“Katra cilvēka uzdevums ir būt savas dzīves veidotājam. Cilvēkam dzīve ir jāvērš par mākslas šedevru” – rakstīja svētais Jānis Pāvils II. Skaisti un patiesi vārdi, vai ne? Taču rodas jautājumi: “Kā to izdarīt? Ko nozīmē “būt savas dzīves veidotājam”? Ar ko sākt?” Par laimi, kristīgā mācība ne tikai izvirza mērķus, bet arī palīdz tos sasniegt.
Nesen vienā no savām uzrunām pāvests Francisks deva konkrētu padomu: “Mazāk laika veltīt telefonam, bet vairāk uzmanības savai garīgajai dzīvei” (Vatikāns, 12.11.2023.). Tā ir patiesība, ka mēs bieži pievēršam uzmanību ārējam izskatam, rūpējamies par savu tēlu un cenšamies radīt labu iespaidu, taču Jēzus saka, ka dzīves gudrība ir rūpēties ne tikai par ārējo izskatu, bet galvenokārt par savu garīgo izaugsmi un attīstību. Advents ir laiks, kad apstāties, atrast laiku un vietu klusumam, lai lūgtos un sadzirdētu Dievu, citus un pašam sevi. Šī garīgā prakse māca dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, palīdz sakopot domas, ļauj atgūt spēkus, lai darītu lietas vēl labāk. Darbs ar sevi un sava gara stiprināšana var kļūt par dievišķā spēka avotu. Lai stiprinātu savu cilvēcisko identitāti, izmantosim dažas atziņas un iekļausim tās ikdienas dzīvē. Šīs ir mazas lietas, kuras ir vērts īstenot, jo tām piemīt garīgs spēks.
Pārdomāsim desmit garīgos padomus, kas var mūs darīt labākus un stiprākus.
1. Pavadīt laiku ar Dievu
Daudziem kristiešiem ir grūti saprast, ko īsti nozīmē “būt attiecībās ar Dievu”. Reiz pie Tuksneša tēva atnāca kāds jaunietis, kurš jutās necienīgs tuvoties Dievam, un viņam jautāja: “Tēvs, kas man jāizdara, pirms varu satikt Dievu?” “Nekas nav jādara,” viņš atbildēja. “Dievs tevi sastop tur, kur tu esi.” Tātad, ja vēlamies nodibināt attiecības ar Dievu, tad vispirms ir jāieplāno laiks, ko apzināti pavadām kopā ar Viņu. Draudzība uzplaukst un attīstās tad, ja tu pavadi laiku kopā ar savu draugu. Tāpat ir arī attiecībās ar Dievu. Kristīgā lūgšana savā dziļākajā būtībā ir mūsu atbilde uz Dieva nesavtīgo mīlestību, jo, pielūdzot, mēs atzīstam Viņu par savu Kungu un ierādām Viņam galveno vietu dzīvē. Lūgšana ir arī garīgās dzīves mēraukla, jo tas, kurš lūdzas, kļūst garīgi nobriedušāks.
Padomā: cik laika šajā Adventā tu esi gatavs pavadīt ar Dievu?
2. Esi pateicīgs
Kāds svētais ir teicis: “Pateicīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks!” Daži jautās: “Kāpēc?” Tāpēc, ka tas, kurš prot pateikties, spēj saredzēt labas lietas savā dzīvē un ir gandarīts, dzīvespriecīgs un atvērts citiem. Ir zināms, ka pateicība mazina trauksmi un palīdz labāk tikt galā ar stresu, jo pozitīvas emocijas dara mūs laimīgākus. Pētījumi liecina, ka cilvēkus ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi biežāk izvēlas par draugiem. Turklāt optimistiska attieksme un pateicības sajūta par labām lietām izplatās arī apkārtējos. Tas savukārt uzlabo un stiprina savstarpējās attiecības.
Padoms: pateicies Dievam par visu to, ko esi saņēmis šajā dienā, pateicies par visu labo, dienas laikā piedzīvoto!
3. Koncentrējies uz labām lietām
Cilvēkam vienmēr ir iespēja būt iekšēji brīvam. Tātad jebkuros apstākļos, pat tajos, kurus nevaram mainīt, mēs varam izveidot savu attieksmi pret tiem. Ja mēs nevaram mainīt situāciju, tad situācija var izmainīt mūs, un mēs to varam pārvērst par savu personisko triumfu. Grūtībām un ciešanām ir jēga, ja tās maina mūs uz labo pusi.
