Par latgaliešu agrāklaiku priekšstatiem par veselību un ārstēšanos – ieskicējot vispārīgo un neaizmirstot konkrēto – savās atmiņās vēsta Leonards Latkovskis (1905–1991).
„Vysvairōk cylvāki slymōja rudiņūs, kod nūtyka temperaturas maiņa, un zīmā, kod pasola. Slimeibas gadejumā cylvāki ceņtēs poši sev paleidzēt un pi svešim pēc paleidzeibas namēdze grīztīs. Ōrstu tikpat kai nabeja nimoz, labi beja, jo uz vysa pogosta beja vīns feldšers. Tōpēc ilgu paaudžu laikā cylvāki beja pīroduši ryupētīs poši par sevi voi dzemdeibu gadejumūs izpaleidzēja vacōkas sīvītes kai Borzdīne, kaidas beja kotrā pogostā, pat vairōkas.
Par Borzdīni ir vēļ jōsoka ari tys, ka jōs interese par slymajim snēdzēs tōļōk nakai paleidzeibas snēgšona dzemdeibu gadejumā. Tikleidz jei uzzynōja, ka kaidā sātā ir sliminīks, jei īsaroda apraudzeitu, izvaicōja, kas sliminīkam sōp, un deve padūmus, kai jam paleidzēt: likt kompreses, laiteit, jo sliminīks beja kū smogu cēlis, bet, golvonais, deve dažaidu zōļu un sakņu teju. Jai pošai beja tūs salaseits gon teirumā pyrms popives aparšonas, gon augļu dōrzā, gon mežā. Pazeistamōkōs zōles beja šaidas, nu kurom vōreja teju un deve dzert: bezdeleigu lizeiceņas, kumeleites, breidines, čymyni, pelējumi (tūs parosti lītōja dēļ mōgas slimeibom), līpu zīdi, bryukliņu zīdi, zemiņu zīdi, aivīkšu mātrōji ar zīdim un ūgom, meļneicu ūgu mātrōji ar zīdim un ūgom; pi augūnim un mīsas īkaisuma lyka mōlu un korstus, yudinī atškaidātus palnus. Beja īpaša zōle, kuru sauce par ašņa zōli. Ašņa zōli lyka uz rātas ašņa apturēšonai. Jo kaidam beja īkaisuse, tys ir, īsorkuse acs voi ari jo acī auga mīzs, tod Borzdīne lyka slymajā acī vīnu voi divi lynsāklu gryudus un lyka tūs paturēt, pēc tam jēme ōrā, un tys ocu kaiti izōrstēja. Pi ōrstnīceibas leidzeklim pīdarēja ari mads, soldons pīns, tikkū izslaukts – naizkōsts. Dažim jei lyka dzert reitā uz tukšas dūšas zaļu ūlu. Tū īteice tim, kam reiba golva un beja slykta sajyuta. Natyka dzērdāts, ka Borzdīne kaidu byutu ōrstējuse ar vōrdōšonu, pyušļōšonu un rībšonu, lai gon tyka dzērdēts, ka taidas asūt, kas seviški prūtūt zūbu sōpi atjimt ar vōrdōšonu.
Zynoms, pi Borzdīnes cylvāki grīzēs pēc paleidzeibas tikai svoreigōkūs un nūpītnōkūs gadejumūs; seikōkūs gadejumūs, pi mozōkim īvaiņōjumim un pōrejūšas slimeibas reizēs cylvāki poši prota sev paleidzēt. Beistama slimeiba skaitejōs dylūņs. Par dylūņa pazeimi uzskateja kōsēšanu, seviški jo tys beja ilgstūši un jo kōss beja, kai saceja, sauss, bez atkōsēšonas. Jo beja aizdūmas uz dylūni, sliminīkam īteice dzert syltu pīnu, zaļas ūlas, madu ar pīnu un svīstu, sorkonūs bīšu (batviņu) sulu un sarīvātu burkōnu sulu. Pret vādara kaiti īteice dzert skōbātu kōpustu sulu, teiši pasmaltu nu kōpustu kubula. Tū dzēre reitā pyrms ēsšonas voi, kai saceja, „uz tukšas dūšas”.”1
Kā redzam, ārstniecībā lieti noderēja arī ikdienišķi, bet no kopējās masas izdalīti un noteiktā veidā lietoti pārtikas produkti.
Viens no nozīmīgākajiem rudens darbiem bija kāpostu skābēšana. Vajadzēja izvilkt no pieliekamā šinkovku, sagatavot bucu, sameklēt dēlīti un sloga akmeni. Tad varēja ķerties pie šinkavošanas un bucā štopeišonas.
Skābēja kāpostus tad, kad bija jauns mēness vai šīs fāzes sestā diena. Nekad to nedarīja, kad ir pilnmēness – tad kāposti nav kraukšķīgi, ir iepelēki un negaršīgi.
Ieskābēsi kāpostus – būs ko ēst līdz vēlam pavasarim!
Skābētus kāpostus var ēst termiski neapstrādātus, var vārīt zupas, izsautēt, apcept utt. Te ir tas C vitamīns, kuru mūsu senči ar kāpostu palīdzību uzņēma visu garo ziemu!
Kad tālbraucēji jūrnieki saprata, ka cinga (izkrīt zobi, rodas nespēks utt.) ir no tā, ka tālā ceļā netiek ēsti zaļumi, tad tieši pilnas mucas ar skābētiem kāpostiem glāba jūras vilkus mēnešiem ilgajos ķuģojumos.
