Ķirbis pamatoti tiek dēvēts par rudens dārza karali: tā skaistuma, milzīgo izmēru, no tā pagatavojamo daudzo ēdienu un citu neskaitāmu šī unikālā produkta izmantošanas veidu dēļ. Starp citu, lai gan parasti uz ķirbi raugāmies kā uz dārzeni, ķirbis ir oga, turklāt lielākā oga pasaulē. Un ir skumji, ka ķirbis mūsu ikdienā nav īpaši populārs un pieprasīts.
Ķirbji -- čempioni
Par godu šīm ogām visā pasaulē un dažādās valstīs notiek ķirbju čempionāti, kuros tiek oficiāli reģistrēti rekordi. Piemēram, Matiass Vilemss no Beļģijas uzstādīja valsts rekordu, izaudzējot ķirbi, kas svēra 2464 mārciņas (1117 kg). Tādējādi viņš pārspēja iepriekšējo -- Benija Dila un Kelsija Galahera sasniegumu, kuri 2018. gadā izaudzēja 2323 mārciņas (1054 kg) smagu ķirbi.
500, 600, 700 un pat 800 un 900 kilogramus smagi ķirbji, kas dažādos laikos bijuši rekordisti, pašlaik vairs nevienu nespēj pārsteigt.
Dažreiz notiek neparasti gadījumi un nepatīkamas situācijas. Piemēram, Maiks Šmits no Viskonsinas izaudzēja Amerikas lielāko ķirbi, kas svēra 2520 mārciņas (1143 kg), un, piedaloties ikgadējā „Ķirbju superkausa” konkursā, varēja iegūt balvu -- 20 000 USD. Taču niecīga defekta – naga lieluma plaisas – dēļ milzu ķirbis „izstājās” no konkursa.
Ginesa rekordu grāmatas pārstāvju informācija liecina, ka pasaulē lielākais ķirbis svēris 2624,6 mārciņas (1190 kg), un tas nozīmē, ka Maikam ir uz ko tiekties.
No milzu ķirbjiem var uzbūvēt pagaidu mājvietu un izmantot tos citiem mērķiem. Piemēram, kāds Jorkas (Anglija) iedzīvotājs izgatavoja no ķirbja peldlīdzekli un ar to devās peldējumā pa upi.
Dažādās valstīs ir savi ķirbji, īsti milži -- rekordisti, kuru izmērus nosaka nevis pēc acumēra, bet gan Ginesa rekordu grāmatas pārstāvju klātbūtnē, izsniedzot attiecīgu sertifikātu. Šo valstu iedzīvotāji lepojas ar saviem ķirbjiem, kas padarījuši slavenu viņu dzimteni.
Arī mūs ar pliku roku nepaņemt!
Latvijā jau gandrīz divdesmit gadus tiek rīkoti ikgadējie ķirbju čempionāti. Visu šo laiku smagākā lielā oga svēra 574 kg.
Šogad Latvijas ķirbju čempionātā, ko tradicionāli rīko mazumtirgotājs SIA „Maxima Latvija”, uzvarēja Dobeles novadā izaudzētais 290,5 kilogramus smagais ķirbis. Protams, tas ir gandrīz četras reizes vieglāks par pasaules rekordistiem, tomēr arī tā izmērs un svars ir iespaidīgs.
Milzu ķirbi izaudzēja Dobeles novada iedzīvotāja Ingrīda Kuzmicka. Jāpiebilst, ka ogas apkārtmērs ir 361 un 310 cm. Šajā čempionātā bija arī mazāki ķirbji, kas ieguva godalgotas vietas.
Ķirbjus izmanto ne tikai pārtikā, bet arī lauku sētu, telpu interjeru, izstāžu un citu pasākumu, piemēram, Rudens svētku, noformēšanā, tos lieto arī medicīnā. Visas šī lieliskā dārzeņa -- ogas labās īpašības un izmantošanas veidus nav iespējams saskaitīt. Un kā gan lai iztiek bez ķirbjiem mūsdienās tik populārajos starptautiskajos Halovīna svētkos, kuru saknes iesniedzas seno Īrijas un Skotijas ķeltu tradīcijās, kas katru gadu tiek rīkoti 31. oktobrī? Tādējādi rudens karalis spēj iepriecināt dvēseli un acis, savukārt, ieraugot no ķirbja izgrebtu Halovīna gaismekli, var piedzīvot nelielu izbīli.
Sekojot vecāku piemēram
Cietokšņa iedzīvotājs, pensionārs Vladimirs Krauklis, kuram Skrudalienas pagastā ir no vecākiem mantota viensēta “Jaudas”, no tālās bērnības atceras, ka viņi vienmēr audzējuši ķirbjus: “Tajos laikos ķirbji bija retums. Ne tāpēc, ka nebija iespējams iegādāties sēklas, lai tās iesētu un izaudzētu, bet gan tāpēc, ka ķirbji nebija populāri un iecienīti dārzeņi. Mēs zinājām tikai pāris ķirbju ēdienus – piena zupu un putru. Bet no ķirbjiem var pagatavot desmitiem un pat simtiem dažādu ēdienu. Turklāt ķirbji tiek uzskatīti par ļoti veselīgu pārtikas produktu.”