Padoms: paskaties uz lietām ar Dieva acīm – no mūžības perspektīvas, un koncentrējies uz to, lai darītu labu, tad arī dzīve kļūs labāka.
4. Izvērtē dzīves notikumus
Sirdsapziņas pārskata ietvaros nav jāmeklē savi grēki (tas jādara pirms grēksūdzes), bet jāizvērtē iekšējās iedvesmas, ko esam piedzīvojuši dienas laikā. Pēc tam vajadzētu iedziļināties mūsu domu un vārdu pasaulē, jo tieši šis process var kļūt par atslēgu mūsu sirds durvīm un atklāt lepnības, egoisma, skaudības, greizsirdības, alkatības un citu netikumu cēloņus. Tāpat arī mums jāmēģina ieklausīties sevī un jānokāpj no prāta līmeņa sirds līmenī, atklājot, kas tajā slēpjas: kas man sāp, ko man ir grūti pieņemt, no kā es bēgu vai izvairos? Es to izmeklēju un raugos uz jūtām, un tad attiecīgā brīdī atdodu Jēzum savas jūtas un emocijas, lūgdams, lai Viņš tās pārveido.
Padoms: velti dažas minūtes, lai pārdomātu dienas notikumus un savu rīcību. Padomā par to, ko darīji dienas laikā, kāds bija mērķis un vai to sasniedzi. Tas palīdzēs labāk saprast sevi.
5. Mācies no kļūdām
Dzīve ir ceļojums, un katrā ceļojumā mēs turpinām mācīties. Atceries, ka ikviens cilvēks pieļauj kļūdas, bet no tām arī mācās. Ir pieci svarīgākie soļi, kas var palīdzēt mācīties no kļūdām. Pirmais solis ir atzīt savas kļūdas. Otrais – pieņemt, ka kļūdas ir progresa cena. Trešais – mācīties no kļūdām. Ceturtais – jautāt citiem par savām kļūdām. Un piektais solis ir ļaut citiem runāt par savām kļūdām. Šie soļi palīdz pieņemt sevi un arī citus tādus, kādi esam, un attiekties pret citiem tā, kā mēs vēlētos, lai viņi attiektos pret mums.
Padoms: atceries, ka neviens nav perfekts. Ļoti reti vaina ir tikai vienā pusē, atzīsti arī savas kļūdas.
6. Piedod no sirds
Jēzus savā mācībā ne tikai atklāj, cik reižu, bet arī, kā un kāpēc ir jāpiedod. Līdzībā par nežēlīgo ķēniņa parādnieku Jēzus uzsvēra divas svarīgas lietas – pirmkārt, vienmēr ir jāpiedod, jo piedošanai nav robežu, otrkārt – tas jādara no visas sirds (Mt 18,21-35). Ja mēs jautātu Jēzum: “Kāpēc mums jāpiedod savam tuvākajam?”, tad dzirdētu atbildi: “Jo jums ir piedots!” Mēs bieži vien domājam, ka Dievs mums piedod tāpēc, ka mēs piedodam citiem. Taču tas tā nav! Mēs varam piedot tikai tādēļ, ka Dievs mums ir piedevis grēkus. Vienīgi Dieva žēlsirdība un piedošana dara mūs spējīgus piedot saviem pāridarītājiem.
Atcerēsimies – lai ietu uz priekšu, lai veidotu nākotni, mums ir jāpiedod un jāsaņem piedošana. Piedot nozīmē spēt sākt no jauna.
7. Dzīvo šeit un tagad
Patiesībā tas ir dzīves pamats. Ja mēs dzīvojam tikai ar to, kas ir bijis vai arī ar to, kas būs, tad mēs nespējam tagadnē pildīt Dieva gribu, jo neesam atvērti Viņa darbībai. Garīgajā dzīvē ir divas slimības: viena ir analizēt pagātni, otra – plānot nākotni. Daudzu problēmu iemesls ir tas, ka mēs bēgam no turienes, kur esam, bēgam no realitātes. Ikviena mūsu dzīves minūte, pat sekunde, ir unikāla un neatkārtojama, nav iespējams pagriezt laiku atpakaļ un to, kas aizgājis, izdzīvot no jauna. Vārdu sakot, visu laiku domājot par pagātni vai nākotni, mēs zaudējam tagadni. Tādēļ nedzīvosim pagātnē jeb ilūzijā, ne arī nākotnē – sapņos, bet dzīvosim šeit un tagad. Šis brīdis ir pats labākais, lai mīlētu, ticētu, dzīvotu un priecātos.
