„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. februāris
Otrdiena
Andra, Līva, Līvija
+6.8 °C
apmācies

Dzīve ir skaistums, apbrīno to!

Publicitātes bildes

Dārgie draugi! Es domāju, ka ne tikai man, bet arī daudziem no mums, rudens ir skaistākais un mīļākais gadalaiks. Priecāsimies par dabas skaistumu un novērtēsim šo Dieva dāvanu! Lai mūsu darbošanās, komunikācija ar līdzcilvēkiem un arī garīgā dzīve nestu labus augļus, mums jāatrod laiks un vieta, lai pabūtu vienatnē ar sevi, ar Dievu un pagūtu arī apbrīnot dabas skaistumu. Tādā veidā mēs radīsim iekšējo līdzsvaru un iegūsim sirdsmieru. Šoreiz kopā pārdomāsim piecus garīgās dzīves noteikumus, kurus svētais Francisks Salēzietis (1567--1622) ieteica praktizēt saviem garīgajiem bērniem.

1. Mīlēt dzīvi un savu aicinājumu

Visdziļāko jēgu dzīvei dod apziņa, ka Dievs mūs mīl, neraugoties uz mūsu vājībām un grēkiem un aicina mūs atbildēt Viņa mīlestībai. Svētais Francisks Salēzietis, Ženēvas bīskaps un Baznīcas doktors, savā grāmatā “Filoteja” rakstīja: “Mums jāuzplaukst tur, kur Dievs mūs ir “iestādījis” jeb nolicis.” Lai izdzīvotu savu kristīgo aicinājumu, pirmais, kas mums jādara, – ir jāiemīl dzīve, ir jābūt pateicīgiem un jāpriecājas par to. Pāvests Francisks vienā no sprediķiem atgādināja: “Prieks ir kristieša atšķirības zīme. Kristietis bez prieka ir vai nu nekristietis, vai arī slims. Nav cita izskaidrojuma! Ar viņa veselību kaut kas nav kārtībā! Kristīgā veselība – tas ir prieks! (...) Kristietis bez prieka nav kristietis.” (Svētās Martas mājā, 22.05.2014.)

Būt pateicīgam un priecīgam nozīmē atzīt, ka viss ir žēlastība, ka viss nāk no Dieva. Cilvēks, kura sirdī ir pateicība, pievelk citus kā magnēts, jo spēj tuvākajā saskatīt labo un būt priecīgs. Pajautāsim paši sev, vai cilvēki skatoties uz mums, kristiešiem, var pateikt: “Arī es gribu dzīvot tāpat kā viņi, jo viņu dzīve ir skaista!” Vai mēs mīlam savu dzīvi un savu aicinājumu?

2. Pieaugt tikumos

Iespējams, kāds vaicās: “Ko nozīmē pieaugt tikumos? Kas tad ir tikums?” Tikums ir pastāvīga un stingra cilvēka nostāja (latīniski dispositio) – gatavība darīt labu. Tas ļauj cilvēkam ne tikai labi rīkoties, bet arī atdot labāko.

Svētais Akvīnas Toms par tikumu sauc spēju, caur kuru cilvēks kļūst labāks. Toms saka: “Tikums ļauj cilvēkam dot no sevis to, kas ir pats labākais un palīdz atvērties uz tuvāko.” Protams, tikumu cilvēkam būtu jāmācās jau no agras bērnības, no vecāku piemēra ģimenē. Mums jāzina, ka visu tikumu māte ir mīlestība. Ja mīlestība ienāk sirdī, tad tā līdzi atved arī savus bērnus: žēlsirdību, viesmīlību, pateicību un pazemību.

Kāpēc pats svarīgākais dzīvē ir iemācīties mīlēt Dievu un tuvāko? Tādēļ, ka bez mīlestības cilvēka dzīve ir neauglīga, šeit, virs zemes, un bez tās neiztikt Debesīs. Debesu Valstības būtība ir attiecības. Debesīs – Tēva mājās – mēs veidosim personiskas attiecības ar Dievu un svētajiem. Ja neiemācīsimies mīlēt virs zemes, tad mums nebūs ko darīt arī Debesīs. Biļete uz Debesīm ir mīlestība.

Taču atcerēsimies, ka mīlestība nekad nav statiska, bet gan dinamiska. Tā nevar palikt tāda, kāda ir bijusi sākumā. Tai ir jāpārveidojas un jāattīstas. Pajautāsim sev: vai mīlestība attīstās uz augšu vai slīd uz leju? Vai mīlestība kļūst aizvien pilnīgāka, stiprāka un patiesāka, vai arī kļūst ierobežotāka, nabadzīgāka, banālāka, ar tieksmi kontrolēt otru? Tas, vai mīlestība kļūs par dzīvības un prieka avotu vai arī noslēgsies personiskajā egoismā, ir atkarīgs no katra paša.

Visbiežāk mīlestība iziet cauri trim attīstības posmiem:

Pirmais posms idealizēšana. Esmu sajūsmā par šo cilvēku! Idealizēšanas posmā mīlestība tiek uztverta kā tāda, kas būs vienīgā un nekad nebeigsies.

Otrais vilšanās. Agrāk vai vēlāk nāk atziņa, ka pielūgsmes objekts it nemaz nav ideāls. Šajā mīlestības attīstības posmā mēs nokāpjam no ilūziju kalna vilšanās bezdibenī. Tas ir brīdis, kad zūd ilūzijas, un Dievs ļauj mums skatīt realitāti tādu, kāda tā ir. Daudziem tas ir mīlestības beigu punkts, savukārt citiem – jauna iespēja mīlestības attīstībai. Patiesībā mīlestība iesākas tad, kad mēs pārstājam mīlēt sevis paša izdomāto tēlu un sākam mīlēt otru tādu, kāds viņš ir.

