„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 25. jūlijs
Ceturtdiena
Jēkabs, Žaklīna
+23.5 °C
apmācies

Piemiņa. Cerība. Pārdomas...

Publicitātes bildes

Novembrī, kad nosalst ziedi un kokiem birst lapas, kad dienas paliek īsākas, bet vakari ir tik gari, tad pati daba mūs uzrunā un atgādina par beigu nenovēršamību. Tātad jau pēc savas būtības šis mēnesis ir pārdomu laiks gan par dzīves trauslumu un īslaicīgumu, gan par dzīves jēgu un vērtību. Taču novembris ir arī cerības laiks, kad sirdī mostas ticība tam, ka, pateicoties Kristus nāves un augšāmcelšanās faktam, mums ir dāvāta mūžības perspektīva. Mēs nevaram dzīvot bez šīs cerības, jo bez tās dzīve zaudē jebkādu nozīmi un kļūst vienkārši nepanesama. Novembris ir arī mirušo piemiņas laiks, jo, sākot ar Visu svēto dienas svinībām līdz pat svētā Andreja svētkiem, mēs katru dienu atceramies un lūdzam Dievu par tiem, kas ir devušies mūžības ceļos. Šoreiz pievērsīsim mūsu uzmanību trīs aktuāliem jautājumiem novembrī.

Kas mūs sagaida pēc nāves?

Šeit virs zemes mēs esam svētceļnieki un visa mūsu dzīve ir gatavošanās nāvei, kas ir pāreja no šīs pasaules citā realitātē. Mūsdienās daudzi cilvēki negatīvi domā un runā par pasaules galu. Nāve, beigas, iznīcība vieš mūsos bailes par nākotni, taču Baznīcas mācība par pēdējām lietām ir nevis baiļu, bet gan cerības eshatoloģija, jo Kristus ir mūsu vienīgā cerība. Laiku beigās Dieva valstība sasniegs savu pilnību – Kristū tiks pārveidota cilvēce un atjaunota materiālā pasaule. Svētie Raksti to sauc par “jaunām debesīm un jaunu zemi” (2 Pēt 3,13). Tādā veidā tiks pilnībā piepildīts Dieva nodoms – no jauna visu apvienot Kristū.

Pēc nāves mūs sagaida divas tiesas, bet viens un tas pats jautājums par mīlestību. Vispirms atsevišķā tiesa. Katoliskās Baznīcas katehismā lasām, ka vienīgā lieta, ko Dievs pārbaudīs šajā tiesā, būs... mīlestība. Kā teica svētais Jānis no Krusta: “Mūsu dzīves vakarā mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības” (KBK, 1022). Saskaņā ar Baznīcas tradīciju nāves brīdī notiek atsevišķā tiesa, kurā Jēzus katram uzdod vienu vienīgu jautājumu: “Vai tu Mani mīli ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu spēku?” Dieva priekšā ikviens piedzīvo patiesības mirkli. Tad nav iespējams neko noslēpt un vairs nevar neko mainīt. Dievs mūs redz tādus, kādi esam īstenībā. Tas, kurš atbildēs: “Jā, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu,” uzreiz varēs mesties Tēva apskāvienos un Debesu svētlaimē skatīt Viņu vaigu vaigā. Bet, ja šāda atbilde nesekos, tad Kristus uzlūkos tevi ar mīlestības pilnu skatienu, un tu izjutīsi dedzinošu kaunu un rūgtu nožēlu par visu slikto, ko esi darījis, vai arī par rīcību, kurā pietrūka mīlestības. Un tad savā žēlsirdībā Viņš uzdos vēl vienu jautājumu: “Vai tu ļausi Man tevi mīlēt?” Un tas, kurš uz šo jautājumu atbildēs ar “jā” vārdu, tiks vēl šķīstīts, jo Debesīs var nonākt tikai tas, kurš ir sasniedzis mīlestības pilnību.

Atsevišķā tiesa uzreiz pēc nāves nav vienīgā tiesa, jo laiku beigās, kad Jēzus savā godībā otreiz atnāks virs zemes un visi mirušie tiks augšāmcelti, notiks Pēdējā tiesa. Līdz galam nav zināms, kā tas varētu izskatīties, taču Baznīcas tēvi uzskata, ka tiks atklāta visa patiesība un visa cilvēces vēsture tiks aplūkota Dieva acīm. Pilnībā atklāsies patiesība – mūsu domas, darbi un attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem, nekas nepaliks apslēpts. Mēs atzīsim radīšanas galīgo jēgu, aptversim, cik brīnumainus līdzekļus Dievs licis lietā, lai panāktu mūsu pestīšanu, un visbeidzot saņemsim atbildi uz jautājumu, kāpēc ļaunums var būt tik spēcīgs, ja Dievs ir Visvarenais. Tad viss tiks apvienots Kristū, un notiks materiālās pasaules pārmaiņa un cilvēces atgriešanās Paradīzē (YouCat, 163-164).

Ko mēs darīsim ceturtdien, ja nomirsim trešdien?

Pēdējo vakariņu laikā Jēzus stiprināja savus mācekļus ticībā un apsolīja viņiem un arī mums, ka Viņš aiziet no šīs pasaules, lai sagatavotu mums vietu Tēva mājās. Savā atvadu runā Viņš sacīja: “Mana Tēva mājās mājokļu ir daudz” (Jņ 14,2). Jēzus Debesu valstību sauc par “Tēva mājām”. Pajautāsim sev: “Ko man nozīmē tēva mājas?” Es to labi sapratu, kad vairākus gadus studēju ārzemēs un tikai divas vai trīs reizes gadā apmeklēju savu ģimeni. Tēva mājas nav sienas, durvis, logi, bet gan attiecības ar ģimenes locekļiem. Tā ir vieta, kur mani gaida, saprot, pieņem, mīl tādu, kāds esmu. Ja Jēzus Debesis sauc par “Tēva mājām”, tad vēlas uzsvērt, ka Dieva valstības pamatā ir attiecības ar Dievu un tiem, kuri atrodas Debesīs. Tātad, ko mēs darīsim “Tēva mājās”? Mīlēsim trīsvienīgo Dievu, eņģeļus un svētos. Tādēļ mūsu dzīves svarīgākais uzdevums ir iemācīties nesavtīgi mīlēt, jo mīlestība ir vienīgā atslēga, ar kuru var atslēgt Debesu valstības vārtus.