„Dienā ieteicamais C vitamīna daudzums, ko būtu nepieciešams uzņemt pieaugušam vīrietim, ir 90 mg, bet sievietei – 75 mg. [..] Pētījumos pierādīts, ka organisms neizmanto devas virs 200 miligramiem, tā vietā liekais C vitamīns izdalās ar urīnu.”2 Ar uztura bagātinātājiem un medikamentiem var pārdozēt, grūti to izdarīt un organisms pats attīras, ja vitamīnus uzņem ar pārtiku.
Uz kāpostiem agrāk cilvēki paļāvās vairāk nekā uz kartupeļiem. Pa ziemu kartupeļus nav nemaz tik viegli uzglabāt – var sākt pūt un no viena bojāta kartupeļa var sašvakot apkārt visi, tie var apsalt, kļūt saldeni un īsti neēdami utt.
Skābētiem kāpostiem īsti nekas nedraud – tie var sasalt ledū, atkust un būt ēdami utt.
Zemnieka mājās, kur darbi nekad nebeidzas, saimniecei skābi kāposti bija īsts glābiņš – mizot nevajag, iebēri tos kastrolī ar ūdeni, piemeti pikuci taukuma un vari iet stundām ilgi darīt citus darbus! Slaukt govis, ravēt dārzus, bet pa to laiku top pusdienas! Var otru un trešo reizi uzsildīt kāpostu zupu, jo, kā runā – ar katru reizi tā kļūst tikai garšīgāka!
Ar skābētiem kāpostiem cilvēki agrāk dzīvojās līdz Lieldienām, tie bija Gavēņa laika ēdiens. Aprīlī, kad tikko parādījās svaigas nātres un skābenes, tās tika izmantotas zupās skābo kāpostu vietā.
Par kāpostu nozīmīgumu liecina tas, ka ne ar kādiem citiem dārzeņiem, ogām vai augļu kokiem, bet tieši ar kāpostiem saistās būtiski ticējumi. Kādēļ bērnus atrod tieši kāpostos, bet ne, piemēram, avenēs? Kādēļ kāzinieki paliek bēdīgi, kad uz galda ierauga sutinātu kāpostu bļodu?
Bez kāpostiem droši vien mūsu senči neizdzīvotu. Ja kādam augam būtu jāuzstāda kaut kur Rīgas centrā piemineklis, tad es noteiktu teiktu – Piemineklis kāpostam!
Saglabājot un godinot senās tradīcijas, varam mājās paši ieskābēt kāpostus.
Skābēt kāpostus bucās, protams, ir tradicionāli, bet var rīkoties arī citādi.
Ņemam 3 kg kāpostu, 5 skābus ābolus, 2 lielus burkānus, 300 g brūkleņu ogu, garšvielas. Sāli nevajag. Ja ir 6 kg kāpostu, tad arī visu pārējo sastāvdaļu vajag divreiz vairāk.
Smalki sašķēlējam kāpostus un burkānus, tos pastampājam, lai izdalās sula. Sagriežam sīkos gabaliņos ābolus, iejaucam tos sastampātajā masā. Emaljētā spainī apakšā saliekam lielas kāpostlapas, upeņu lapas un nomizotas mārrutku saknes. Liekam virsū sastampāto masu slāņos, kurus nodalām ar brūklenēm. Var pielikt ķimenes. Augšā uzliekam slogu un spaini noliekam siltā vietā. Pēc apmēram 5 dienām spainī esošo pārliekam stikla burkās; svarīgi, lai skābētie kāposti visi būtu savā suliņā.
Mežos un pļavu malās aug zaķukāposti. Man ļoti garšo puķukāposti3. Tiem ir tik individuāla, tik tīkama garša, ka izvārītus varu tos ēst bez jebkā cita.
Antoņina Masiļūne (1921–2019) piedāvā šādu recepti. „1 kg puču kōpustu, sōļs, 70 g svīsta, 2 ādamkarūtis rīvmaizis, 1 1/2 glōze skōba krējuma, 2 ādamkarūtis sasmolcynōtu diļļu.
Cītys, boltys, videja leluma puču kōpustu gaļvenis līk etiķyudinī (uz 1 l yudiņa 1 ādamkarūte etiķa) un patur 15–20 minūtis (jo puču kōpustūs byus tōrpi, tī izleiss ōrā). Pēc tam puču kōpustus nūskoloj un līk sōļsyudinī, vōrej meikstus. Izvōreitus sadola gobolūs, kotru apvylynoj rīvmaizī, apcap svīstā, līk veidnī, pōrlej ar krējumu, pōrkaisa ar dillem un cepeškrōsnī karsej 8–10 minūtis.”4
Es iztieku bez rīvmaizes. Ļoti ļoti reti kad to izmantoju.
Esmu dzimis 27. oktobrī.
„Iz munu dzimšonys dīnu
Pyrmī skuobātī kuopusti saīt.
Ilmārs, Juoņs.
Vīnu reizi tai truopejuos,
Ka i pyrmais snīgs
Atguoja mani apsveikt.
Lelajā ustobā
Opolais golds,
Kuru rozstyume
Itaidūs gadīņūs.
Beistūs nu atmiņom.
Maņ pat nazatic,
Ka tai i beja.”5
1 Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis. II. – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1983., 30–32. lpp.
2 Ozoliņa Z. Labākie C vitamīna avoti // „Latgales Laiks”, 02.11.2018.
3 Pareizi droši vien ir ziedkāposti, bet latgalieši parasti tos sauc par puķukāpostiem.
4 Masiļūne A. Povōru grōmota – Rēzekne: P/s Rēzeknes panorāma, 1992., 42. lpp.