Trešais posms pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Ja mēs uzlūkojam otru patiesībā, tad saprotam, ka ideālu supercilvēku nav, ka visbiežāk sastopamies ar grūtībām attiecībās, jo otrs cilvēks ir pilnīgi atšķirīgs. Kā teica pāvests Pāvils VI: “Kas patiesi mīl savu tuvāko, tas nemīl viņu tikai tāpēc, ka no viņa kaut ko saņem, bet gan viņa paša dēļ, juzdamies laimīgs, ka var viņu bagātināt, dāvinot tam sevi.”

3. Sastapt Dievu ikdienas notikumos

Dievs mūs uzrunā dažādos veidos: caur Svētajiem Rakstiem, lūgšanu, Baznīcu, sirdsapziņu, citiem cilvēkiem un dažādiem dzīves notikumiem. Tieši caur konkrētiem faktiem Dievs atklāj savu nodomu attiecībā uz mums. Balstīšanos uz faktiem, cenšoties izprast Dieva gribu, Baznīcas tēvi sauca par “karalisko ceļu”. Grūtos dzīves brīžos mums jālūdz no Dieva žēlastība un jāuzdod svarīgs jautājums: “Kungs, ko Tu vēlies ar šo notikumu man sacīt?”

Dzīvodams Ļiheņā (Polijā), reiz uzklausīju kādas sievietes grēksūdzi. Es biju pārsteigts, cik viņai bija dziļa izpratne par dzīves notikumiem, un tad es viņai vaicāju: “No kurienes jums tāda gudrība? Jūs droši vien esat izgājusi garīgo formāciju kādā kopienā?” uz to viņa man atbildēja: “Es nepiederu nevienai no kopienām. Pirms gada man atklāja ļaundabīgo audzēju un ārsti teica, ka ir atlicis dzīvot 2--3 mēnešus. Es sāku lūgt Dievu, un lūgšana izmainīja manu dzīvi, jo iemācīja to uzlūkot no citas perspektīvas. Tagad esmu pateicīga Dievam par visu, par katru dienu, par ikvienu cilvēku, par katru notikumu...” Lūgšana šai sievietei deva ne tikai spēku dzīvot, bet arī savādāk attiekties pret to.

Dažreiz Dievs liek šķēršļus, lai mūs vestu tālāk. Kāds no svētajiem ir teicis: “Ja Dievs no mums kaut ko atņem, tad tikai tāpēc, lai dotu kaut ko labāku.” Tādēļ svarīgākais dzīvē ir pazīt un pildīt Dieva gribu, kas ir Viņa mīlestības plāns attiecībā uz manu personu un citu cilvēku dzīvi.

4. Apvienot dzīvi ar lūgšanu

Kristīgā tradīcijā ir šāds teiciens: “Kāda ir dzīve, tāda ir lūgšana; kāda ir lūgšana, tāda ir dzīve.” Ja mums trūkst laika lūgšanai, tad tas mums parāda, cik ļoti mēs paļaujamies uz sevi, nevis uz Dievu. Daudzi mūsdienu kristieši saka: “Man nav laika lūgties.” Kad viņiem tiek jautāts, bet kā ir brīvdienās vai atvaļinājuma laikā, tad viņi saka: “Nu, tad vispār nav laika lūgšanai.” Patiesība ir tāda, ka uz lūgšanu mūs vedina nevis tikumi, bet gan grēki. Kad nonākam līdz mūsu cilvēcisko spēku izsīkumam, tad atveramies lūgšanā uz Dievu. Lūgšana nav atskaite Dievam par nodzīvoto dienu, lūgšana nav arī mācību stunda, kuras laikā mēs skaidrojam Dievam, kas Viņam jādara mūsu dzīvē, bet lūgšana ir būšana ar Dievu, kuras laikā mēs Viņam kā savam vistuvākajam draugam atklājam visas savas bēdas un vājības un pazemīgi klausāmies Viņā, lai saprastu un izpildītu Viņa gribu. Mēs nevaram nodalīt lūgšanu no dzīves un dzīvi no lūgšanas. Abas dimensijas veido vienu veselumu.

5. Svētdarīt ikdienu

Nesen lasīju rakstu par Titāniku – lielāko pasažieru tvaikoni pasaulē, – kas 20. gadsimta sakumā bija izcilākais tā laika tehnoloģijas un cilvēciskā intelekta sasniegums. Daudzi uzskatīja, ka Titāniks ir praktiski nenogremdējams. Mūsdienu pētnieki mēģina atbildēt uz jautājumu: “Kāpēc Titāniks gāja bojā?” Viena no hipotēzēm ir tā, ka kuģis bija pārāk liels attiecībā pret stūres mehānismu. Tāpēc kuģi bija grūti vadīt un ar to manevrēt.

Arī mūsu dzīvei ir vajadzīgs stūres mehānisms, ar kura palīdzību varētu veiksmīgi vadīt savu dzīvi. Katram cilvēkam jāzina, pie kādas stūres ķerties, kam dzīvē uzticēties. Kristietim katras dienas vadības pults ir rīta lūgšana, nedēļas stūre ir svētdienas dievkalpojums, bet mēneša – grēksūdze. Ja šīs lietas būs mūsu dzīves balsti, tad viss mums izdosies. Taču pats galvenais ir saglabāt pareizas proporcijas, jo citādi nevarēsim manevrēt.

Dārgais lasītāj, kad tu celies no rīta, nedomā, kas tev jādara, bet sāc slavēt Dievu par to, ka esi Viņa bērns un lūdz Kunga svētību, lai šodien spētu izpildītu Viņa gribu.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests