„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 4. marts
Pirmdiena
Alise, Auce, Enija
-0.8 °C
nedaudz mākoņains

Varnaviči

Valentīns Lukaševičs

Mani te sajūsmina kontinentāls klimats, vēstures bagātība un daudzslāņainība, kā arī cilvēki – stipri un pacietīgi, strādīgi un atsaucīgi, tieši un nesamāksloti.

 

Identitāšu krustapļos. Videofilma „Mēs. Ilūkstes novads" sākas ar kadriem no Varnavičiem. Tas nav brīnums – gadsimtiem ilgi Varnaviči bija pats Kurzemes hercogistes, Kurzemes guberņas austrumu gals. Ietilpa Ilūkstes pilsnovadā, vēlāk apriņķī.

Šī zemes strēmelīte nav Latgale, kaut arī še dzīvojošie cilvēki šodien balso un ievēl Saeimā deputātus no Latgales vēlēšanu apgabala. Te ir senā Kurzeme (lai cik tas šobrīd šķiet neticami!) – jaunizveidotajā Latvijas valstī šī vieta bija Zemgalei piekritīgā Ilūkstes apriņķa teritorija.

Latvijas kultūrvēsturisko novadu robežas līdz šim visprecīzāk saglabā katoļu u. c. Baznīcas – Varnaviču katoļu draudze administratīvi ietilpst Jelgavas bīskapijā (kā, piemēram, Grīvas baznīca Daugavpils pilsētā).

 

Sakrālums. Vecā Varnaviču katoļu baznīca atradās pašā Daugavas krastā, tieši pretī Indricas baznīcai. Šo vietu Daugavā agrāk sauca par Svētajiem vārtiem – še piebremzēja, noņēma cepures un krustus meta visu konfesiju plostnieki. Arī strūgu vilcēji, tvaikoņu pasažieri. Arī pārcēlāji, makšķernieki, romantiski pārīši pie airiem... Tā bija seno laiku tradīcija – ja vajadzēja iziet vai izbraukt starp divām baznīcām, to uzskatīja par īpašu notikumu. Dažreiz pat speciāli pamainīja maršrutu, lai ceļš ietu starp diviem un vairāk svētumiem. Bet centās neiet vai nebraukt starp divām kapsētām. Tā ir tautas reliģiozitāte – ar visiem šim fenomenam piemītošajiem plusiem un mīnusiem.

Vecā Varnaviču baznīca (kura atradās Podvinkā) bija koka. Maza, laika gaitā sašķiebusies, vēju un lietu nesaudzēta.

Jauno baznīcu sāka projektēt vēl pirms Pirmā pasaules kara. Uzcēla 3 km attālajos Varnavičos, no mūra. Realitāte lielā mērā atšķīrās no projekta. Svinīgi 1929. gadā pārnesa relikvijas, grāmatas, gleznas un mēbeles no vecās uz jauno baznīcu.

Bijušās koka baznīcas vietu tagad iezīmē krucifikss, netālu ir ļoti veci kapi un pussabrukušas ķieģeļu ēkas. Vēstures aromāts te dvašo no katras smilgas, no katra apsūnojuša akmeņa.

 

Ezera krastā. Varnaviču rietumu malā atrodas bijušās skolas ēka. 1938. gada 9. oktobrī te bija pilns cilvēku – svinīgā ceremonijā ielika pamata akmeni. Tai bija jābūt Ausekļa valsts pamatskolas jaunajai, modernajai ēkai. Skaistā vietā – pa dienvidu puses logiem, kad raksti domrakstu, var skatīties uz Varnaviču ezeru un – labas un prātīgas domas ir garantētas!

Būvēja ātri – pirms kara skola jau bija jaunajā ēkā. Šī celtne ir gana liels būvniecisks retums. Akmens ēku mūsu pusē nav daudz, bet ir. Ir arī sarkano māla ķieģeļu, bet par baltajiem, spīdīgajiem silikātķieģeļiem nemaz i nerunāsim. Bet tādu kā šī Ausekļa skola – no betona ķieģeļiem – ir ļoti maz.

