„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. februāris
Otrdiena
Andra, Līva, Līvija
+6.8 °C
apmācies

Valda Mežbārde: „Esmu tikai viena no „bitītēm””

Ivars Soikāns

Daugavpils valstspilsētas apbalvojumu "Mūža ieguldījums" šogad saņēma Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja speciāliste, izstāžu rīkotāja, māksliniece Valda Mežbārde. Augstais apbalvojums viņai piešķirts par ilggadēju, godprātīgu, pašaizliedzīgu un augsti profesionālu darbu pilsētas labā.

Valda Mežbārde ir dzimusi 1946. gadā Rīgā. Pēc J. Rozentāla Mākslas vidusskolas absolvēšanas turpinājusi izglītoties Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā. Uz Daugavpili pārcēlusies 1973. gadā pēc kolēģu uzaicinājuma. Tolaik pilsētā darbojās leģendārā Daugavpils mākslinieku grupa, kurā bija tādi pazīstami mākslinieki kā Indulis Folkmanis, Mārtiņš Kupcis, Mārcis Stumbris, Inta un Kārlis Dobrāji.

Meitene no Grīziņkalna palēnām pierada pie Daugavpils un, pretēji saviem tā laika kolēģiem, pilsētu nepameta. Visu savu darba mūžu Valda aizvadījusi, strādājot Daugavpils muzejā. Kādu laiku viņa vadīja muzeja Mākslas nodaļu, bet laika posmā no 1983. līdz 1990. gadam bija brīvmāksliniece. Šis laiks, kā saka pati māksliniece „starp kotletēm, veļu, bērniem un mākslu bijis labākais laiks viņas dzīvē”. Tieši šajā laikā viņai sanācis daudz gleznot.

Kļūt par mākslinieku cerējis vēl Valdas tēvs

Atbildot uz jautājumu, kā viņa pievērsās mākslai, Valda teic, ka kļūt par gleznotāju savulaik sapņojis viņas tēvs Kārlis: “Bet viņa tēvs, kam toreiz piederējusi manufaktūra Ļaudonā un kas bijis gana turīgs vīrs, uzskatījis, ka gleznošana nav nekāda profesija, un dēlam pateicis, ka šādas izvēles gadījumā ar naudu viņam nepalīdzēšot. Pēc tam sācies karš -- vispirms nākuši krievi, pēc tam -- vācieši, vēlāk daudz kas ticis nodedzināts. Taču rezultātā tēvs savu mākslinieka sapni realizēja caur mani.”

Kopš bērna kājas Valda, tiklīdz manījusi kaut kur kādu papīra gabaliņu, tā uzreiz ņēmusi to rokā un zīmējusi. Tēvs pamanījis šo meitas mīlestību uz mākslu un darījis visu, lai viņa varētu sevi realizēt kā māksliniece: “Tēvs strādāja par tekstilinženieri slavenajā tekstilfabrikā “Merino”, kur kombinēja drēbi, tās rakstus elegantiem apģērbiem turīgiem cilvēkiem. Visu nopelnīto naudu viņš investēja manī. Arī mācības J. Rozentāla mākslas vidusskolā toreiz tika uzskaitītas par dārgām, jo bija jāpērk otas, krāsas, citi materiāli, un tas nebija lēti.”

Valdas māte bija mājsaimniece ar “zelta rokām”, savulaik beigusi slaveno Kaucmindes kulinārijas skolu, taču mākslas dzīve viņai nav bijusi tuva. Otrs Valdas vectētiņš bijis galdnieks ar “zelta rokām” -- taisījis mēbeles un zārkus un bērnībā viņai bijusi tā laime “dzīvoties pa laukiem, ēst pareizās olas, lai vaigi būtu apaļi, un ganīt zirgu Sirmīti. Tā bija kolosālākā pasaule.”

Topošā māksliniece garīgi bagātinājusies jau kopš pusaudzes gadiem -- apmeklējusi muzejus, izstāžu zāles un teātrus. Tēvs viņā iesējis arī grāmatu lasīšanas “sēklu”: “Zināju, ka Ziemassvētkos zem egles mani gaidīs kāda grāmata ar krāšņām ilustrācijām.”

Atkāpšanās variantu man nebija”

Pēc studijām Mākslas akadēmijā Valda kādu laiku strādāja Nacionālajā muzejā par laboranti pie slavenā fotogrāfa Eduarda Melbārža. Tā sākās viņas iepazīšanās ar muzeja dzīvi. Savukārt ciemos uz Daugavpili, kur vēlāk viņai pavērās labas iespējas darbam un izaugsmei, viņu uzaicināja bijušie kursa biedri.

Kad ieraudzīju, kādos apstākļos šeit strādā un dzīvo dažs labs no maniem kolēģiem, ka viņiem ir piešķirtas darbnīcas un dzīvokļi, manas rokas sajūsmā pārvērtās spārnos. Es tolaik mitinājos šaurā istabiņā Imantā, kur gan dzīvoju, gan arī gleznoju. Pēc divām pārdomu nedēļām savācu savu nelielo čemodānu un devos uz Daugavpili,” atceras māksliniece.

Sākumā viņa domājusi, ka būšot mākslinieka Kārļa Dobrāja palīdze, taču vietējā Kultūras nodaļā viņš stādījis Valdu priekšā kā Mākslas nodaļas vadītāju. ”Tobrīd sajutos kā zaudējusi pamatu zem kājām. Šķita, ka nespēšu pavilkt ko tādu. Taču atkāpšanās variantu man nebija. Tā sāku savu darbošanos muzeja Mākslas nodaļā. Rīkojām izstādes, papildinājām muzeja krājumus, atbildējām par iepirkumiem, darījām citus darbus,” atceras māksliniece.