Vladimirs netiecas pēc rekordiem. Viņam viss notiek vienkārši un dabiski. Sekojot vecāku tradīcijām, Vladimirs savā īpašumā katru gadu sēj ķirbjus. Viņš iemet dažas sēklas humusā, kas garantē simtprocentīgu ražu. Ķirbjiem nav nepieciešama īpaša kopšana, izņemot laistīšanu un ravēšanu.
Šogad gandrīz visiem novada un pilsētas dārzeņkopjiem padevusies laba ķirbju raža, pat neskatoties uz milzīgo karstumu.
Daži Vladimira Kraukļa audzētie ķirbji sasniedza 20 kilogramu un pat lielāku svaru: “Bija laiki, kad svars sasniedza 40--50 kilogramus. Tik tikko spēju tos pacelt -- nācās vest ķerrā. Parasti sev paturēju vienu ķirbi. Ja to bija daudz, izdāļāju draugiem un kaimiņiem. Man patīk ķirbju zupa, garšo arī ķirbju sautējums ar kartupeļiem, gaļu un citiem produktiem. Gan garšīgi, gan veselīgi! Pat manam sunim Grāfam patīk šis ēdiens. Un viņš ko pagadās neēd!”
Vladimirs ir sašutis par to, ka daži saimnieki, nespējot izlietot lielo ķirbju ražu, apietas ar tiem barbariski, izcili vērtīgo dārzeni -- ogu izbarojot mājlopiem. Tāpat kā, piemēram, ābolus, gurķus un citus dārzeņus un augļus.
Trešdaļu gadsimta kopā ar ķirbjiem!
Šis ir uzticības rekords ķirbjiem! Tieši tik gadus tos audzē Augšdaugavas novada Demenes pagasta iedzīvotāja Regīna (uzvārdu viņa nenosauca). Regīna pastāstīja, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņas dzīve, tāpat kā toreiz daudziem, nav iegrozījusies tik veiksmīgi kā gribētos: „Tā bija izdzīvošana. Uz kā rēķina es varēju savilkt galus kopā, nemaz nerunājot par cilvēka cienīgu dzīvi? Bija zeme, tāpēc nolēmu audzēt kartupeļus, citas lauksamniecības kultūras un, dīvainā kārtā, ķirbjus, no kuriem joprojām neesmu atteikusies. Esmu to fane, lai gan pašlaik mana dzīve ir nokārtojusies un situāciju vairs nav kritiska. Ķirbji ir mana mīlestība, iesakņojies ieradums un ienākumi budžetā.”
Parasti Regīna ik gadu ķirbjiem atvēl aptuveni 10 ārus zemes un sēj vien divas ķirbju šķirnes, kuru sēklas nogatavina pati.
Dienā, kad notika mūsu saruna, pircējiem Daugavpils Centrālajā tirgū tika piedāvāti tieši šie ķirbji. Mūslaiku šķirne -- par 1 eiro, bet senā -- par 50 centiem kilogramā. Cilvēki pirka, taču, pēc Regīnas teiktā, nav tā, ka šogad rudens karalis tiktu ķertin izķerts: “Ķirbjus pērk galvenokārt veci cilvēki un jaunās māmiņas, lai gatavotu bērniem putru, kas, acīmredzot, tiek sajaukta ar citu ēdienu. Bet, jebkurā gadījumā, tā ir barojoša, nekaitīga un veselīga pārtika.”
Tiem, kas pirku lielākus apjomus, Regīna pārdeva nedaudz lētāk.
Saimniece novākto ražu uzglabā mājā, telpās ar parastu istabas temperatūru. Šādi apstākļi ļauj saglabāt ķirbjus visu ziemu un pat līdz pavasarim. Pēdējo ķirbi Regīna izmanto maijā: “Visu šo laiku lielās ogas saglabā savu uzturvērtību. Tās ir sulīgas un smaržīgas, gluži kā tikko no dobes. Ķirbjus var izmantot jebkurā laikā, ko nevar teikt par citiem dārzeņiem, kurus nevar ilgstoši uzglabāt, tāpēc lietošanai ziemā tie jāsāla vai jākonservē.”
Regīna zina daudzas ķirbju ēdienu receptes, bet vislabāk viņai garšo ķirbju putra, kam pievienotas auzu pārslas un ogas. Īpaši gardi ir tad, kad šķīvja vidū putru rotā ievārījuma saliņa. Viens no Regīnas iecienītākajiem ēdieniem ir arī cepeškrāsnī cepts ķirbis.
... Tirgū šajā dienā, nedēļu pirms Halovīna, daudzviet tirgoja visdažādāko šķirņu ķirbjus: gan lielus, gan mazus, gan tradicionālus, gan dekoratīvus. Visi pārdevēji gaida un cer, ka viņu preces noteikti tiks izpirktas Halovīna lukturiem.