Tādas ēkas būvēja apmēram gadus desmit – no 1930. līdz 1941. gadam. Šie betona ķieģeļi ir kā simbols tā saucamajiem Ulmaņa pārticības gadiem, omulīgajai pirmskara dzīvei.

Istalsnas un Spruktu baznīcas ir no šādiem ķieģeļiem, arī, piemēram, māja Daugavpilī Krišjāņa Valdemāra ielā 26. Maz ir šādu ēku, ļoti maz! Tās ir lielāks retums par sarkano māla ķieģeļu ēkām. Nav tik skaistas? Nu, kā kuram. Man ļoti patīk tas pelēkais, neuzbāzīgais ornaments – ar bālganām, vienādām šuvēm starp ķieģeļiem, uz kuriem pat šobrīd ir grūti atrast kādu atbirzumu.

Aiz bijušās skolas, ezera stāvā krastā aug priede, kura ir viena no dižākajām Latvijā. Tā ir kā jumīšjumis – saknes vienas, bet tad uz augšu viss sadalās, un ir jau it kā divas vai trīs, vai četras priedes. Dendrologiem nav vienotas metodikas šādiem gadījumiem, nosacīti var teikt, ka pēc apkārtmēra cilvēka krūšu augstumā Varnaviču priede (apkārtmērs 4,2 m) ir otrā vai trešā varenākā Latvijā.

Tādu koku, kuru stumbri ir saauguši kopā, apkārtējos mežos ir daudz. Netipiski daudz. Tā man stāstīja vietējā novadpētniece Veronika Mališeva, kura ne reizi vien tērēja savu laiku, lai man kaut ko Varnavičos parādītu un izstāstītu par šīs vietas vēsturi.

 

Apkārtējos mežos. Netālu no Varnavičiem, mežos uz dienvidrietumiem ir saglabājies tā saucamais Pāvila ceļš. To būvēja Krievijas imperatora Pāvila braucienam pa šīm vietām, šim ceļam ir apmēram 220 gadu. Kaut arī šajos mežos visapkārt ir sabūvēti jauni ceļi, vēl tagad var redzēt vecā grāvjus un klājumu. Latvijas arhīvos ir saglabājušies visi šī ceļa plāni1, šis inženiertehniskais objekts ir kultūras piemineklis, par kura eksistenci nezina arī daudzi vietējie.

Ja brauc uz Varnavčiem ar autobusu, pa ceļam ir pietura Bruņinieki. Ar veciem vācu kapiem netālu un daudzām leģendām par bruņiniekiem, mīlestību, godu un pienākumu.

Varnaviči... Skaisti, interesanti skan šis vārds. Te apkārt ir neskarta daba un vairāki ezeri, pie kuriem esmu nakšņojis un baudījis šīs vietas īpatnējo vilinājumu. Ir jābūt speciālai caurlaidei, kas ļauj atrasties pierobežas joslā.

 

Muiža. Varnaviči ir pēdējā un pirmā lielākā apdzīvotā vieta Latvijā Daugavas kreisajā pusē. Atkarīgs no tā, no kurienes un uz kurieni tu ej vai brauc...

Tā bija pati uz austrumiem tālākā Kurzemes hercogistes muiža! Pāris kilometri tālāk tagad ir tikai Robeždaugava – maziņš ciems, uz kuru kādreiz varēja aizbraukt ar autobusu no Daugavpils, bet tagad pārsimts metru aiz autobusu pieturas ir robežsardzes vizuālās kontroles tornis.

