„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. februāris
Otrdiena
Andra, Līva, Līvija
+6.8 °C
apmācies

Vilki nokož mājlopus un suņus

Pelēkie laupītāji pēdējā laikā kļuvuši tik aktīvi un nekaunīgi, ka daži interneta lietotāju pauž bažas, ka, ja vilki nokodīs visas aitas, tad Dziesmu un Deju svētkos uzstāsimies nevis vilnas, bet sintētikas tautas tērpos. Bet, runājot nopietni, lai arī vilku nošaušanas limits ir palielināts līdz 300 dzīvniekiem, tomēr šo plēsēju skaits ievērojami pieaug, un tas nozīmē, ka pieaug arī uzbrukuma gadījumi mājdzīvniekiem. Turklāt pelēči savā ēdienkartē sākuši regulāri iekļaut arī suņus.

Un ja cilvēki…

Ne pieaugušie, ne bērni vēl nav kļuvusi par nežēlīgo plēsēju upuriem. Bet kur ir garantija, ka tas reiz nenotiks? Tagad vilki, nebaidoties no saimniekiem, klaiņo viensētu tuvumā, ap saimniecībām, nokož mājlopus un viegli tiek galā ar ķēdē piesietiem suņiem. (Šogad Latgalē vilki nokoduši deviņus suņus.)

Nesen sociālos tīklus apceļoja video, kurā bija nofilmēts, kā plēsējs 30--40 metru attālumā seko vīrietim, kuram rokās ir nūja. Redzot ko tādu, nevienam vien uzmetīsies zosāda un mati sacelsies stāvus. Un ko darīt, ja gadās sastapties ar vilku baru?

Tomēr iespējamība, ka cilvēks varētu nonākt pelēču ēdienkartē, ir maz ticama. Tā uzskata Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks: “Uzbrukumi cilvēkiem notiek vai nu ļoti smagos apstākļos, kad nav barības, piemēram, ziemā, attālos kalnu apvidos vai taigas masīvos, kur ir maz dzīvnieku. Pie mums barības pietiek. Uzbrukumu iespējamība palielinās, ja vilki inficējas ar trakumsērgu. Taču šī slimība pēdējos 5--6 gados Latvijā nav reģistrēta. Tiesa, tas nenozīmē, ka šādi gadījumi ir izslēgti.”

Ja no satikšanās ar vilku neizdodas izvairīties, tad nedrīkst skatīties tam acīs un uzgriezt muguru. Jāmēģina plēsēju nobiedēt ar skaļu kliedzienu.

Haralds Barviks uzskata, ka nomedījamo vilku limitam jābūt 500--600 dzīvnieku robežās, un tad pie mums atkal būtu situācija, kāda bija pirms desmit gadiem.

Uzziņai. Vilki sver apmēram 60 kg un skrienot spēj sasniegt 60 kilometru ātrumu stundā. Mūspusē tie ir otri lielākie dzīvnieki pēc lāča. Vilki ir bara dzīvnieki. Kopā ar kucēniem barā var būt 7, 8 vai pat 10 īpatņi, ieskaitot vecākus. Ņemot vērā nomedīšanas grūtības un šo dzīvnieku ārkārtīgo piesardzību, izredzes nav īpaši iepriecinošas. Materiāls stimuls par nomedītu vilku nav paredzēts, ādu nav kur nodot un pašlaik tā nav pieprasīta, medniekiem atliek vien morāls gandarījums un pati trofeja, piemēram, izgatavojot izbāzeni. Taču tagad ar to nodarbojas vien retais.

Vilku invāzijas problēma vērojama ne tikai Latvijā, bet arī citās Baltijas un Eiropas valstīs. Pat Eiropas Komisijā jau sākušās sarunas par steidzamu ārkārtas pasākumu veikšanu.

Latgales Mednieku un makšķernieku biedrības pārstāvis un mednieku kluba “Mežabrāļi” valdes priekšsēdētājs Viktors Reblis ir ļoti satraukts par notiekošo: „Vilku skaits Latvijā ir dramatiski pieaudzis un uzskaite nav precīza. Turklāt, rodas sajūta, ka reālo vilku skaitu statistiski cenšas spiest uz leju. Savukārt vilku medību limits nenosedz populācijas pieaugumu. Tā visa dēļ populācija visu laiku palielinās. Visā Latvijā izskanēja gadījums, kad vilki iznīcināja kāda aitkopja biznesu Balvu pusē. Situāciju kritisku padara tas, ka šobrīd ir sācies kārtējais Āfrikas cūku mēra (ĀCM) vilnis. Vilkiem līdz šim ir bijusi pietiekama barības bāze – mežacūku sivēni. Šobrīd ĀCM dēļ vilkiem pietrūkst ko ēst. Tāpēc arī notiek uzbrukumi aitām un, tā kā ganāmpulku paliek arvien mazāk, dramatiski palielinājies uzbrukumu skaits suņiem.”

Šogad Latgalē deviņos gadījumos suņus nogalinājuši vilki. Uzbrukumu gadījumi fiksēti Balvu, Ludzas, Rēzeknes un Augšdaugavas novadā.

Viktors Reblis bažījas, ka vilki varētu uzbrukt cilvēkiem: „Šobrīd arī Eiropā sāk runāt, ka vilka statuss jāmaina. Ir arī cilvēku upuri. Bail iedomāties situāciju, ka vilki sāk uzbrukt mums, mūsu bērniem. Latvijas līmenī jau tagad nopietni jāpārdomā attieksme pret vilkiem un šīs sugas apsaimniekošanu.”

Limits un reģioni

Augšdaugavas novada Ambeļu pagasta mednieku kolektīva “Ambeļi” valdes priekšsēdētājs Egils Rūtiņš, kurš nomedījis piecus pelēčus, uzskata, ka 300 vilku limits ir optimāls un to nosaka nevis Latvijas medību speciālisti, bet gan Eiropas Savienības regulas: “Par šo jautājumu mednieki diskutē katru gadu, jo Latvija ir priviliģētā situācijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Pie mums ir vislielākā šo dzīvnieku populācija un tāpēc varam atļauties tos medīt, turklāt tik lielos daudzumos. Bet tas, ka problēma pastāv, ir fakts. Un tā aizvien saasinās. Tā tas nedrīkst turpināties! Plēsēju medīšana beidzas ilgi pirms noteiktā termiņa -- 31. marta. Tas nozīmē, ka vilku kļūst arvien vairāk. Secinājums ir tikai viens: limits ir jāpalielina. Dabā ir jābūt līdzsvaram, bet tagad tas acīmredzami ir izjaukts. Vilki nedrīkst traucēt cilvēkiem, un otrādi.”

Līdz 26. oktobrim Latvijā bija nomedīti 209 vilki. Un līdz marta beigām vēl ir pieci mēneši, kas nozīmē, ka plāns tiks izpildīts krietni ātrāk par šo termiņu.

Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Červonkas ciema iedzīvotājs, mednieks ar 65 gadu stāžu Andrejs Lenčevskis ir kategoriski pret jebkādiem ierobežojumiem: “Tie neko nedod! Vilku kļūst aizvien vairāk! Agrāk tie tika uzskatīti par dzīvniekiem, kas pakļauti iznīcināšanai, taču, kā redzat, tie nav izzuduši un pat veiksmīgi savairojušies. Un mēs tos žēlojam! Kurš maksās cilvēkiem par nodarīto kaitējumu, ja valsts to nevēlas darīt? Un kā rīkoties, ja vilki sāks uzbrukt cilvēkiem?”

Andrejs ir pārliecināts, ka limitu vajadzētu sadalīt pa reģioniem. Par to tiek runāts jau ilgu laiku. Citādi sanāk tā -- kurš pirmais visvairāk nošauj, tas arī ir ieguvējs, bet pārējiem -- tas, kas palicis pāri: “Pagājušajā gadā Rīgas apkaimes mežos tika izmantots gandrīz viss limits, bet šeit, Baltkrievijas pierobežā, ir papilnam vilku, bet mums nebija tiesību tos medīt. Lai to darītu, jāsaņem īpaša atļauja. Vai tas ir normāli?"

Tāpat domā arī Augšdaugavas novada Demenes pagasta mednieku kolektīva „Demene” vadītājs, mednieks ar trīsdesmit gadu stāžu Vladimirs Platkovs: “Vilku pēdas redzamas it visur. Sanāk, ka mēs dzīvojam kopā ar viņiem! Ir jāveic steidzami pasākumi. Nesen manā pagastā vilki saplēsa kazu un aitu. Mēs izsaucām komisiju un veicām izmeklēšanu. Tas arī viss! Limits ir vai nu jāpalielina vai jāsadala pa reģioniem, kā tas tiek darīts ar aļņiem un briežiem.”

Pirms gada nebija labāk

Šī sezona vēl nav beigusies un līdz ar to kopējie vilku nodarītie postījumi vēl nav aprēķināti.

Taču ir pieejama pagājušā gada informācija par citiem Latvijas reģioniem. Kopumā uz 1. decembri reģistrēti 480 vilku saplēsti mājdzīvnieki, kas ir divas reizes vairāk nekā gadu iepriekš. Iedzīvotāji bija panikā, pieprasot sodu pelēkajiem noziedzniekiem, kā viņi tos sauca.

Daži aitkopji, piemēram, Zigmārs Zaķis Cēsu novadā, kuram vilki nokoda astoņas aitas, bet citas ievainoja un iedzina mežā, kur aitas uzturējās pusotru mēnesi, uzskata, ka vilku medību termiņi ir jāatceļ un medniekiem jāļauj šos dzīvniekus medīt visu gadu: “Man bija lieli zaudējumi. Ir steidzami jāmeklē kāds risinājums."

Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes loceklis un SIA „Ralle” saimnieks Ivars Frīdemanis Kandavas novadā piekrīt Zigmāra Zaķa viedoklim un arī uzskata, ka pelēču nomedīšanas limits noteikti ir jāpalielina.

Pērn aitkopju kopējie zaudējumi bija 50 līdz 60 tūkstoši eiro.

Zemkopības ministrijā apzinās šo problēmu, taču netaisās ieviest zaudējumu kompensāciju, uzskatot, ka lauksaimniecības nozarē ir pieejami dažādi citi atbalsta instrumenti un metodes: “Nevar visu novelt uz valsts pleciem.”

Taču būvēt žogus, lai pasargātu mājlopus no vilkiem, ir dārgi un bezjēdzīgi, savukārt mājdzīvnieku apdrošināšana izmaksā dārgi. Turklāt ne katrs saimnieks ir mednieks, lai sēdētu ar šauteni pie savām aitām vai suņiem un gaidītu, kad atnāks pelēči.

…Pastāvīgi tiek saņemta informācija, ka kādā novada pagastā vilki atkal nokoduši aitas vai suņus, kā, piemēram, nesen Naujenes pagastā, Sventē un Ilūkstē, kur, pēc baumām, vietējam medniekam izdevās nošaut vairākus plēsējus. Un kas laukos ir suns pie ķēdes -- vilka pusdienas uz paplātes, ja pilsētā, izlauzis verandas dēļus, pelēcis saimnieku acu priekšā aizvilka taksi.

Un kuri dzīvnieki būs nākamie, kur un cik? Tā tas būs tik ilgi, līdz problēmu sāks risināt valsts līmenī.