Padomā: Ko tu šodien nepieņem savā dzīvē vai ko tev grūti tajā saprast? Kas ir tavs dzīves krusts un kāda ir tā jēga?
8. Dari kaut ko citu labā
Apustulis Jānis savā mācībā atgādina, ka mūsu dzīvē pati svarīgākā ir mīlestība. Ja mēs nemīlam un nevēlamies dzīvot saskaņā ar mīlestību, tas nozīmē, ka mēs vēl nepazīstam Dievu, kurš ir Mīlestība. Svētais Polikarps (1.--2. gs.), bīskaps un moceklis, vēstulē Efezas draudzei stāstīja, ka tad, kad apustulis Jānis bija jau ļoti vecs, viņš kristiešu sapulcēs visbiežāk atkārtoja vienus un tos pašus vārdus: “Bērniņi, mīliet cits citu!” Visbeidzot mācekļiem apnika vieni un tie paši vārdi un tie viņam vaicāja: “Skolotāj, kāpēc tu vienmēr saki to pašu?” Bet Jānis atbildēja: „Tā ir vienīgā lieta, ko esmu dzirdējis no Jēzus.” Tas, kurš pilda tuvākmīlestības bausli, ir īsts kristietis. Lūk, tāda ir kristietības būtība!
Padoms: ļauj mīlestībai tevi veidot. Kad mēs pieņemam lēmumu savā dzīvē vadīties pēc mīlestības un atteikties no sava egoisma, tad mīlestība pati mūs vada un veido.
9. Neraizējies
Neraizēties nenozīmē neko nedarīt. Neraizēties nozīmē nebaidīties uzticēties Dievam, bet tas nav nemaz tik viegli izdarāms. Tēvs Pio lūdzās šādi: “Ak, Kungs, savu pagātni es uzticu Tavai žēlsirdībai, savu tagadni – Tavai mīlestībai, bet nākotni es atdodu Tavas dievišķās apredzības rokās.” Domāt uz priekšu nozīmē jautāt: ko mēs tagad varam darīt, lai rīt, pēc nedēļas /mēneša/ gada mūsu dzīve būtu labāka nekā tā ir šodien. Runa ir par to, lai mēs pastāvīgi attīstītos, kļūtu labāki.
Padoms: lai katrs no mums ielūkojas savā sirdī un pajautā: „Pēc kā es vēlos tiekties? Ko sasniegt? Ko gribu sevī mainīt?” Nevis bēgt sapņos vai ilūzijās, kaut kādās nereālās lietās, bet, ko konkrētu varam darīt šodien, lai rīt mēs būtu labāki.
10. Iet pret straumi
Jānis Pāvils II ir teicis: “Ja vēlies nokļūt pie avota, tev jāiet pret straumi.” Tam ir vajadzīga liela drosme, lai dzīvotu citādāk un izvirzītu sev prasības, pat ja citi to nedara. Sabiedrībā, ko bieži vien saindē vienaldzības un atmešanas kultūra, mēs kā kristieši esam aicināti iet pret straumi ar mīlestības un piedošanas kultūru, tas ir, rūpēties par otru kā Dievs rūpējas par katru no mums. Runa ir par to, lai cilvēks nekļūtu lietu vergs, bet, lai materiālās lietas palīdzētu viņam būt cilvēcīgākam.
Dārgie lasītāji, lai mūsu dzīve kļūtu par “mākslas šedevru”, tai vispirms jābūt balstītai Kristū un Viņa mīlestībā. Padoms: sākt atkal ar Kristu, kuru mums pienākas atzīt, mīlēt, kuram mums jālīdzinās, lai kopā ar Viņu pārveidotu sevi un pasauli. Tam arī kalpo Adventa laiks, kas ved mūs uz Kristus dzimšanas svētkiem.
Šogad Advents ir ļoti īss (tikai trīs nedēļas), tādēļ novēlu mums to neizniekot!
Prieteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Komentāri