Šīgada neierasti karstā un saulainā vasara ar visām daudzajām sadzīves un citām lauku iedzīvotāju un mazdārziņu īpašnieku rūpēm ir paskrējusi nemanot. Dabā valda rudens, un ziema jau ir uz sliekšņa. Tāpēc ir pienācis laiks izvērtēt: kāda bija vasaras un rudens sezona Augšdaugavas novada iedzīvotājiem, vai viņi ar to ir apmierināti, un, ja nē, tad kādu iemeslu dēļ.
Kādam -- silti, kādam -- auksti
Cilvēks ir iekārtots tā, ka viņam ir grūti izdabāt. Piemēram, ne visiem patika nu jau pagājusī gandrīz bezlietus vasara. Dažiem pat pasliktinājās veselība un viņi meklēja vēsumu, kur vien iespējams. Šādiem cilvēkiem vispiemērotākais ir vēss un pat lietains laiks, taču lielākajai daļai cilvēku tas nebūs pa prātam.
Laukos ir īpaša situācija. Šeit daudz kas, ja ne viss, ir atkarīgs no laikapstākļiem. Pārmērīga saule un karstums kaitē dārziem un tīrumiem, kā rezultātā rodas problēmas ar barības sagatavošanu mājlopiem. Taču arī pārmērīgs mitrums var negatīvi ietekmēt graudu kultūru nogatavošanos vai pat tās iznīcināt. Nemaz nerunājot par cilvēku slikto garastāvokli mākoņainā un lietainā laikā.
Taču arī šajā karstajā vasarā dārza kultūras izauga labi, bet kartupeļu raža pat sagādāja pārsteigumu.
Savukārt siena sagatavošana nevedās, kā gribētos, tomēr mājlopi badā tik un tā nepaliks. Dažiem zemniekiem šovasar zāle auga labi, tāpēc viņiem nebija nekādu problēmu ar barības sagatavošanu. Citiem -- otrādi. Lai vai kā, viena svaiga siena ruļļa cena Latvijā vasarā sasniedza rekordu -- 35 eiro, 20 vai 15 eiro vēl bija ciešami, bet tā nav salīdzināma ar pagājušā gada siena cenu -- 10 eiro, kas šogad šķita gandrīz vai par velti.
Gan peļņa, gan zaudējumi
Augšdaugavas novada Salienas pagasta māju „Pauguri” īpašnieks, sešdesmit piecus gadus vecais Valentīns Gributs pastāstīja, ka viņam vasara, saskaitot visus plusus un mīnusus, ir bijusi veiksmīga: “Man ir 20 āri zemes, kur stādu kartupeļus un citas lauksamniecības kultūras. Novācu apmēram tonnu otrās maizes -- kartupeļi ir lieli un labas kvalitātes. Man un dzīvesbiedrei pietiks un vēl paliks pāri. Priecēja arī citu dārzeņu raža, izņemot gurķus. Dārzā bija āboli un plūmes, augļus atdevu savam paziņam.”
Tomēr arī Valentīna mājsaimniecībā neiztika bez zaudējumiem. Graudaugus viņš šogad nebija iesējis, bet nopirka no zemnieka graudus miltiem, ko izbaro savām kazām. Taču, kaltējot graudus ārā, tos noknābāja un sabojāja nez no kurienes uzradušies meža baloži.
Saimnieks savā dīķī, kas sausuma dēļ bija kļuvis pavisam sekls, gribēja pamakšķerēt karūsas un līņus, taču tam neatlika laika. Zivis apēda kaijas.
“Vasara bija saulaina un silta. Par to ir jāpriecājas. Gozējos saulītē, sauļojos... Rudenī vācu sēnes sālīšanai un kaltēšanai,” stāsta Valentīns.
Tuvākajā laikā saimniekam jāsašķiro novāktie kartupeļi, jāapar dārzs un jāpaveic daži citi sīkāki darbi. Un tad Valentīnam Gributam atliks vien gaidīt, kad iestāsies ziema, neuztraucoties, ka tā varētu viņam sagādāt problēmas. Malka ir, tāpat arī dažādi konservēti, skābēti un kaltēti labumi ziemai.
Salienas pagasta Šlapaku ciema iedzīvotājs Andrejs Rukmans teica, ka ar šo vasaru ir pilnīgi apmierināts: «Mums ar mammu nav pilnvērtīgas saimniecības, jo viņa slimo, taču dārzu kopjam. Kartupeļu raža ir lieliska -- bumbuļu daudz, tie ir kvalitatīvi un lieli. Tik lieli, ka tik tikko varēju atlasīt sēklai. Visu ražu pāršķiroju un sabēru pagrabā. Zeme ir uzarta, malka sagatavota vismaz pieciem gadiem. Tāpēc mēs varam mierīgu prātu doties „ziemas guļā”.”