No Varnaviču muižas2 nekas daudz nav palicis. Bet pirms Pirmā pasaules kara te noritēja vērienīga saimniekošana. Ķieģeļu ražotne bija Varnaviču komerciālās veiksmes pamats – Daugavas krastu māls ir ļoti kvalitatīvs, pa upi ķieģeļus var drošāk un lētāk transportēt – tie nesadrūp un nebojājas tā, ja tos ved zirga pajūgos, pārkrauj un tad trādirīdi pa dzelzceļu. Daudz māju Krāslavā un Polockā, arī Daugavpilī un pat Rīgā izbūvētas no Varnaviču ķieģeļiem.

Un tāds kā kūrorts bija šī muiža – smiltis, priedes, Daugavas tekošais ūdens, kas miglas un mitrumu aiznes prom. Gaiss kā Neibādē, plus klusums, miers, nav svešu acu. Brauca uz šejieni Pēterpils, Rīgas, Mītavas činavnieki un komersanti, aristokrāti un bohēmieši.

 

Slavenais alus. Alus brūvēšanā liela nozīme ir ūdenim, kuru izmanto dzēriena pagatavošanā. Ķīmijas zinātnē ūdenim (H₂O) nav ne garšas, ne smaržas, bet tas ir tikai teorētiski. Realitātē ūdens, saskaroties ar apkārtējo vidi, iegūst piemaisījumus, kuri veido katrai vietai unikālu formulu.

Eilu stila alus pagatavošanai vairāk noderīgs ir dabiski cietāks ūdens, jo šādā ūdenī paspilgtinās apiņu, arī citu pievienoto augu garša. Tieši ar šāda veida aliem – porteri un khedim – bija slavena Varnaviču alus darītava.

Varnaviču alus bija premium klases produkts, domāts feinšmekeriem. Kā liecina 1883. gada reklāma, Varnaviču Porteri un Khedim varēja nopirkt mucās/pudelēs Rīgā, Basteja bulvārī Nr. 4.

Varnaviču alus darītavu 1877. gadā dibināja toreizējais muižas īpašnieks barons Arturs fon Klihtners (1842–1912).

1896. gadā Ilūkstes apriņķī bija četri alus brūži: 1) grāfa F. Plātera-Zīberga Šlosbergā jeb tagadējā Pilskalnē, 2) grāfa Plātera-Zīberga Rubinenā jeb tagadējos Rubeņos, 3) barona A. Etingena Klopmansrodē un 4) barona L. Rekes Varnavičos. Pēdējais ražoja vairāk alus nekā trīs pārējie kopā.

Varnavičos alu darīja slavenais meistars Johans Cempe, kurš nomira Rīgā 1900. gadā.

Pēc Rekēm Varnaviču īpašnieki mainījas ļoti bieži. Te saimniekoja Vāgneri, tad kāds krievu pulkvedis3, bet ap 1910. gadu muižu nopirka dzejnieks, ļoti veiksmīgs komersants Atis Ķeniņš. 1912. gadā ir sekojoša ziņa: „Varnaviču bruņniecības muižu Ķeniņu Atis pārdevis par 245 000 r., pelnīdams ap 60 000 r.”4

Apmēram tajos laikos brūzis nodega, bet bija apdrošināts un tādēļ ātri vien tika atjaunots.

Alus brūzis bija Varnaviču ezera krastā. Ja apskata cara laiku kartes, tad tagadējo Varnaviču strautu, kurš plūst no ezera uz Daugavu, tur neredz. Tas slavenais alus brūzis, kura mūžs apdzisa Pirmā pasaules kara gados, bija apmēram tur, kur Varnaviču strauts iztek no ezera.

1 Treijs N. Pāvila I ceļš caur Kurzemes guberņu // „Literatūra. Māksla. Mēs”, 02.01.1997.

2 Kungu mājā ģimenes vēl dzīvoja 20. gs. 60. gados.

3 Austriņš A. Mēnesis Varnovīcā // „Piesaule”, 1932., Nr. 4.

4 W. Warnawizu.. // „Jaunās Latviešu Avīzes”, 12.06.1912.