Daugavpils izrādījās īstā vieta

Valda atzīst, ka toreiz Daugavpils bija tāda interesanta pilsēta, ne tāda, kāda tā ir patlaban. Arī izstāžu veidošana nebija vienkārša. Tās pētīja un vērtēja komisijas, kurās darbojās nevis mākslas profesionāļi, bet gan funkcionāri. Un tieši viņi bija tie, kas noteica, kas tiks iekļauts izstādē un kas -- ne.

Lielākā daļa slavenās Daugavpils mākslinieku grupas dalībnieku izglītību un arodu bija ieguvuši Mākslas akadēmijā vai Rozentāla mākslas vidusskolā, kas tolaik bija garants augstai profesionalitātei. Liela daļa grupas dalībnieku laika gaitā Daugavpili atstāja. Vieni vēlējās, lai viņu bērni runātu latviski. Citiem bija mērķis izveidot savas radošās darbnīcas un pildīt pasūtījuma darbus, bet tikai ne Daugavpilī. Rezultātā no toreizējā “putnu bara” Daugavpilī palika vienīgi Valda.

Māksliniece atzīst, ka, dzīvojot un strādājot Daugavpilī, viņai nācies saskarties arī ar dažādiem vilinājumiem: “Savulaik mēs kā mākslinieku grupa rīkojām plenērus un braukājām pa Latviju. Liepājas mākslas muzejā, kur biju nonākusi ar mūsu mākslinieku izstādi, man izteica piedāvājumu uzņemties vietējā muzeja Mākslas nodaļas vadītājas amatu. Jau toreiz Liepājā biju samīlējusies līdz ausīm. Daugavpilī tikko biju “apsildījusi degunu”. Būdama godīga un uzticīga savai grupai un saprazdama, ka savējos nedrīkst nodot, no piedāvājuma atteicos. Laika gaitā mana mīlestība uz Liepāju izvējoja, bet es sapratu, ka Daugavpils ir mana īstā vieta.”

Neskatoties uz mākslinieces toreizējo lēmumu, dzīve visu ir sakārtojusi pa savam, radot starp pilsētām zināmu līdzsvaru. Valdas meita ar ģimeni patlaban dzīvo Latvijas austrumkrastā Daugavpilī, bet dēls ar ģimeni -- rietumkrastā Liepājā.

Lai dzīvē kaut ko sasniegtu, nepieciešams mežonīgs darbs

Vēl dzīvojot Rīgā, Valda bija sākusi piedalīties izstādēs kā jaunā māksliniece. Radošo darbību viņa turpināja arī Daugavpilī. Savu radošo dzīvi viņai visu laiku nācies dalīt. Liela tās daļa bijusi veltīta muzejam. Cik nu atļāvis laiks -- gleznošanai.

Es laikam esmu tāda svētdienas māksliniece. Īstam māksliniekam laikam visu laiku ir jāglezno, bet ir viena problēma -- no kaut kā vēl ir arī jāpārtiek. Kad pilsētā darbojās mākslas salons “Māra”, biju gana pieprasīta un vietējās publikas iemīļota māksliniece. Nekad nehalturēju, darbi, kurus piedāvāju pārdošanai, pēc savas kvalitātes līdzinājās izstāžu darbiem,” stāsta māksliniece.

Valda atzīst, ka visu šo laiku bijusi pret sevi gana paškritiska un nesaudzīga, dažreiz pat nežēlīga: “Saglabāt paškritisku un pārāk neiemīlēties sevī ir gana svarīgi, tādēļ mana attieksme pašai pret sevi ir viegli ironiska. Mēdzu raudzīties uz sevi no mākslas kritiķa viedokļa.”

Būt par zvaigzni provincē esot viegli. Ja tu esi mākslinieks, šeit tevi visi momentā pazīst un apbrīno. Šādā situācijā svarīgi ir būt pietiekami paškritiskam un saglabāt vēsu prātu. “Patiesībā, lai cilvēks kaut ko sasniegtu, ir jāieliek mežonīgs darbs. Tagad daudzi visu grib „pa ātro”. Jaunībā pazaudēt galvu ir ļoti viegli. It sevišķi, ja ir “pateicīga” vide -- cilvēki, kas tevi iebaro ar komplimentiem. Ja tu uz tiem uzķeries, tad nekas dižs vairs nesanāk. Viedums un īsts lietu redzējums rodas tikai ar laiku,” secina māksliniece.

Šie „uzpleči” nav tikai mani

Atbildot uz jautājumu, ko viņai nozīmē apbalvojuma "Mūža ieguldījums" piešķiršana, Valda atzīst, ka bijusi par to gana pārsteigta: “Savu darbu vienmēr esmu centusies darīt godīgi un ar mīlestību. Man nepatīk kaut ko nogrūst „pa vieglo”. Esmu atbildīga arī par to, kāda māksla tiek popularizēta. Negribētos uzkārt šos “uzplečus”, šo goda zīmi tik sev vienai, jo tas nav tikai mans personīgais ieguldījums. Tas ir daudzu kolosālu, gudru un jūtīgu cilvēku kopdarbs.”

Svarīgi ir neaizmirst, ka viens tu neesi vilcējs. Tas ir tāpat kā bišu stropā, kur katrai bitei ir sava ligzdiņa, kur katra no tām dod savu pienesumu, lai medus rāmis beigās būtu pilns. Arī es esmu tikai viena no šīm bitītēm. Faktiski mans ieguldījums ir daudzu cilvēku ieguldījums,” saka Valda Mežbārde.