Atmiņā paliks makšķerēšana
Daugavpilī un tālu aiz tās robežām pazīstamais mākslinieks, personālizstāžu dalībnieks un talantīgais ģitārists un dziedātājs Jurijs Sarāns, kurš dzīvo privātmājā Kalkūnos, atzīstas, ka nekad mūžā nav īpaši interesējies par dārzkopību un tamlīdzīgu saimniekošanu, tāpēc šogad pieklājības labad savā dārziņā iestādījis vien dažas kartupeļu vagas: “Taču tie izdega saulē, nenovācu gandrīz neko. Tādēļ nebiju īpaši sarūgtināts, jo uzskatu, ka dzīves jēga meklējama ne tikai dienišķajā maizē. Man ēdiens nav galvenais. Kas ir galdā, tas arī labs. Šovasar es devu priekšroku makšķerēšanai.”
Jurijs devās uz Daugavu gandrīz katru dienu, dažkārt pārnesot mājās pat 5--6 līdakas, bet noķert vienu vai divas izdevās gandrīz vienmēr. Viņš pabaroja ar zivīm visus savus paziņas un draugus.
“Šī siltā un jaukā vasara bija lieliski piemērota atpūtai un makšķerēšanai. Tiesa, iestājoties rudenim, līdakas gandrīz pārstāja ķerties, taču kaut ko tomēr izdodas izmakšķerēt. Kā jau cilvēks gados, cenšos baudīt dabu,” sacīja Jurijs.
Uz ziemas mājokli
Astoņdesmit sešus gadus vecais Vladimirs Matvejevs un viņa sieva Vera Hodčenkova, kuri ir kopā gandrīz ceturtdaļgadsimtu, uz ziemas mājokli nesen pārcēlās pēc pavasara, vasaras un rudens darbiem Poguļankā, kur Vladimiram ir sava māja. Šajā periodā dzīvesbiedri te pavada laiku, strādājot dārzā svaigā gaisā. Bet, tuvojoties ziemai, kad raža ir novākta un vasarnīca (tā saimnieki sauc Vladimira namiņu) sakārtota, viņi pārceļas uz pilsētu -- Veras jauko mājokli.
“Šogad raža neiepriecināja, visu sezonu rakņājāmies zemē kā kurmji. Un kāda no tā jēga? Viss izžuva, lai gan laistījām. Visapkārt mežs, bezvējš, virs galvas -- saule, jutāmies gluži kā uz karstas pannas. Tuvākās ūdenstilpes, kur varētu atvēsināties, atrodas pusotra kilometra attālumā un vēl tālāk, turklāt tās ir netīras un tajās ir daudz dēļu. Tāpēc glābāmies no karstuma, kā spējām, pirmām kārtām, mājā, kur bija vēss,” stāsta Vladimirs Matvejevs, neaizmirstot izteikt komplimentus savai otrajai pusītei.
Taču senioru apbēdina tas, ka viņš, aizrautīgs ogotājs un sēņotājs, šosezon tā arī palika bez meža veltēm. Un atkal -- karstuma dēļ: “Ne reizi vien devos uz sev zināmām vietām, kur agrāk vienmēr bija daudz gan sēņu, gan ogu, bet atgriezos tukšā. Viss bija izdedzis. Es pat nesalasīju sēnes -- līdz šim tā vēl nekad nav bijis.”
Darbs un ticība
Krāslavas novada Kalniešu pagasta Podgurjes ciema iedzīvotājs Josifs Blaževičs, aktīvists un entuziasts, dziļi ticīgs cilvēks, apbrīnojami prot apvienot parastu fizisku darbu ar ticību Visvarenajam un garīgumu, kā arī ar savas dzimtās puses vēstures izpēti. Lai savāktu nepieciešamos materiālus, viņam brauc uz kaimiņvalstu pilsētām. Josifs uzskata, ka nedrīkst ieslīgt ikdienas sīkumos, jādomā arī par augstākām lietām.
Josifam un viņa sievai Žannai ir sava saimniecība -- zeme, tiek audzētas dažādas kultūras, kā arī 13 kazas -- gan pieaugušas, gan kazlēni: “Tas ir gan piens, gan gaļa. Siena krājumi dzīvniekiem ir sagatavoti, dārzā novākti kartupeļi un citi dārzeņi. Atliek vien apkopot sezonas rezultātus un gaidīt ziemu.”
Josifs Blaževičs ir gandarīts, ka pie vecā Austrumu--Rietumu ceļa, pa kuru pirms gadu simtiem gāja un brauca vienkārši ļaudis, dižciltīgi augstmaņi un pat Krievijas cari, viņš uzstādījis informācijas stendu un iezīmējis šo vietu ar piemiņas akmeņiem. Lai savāktu informāciju, entuziasts trīs reizes brauca uz Polocku.
Josifs īpaši nesatraucas par šīs vasaras laika apstākļiem un klimatu. Viņam ir sava filozofija: “Man nav sliktu laikapstākļu. Tos, pirmām kārtām, rada katrs cilvēks pats. Ja manā dvēselē ir miers, tad arī laika apstākļi tādi paši, un otrādi.”
