zībergu ierīkoja baraku holēras slimniekiem. Kad slimniekus sāka ievietot Līksnas barakā, iedzīvotāji dažās vietās sāka izplatīt ļaunprātīgas ziņas, ka barakas sataisītas cilvēku mērdēšanai, un līksnieši neļāva tajās ievietot savus slimos.”³

3 Latkovskis D. Nacionālā atmoda Latgalē. Modinātāji, darba veicēji. – Rēzekne: Latgales Kultūras centra izdevniecība, 1999., 214. lpp.