Atvadu runā Jēzus arī sacīja: “Neviens nenonāk pie Tēva citādi, kā tikai caur Mani” (Jņ 14,6). Jēzus pats par sevi saka, ka Viņš ir ceļš. Vārds “ceļš” ietver sevī ideju par ceļojumu, jo ceļš kalpo tam, lai pa to kaut kur ietu vai brauktu, nevis lai stāvētu uz vietas. Protams, ka uz brīdi var apstāties, lai atpūstos, ieturētu maltīti, degvielas stacijā uzpildītu transporta līdzekli, bet kopumā ceļš ir domāts satiksmei. Tātad, ja Jēzus, stāstīdams par sevi, izmanto šo salīdzinājumu, tas nozīmē, ka dzīve ar Viņu nav statiska, bet gan dinamiska – tajā notiek pārmaiņas, attīstība, garīga atdzimšana. Viņš visu laiku ir ceļā. To apstiprina Viņa teiktie vārdi: “Es aizeju pie Tēva” (Jņ 14,12). Jēzus ne tikai parādīja ceļu, bet Viņš pats ir ceļš pie Tēva – ceļš uz patiesību, mīlestību, dzīvību. Viņš ir ceļš, kas ved uz mūžīgajām Tēva mājām.

Kāpēc jālūdzas par mirušajiem?

Nereti cilvēki jautā: “Kāpēc mums jālūdzas par mirušajiem? Vai mūsu lūgšana var viņiem palīdzēt? Vai var kaut ko mainīt? Mēs lūdzamies par mirušajiem galvenokārt tāpēc, ka ticam mūžīgajai dzīvei un mīlam viņus, tādā veidā parādām viņiem savu cieņu, pateicību, žēlsirdību. Svētajos Rakstos ir teikti skaisti vārdi: “Mīlestība ir varenāka kā nāve” (Dz 8,3). Tas nozīmē, ka mūsu mīlestība aizsniedz aizsauli. Pat tad, ja kāds ir miris, mēs varam turpināt viņu mīlēt, cienīt, atcerēties un lūgties.

Lūgšanu prakse par mirušajiem aizsākās aptuveni trešajā gadsimtā pirms Kristus. Makabiešu grāmatā (kas datēta tieši ar šo periodu) varam lasīt, ka Jeruzalemes templī Jūda Makabejs lika upurēt izpirkšanas upuri par tiem, kas tika nogalināti, lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem (2 Mak 12,46). Kad cilvēks ir miris, viņš vairs neko nespēj darīt savā labā, taču mēs varam palīdzēt tiem, kuri atrodas šķīstītavā. Turpinot šo tradīciju, Baznīca jau no paša sākuma godināja mirušo piemiņu un sniedza viņiem palīdzību, it īpaši, svinot Euharistiju, lai pēc šķīstīšanas viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu.

Svētais Jānis Hrizostoms (349-407), Konstantinopoles bīskaps, savās uzrunās bieži aicināja lūgties par mirušajiem. Viņš sacīja: “Palīdzēsim viņiem un pieminēsim viņus. Ja Ījaba dēli tika šķīstīti viņu tēva upura dēļ (Īj 1,5), kāpēc gan lai mēs šaubītos, vai mūsu upuri par mirušajiem nesīs viņiem kādu mierinājumu? Nevilcināsimies sniegt palīdzību tiem, kas ir miruši, un upurēt par viņiem savas lūgšanas.” Par aizgājējiem tiek lūgts katrā Svētajā Misē, kā arī ticīgajiem tiek ieteikts mirušo labā upurēt Baznīcas piešķirtās atlaidas, gavēni, personiskās lūgšanas, nabagdāvanas un gandarīšanas darbus. Tādā veidā mēs varam izlūgt viņiem daudz žēlastību.

Svētās Faustīnes Kovaļskas “Dienasgrāmatā” lasām, ka reiz Jēzus viņai teica: “Šodien atved pie manis tās dvēseles, kuras ir šķīstītavas cietumā, un iegremdē manas žēlsirdības bezdibenī, lai manu asiņu straumes tām sniedz atvieglojumu versmē. Visas šīs dvēseles es ļoti mīlu; tagad tās sniedz gandarījumu manam taisnīgumam. Tavos spēkos ir sniegt viņām atvieglojumu. Ņem no manas Baznīcas dārgumu krātuves visas atlaidas un upurē par tām... Ak, ja tu zinātu viņu mokas, tu pastāvīgi upurētu par tām gara dāvanas un segtu viņu parādus manam taisnīgumam.” (Dienasgr.,1226).

Pārdomas par mūžīgo dzīvi un lūgšana par mirušajiem ļauj saprast nāvi nevis kā dzīves beigas un iznīcību, bet gan kā jaunu dzīvi ar Dievu un Dievā. Steidzoties palīgā dvēselēm šķīstītavā, mēs apliecinām ticību tam, ka Dieva žēlsirdīgā mīlestība ir stiprāka par grēku un nāvi. Jēzus mums ir atklājis Tēva gribu, kurš vēlas, lai ikviens, kas tic Dēlam, netiktu pazudināts, bet lai visi atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvi.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests