Kumbuļu ciems, kas atrodas Augšdaugavas novada Demenes pagasta nomalē, atgādina daudzas līdzīgas apdzīvotas vietas mūsu novadā un Latgalē. Taču Kumbuļi izceļas ar to, ka šeit ir ļoti daudz padomju laika ēku un būvju -- tā sauktā pagātnes mantojuma, kas savulaik gandrīz par pusvelti tika izdāļāts jaunajiem īpašniekiem, taču pielietojums tam nav rasts līdz pat šim laikam. Tāpēc ainavā svaru kausi ir nosvērušies par labu šiem pussabrukušajiem, drūmajiem graustiem, kuri nav nedz nojaukti, nedz puslīdz savesti kārtībā.
Bija visa infrastruktūra
Kumbuļu ciems atrodas Kumbuļu ezera un Kumbules upes krastos, 25 kilometru attālumā no Daugavpils. Pēc 2015. gada datiem šeit dzīvoja 271 cilvēks, tagad -- krietni mazāk. Padomju laikos Kumbuļi bija Līdumnieku ciema padomes un sovhoza „Uzvara” centrs. Netālu no ciema joprojām rēgojas pussabrukušas fermas, graudu kalte un citas saimniecības ēkas.
Kumbuļos ir vien divas -- Līdumnieku un Upes iela. Līdumnieku ielas sākumā atrodas pāris divstāvu ķieģeļu daudzdzīvokļu mājas, no kurām vienā ir aizņemti tikai divi dzīvokļi, iepretī atrodas otra māja ar iebrukušu jumtu un aiznaglotiem logiem, gluži kā atgādinājums, ka arī šo kādreizējo cilvēku mājvietu gaida līdzīgs bēdīgs liktenis.
Netālu atrodas Sadzīves pakalpojumu kombināta, feldšeru un akušieru punkta, pasta, ciema padomes, kluba, arī alkoholisko dzērienu veikala bijusī ēka un, spriežot pēc izskata, arī tās drīzumā gaida pilnīga iznīcība.
Bet kas gan ir šie padomju arhitektūras „šedevri”, ja, kā stāsta vietējie ļaudis, pat vēsturiski un arhitektoniski vērtīgais vai nu poļu pana vai vācu barona nams brūk ciema iedzīvotāju acu priekšā: “Savulaik šeit bija pamatskola, vēlāk -- sovhoza kantoris. Bet blakus -- skaists parks ar soliņiem! Toreizējais skolas direktors Aleksejs Dmitrijevs rūpējās, lai tas būtu tīrs un sakopts. Parkā bija deju placis, kur jaunieši pulcējās, lai atpūstos un izklaidētos, skanēja mūzika. Savulaik šo ēku un apkārtējo teritoriju iegādājās kāds precēts pāris, kurš aktīvi ķērās pie darba, taču, kad viens no ģimenes locekļiem nomira, darbs apstājās. Bet, šķiet, kāds šo objektu ir nopircis. Varbūt atjaunos, kā tas bija agrāk?”
No Rīgas uz Kumbuļiem
Pa ielu skraidelēja mazs jauks suņuks, bet kāda vecāka gadagājuma sieviete, ar grūtībām pārvietojoties ar diviem kruķiem, devās mājās no veikala ar pārtikas somu plecā. Viņa stādījās priekšā kā Genovefa Peikere un pavēstīja, ka suni sauca Vasja: “Viņa saimnieci nogādāja slimnīcā ar infarktu un Vasja palika viens pats. Ļoti žēl! Mēs viņu barojam. Taču suņuks meklē savu saimnieci, bet nespēj saprast, ka viņas nav mājās. Skumji..."
Genovefa pastāstīja, ka uz Kumbuļiem pārcēlās tikai pirms pāris gadiem, pirms tam dzīvoja Rīgā. Par to, kā Genovefa no galvaspilsētas nokļuva šajā Latgales ciemā, ir atsevišķs, garš un juceklīgs stāsts. Īsumā -- Genovefa, pēc viņas teiktā, kļuva par īrnieces, kura aplaupīja mājokļa īpašnieci un nemaksāja īri, upuri. Viņa pastāstīja, ka, pateicoties kādam cilvēkam, divistabu dzīvokli, par kuru bija iekrājies krietns parāds, tomēr izdevās pārdot un vietā nopirkt vienistabas dzīvokli, taču ne Genovefai. Viņai tika iegādāts divistabu dzīvoklis mājā ar krāsns apkuri Kumbuļos: “Mans palīgs ir labestīgs cilvēks, man gluži kā radinieks. Viņš arī iekārtoja mani šeit. Nodarbojas ar mežizstrādi, tāpēc sagādā man malku, pat atved uz mājām. Es knapi spēju staigāt, pat ar kruķiem. Taču krāsnis kurinu pati, bet šis cilvēks man palīdz it visā, apgādā un pieskata.”
Genovefa piedzima Preiļu rajona Silajāņu ciemā. Vēlāk kopā ar vecākiem pārcēlās uz Pieniņiem. Pēc kāda laika Genovefas tēvs un māte aizgāja viņsaulē, bet pēc – arī viņas brālis Vitālijs. Tā viņa palika viena pati. Strādāja Aglonā, rajona patērētāju biedrībā, pēc tam, apprecējās ar rīdzinieku un pārcēlās pie viņa uz galvaspilsētu. Taču kopdzīve nebija laimīga, pāris izšķīrās: “Apprecējos otrreiz -- ar Juriju, bet viņš nomira, un tā es paliku viena divistabu dzīvoklī Rīgā. Ielaidu īrniekus un, lūk, rezultāts...”
Pensionārei nav bērnu, ko viņa tagad ļoti nožēlo. Godīgi sakot, kļuva žēl šīs pārlieku paļāvīgās un atvērtās sievietes, kuras dzīve dažādu apstākļu sakritību un blēžu dēļ tik krasi mainījās, un ne jau uz labo pusi.
Kāda cita pavecāka sieviete, kuru satiku, pastaigājamies pa ielu, nevēlējas nosaukt savu vārdu, taču tik un tā nedaudz pastāstīja par sevi: “Man ir četri bērni. Viens dzīvo Baltkrievijā, otrs – Rīgā, bet divi – Īrijā. Arī mazbērni, tāpat kā mani mīļie bērni, ir izklīduši pa pasauli. Es dzīvoju viena, taču mantinieki mani neaizmirst, par ko esmu viņiem pateicīga.”
Sarunas biedre pasūkstījās, ka ciemā, ja neskaita pāris sirmgalvjus, kas šeit vada mūža nogali, neviena cita nav palicis. Daudzi dzīvokļi ir tukši. Pensionāre dzimusi Jelgavā, tur laukos strādājusi par slaucēju un teļkopi, taču gandrīz viss mūžs aizritējis Kumbuļos.
500 eiro būtu tieši laikā!
Astoņdesmit četrus gadus vecā Tatjana šeit dzīvo 53 gadus, var teikt, ka viņa ir ilggadēja ciema iedzīvotāja. Tatjana ceturtdaļgadsimtu nostrādāja par auklīti vietējā bērnudārzā. Seniore sūdzas par mazo pensiju un bilst, ka "500 eiro mēnesī būtu tieši laikā", ar nostalģiju atceras pagājušos laikus: "Kādreiz šeit bija viss, kas vajadzīgs dzīvošanai, sadzīvei un atpūtai. Tagad nav gandrīz nekā. Tā jau ciems var izzust pavisam! Dzīvoju viena, saņemu pensiju ap 400 eiro, bet jauktas koka malkas mašīna maksā pustūkstoti eiro, bet divas kravas -- tūkstoti. Kā lai samaksā? Un vēl ārstēšanās, pārtika un komunālie pakalpojumi? Kā lai iztiek ar šādu pensiju?”
Taču Tatjana uzslavēja pagasta vadību par ielu apgaismojuma ierīkošanu.
Vladislavs un Arnis ir draugi, brīvo laiku pavada kopā. Jauniešus visvairāk interesē un satuvina futbols un makšķerēšana. Arnis dzīvo Kumbuļos, bet Vladislavs -- Janovkā, kas atrodas 7 km attālumā no Kumbuļiem. Viņš mācās Zemgales skolā, bet uz šejieni reizi nedēļā brīvdienās atbrauc ciemos pie savas 92 gadus vecās vecvecmāmiņas Broņislavas, kura, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām tiek galā ar mājas darbiem, taču ir darāmais, kas sirmgalvei vairs nav pa spēkam. Piemēram, atnest malku, aiziet uz veikalu, arī citi darbi, ko paveic Vladislavs.
Saruna par dzīvi Kumbuļos turpinājās pieturā, kur cilvēki gaidīja autobusu, lai dotos uz pilsētu. Žanna dzīvo ciemā 35 gadus, strādā vietējā pansionātā “Paspārne”, aprūpē slimos: “Pansionātā ir vairāk nekā 30 klienti. Labi, ka ir vismaz kaut kāda iespēja atrast darbu. Daudzi iedzīvotāji vēlas, lai no Kumbuļiem līdz Skrudalienas ciemam tiktu ieklāts asfalts -- tie ir aptuveni 10 kilometri, kas nav reāli. Taču varētu vismaz ar greideri nolīdzināt ceļu un izcirst grāvjos krūmus. Viss ir tā aizaudzis, ka ir bail braukt vai iet. Īpaši tumsā."
Ne jau viss Kumbuļos ir slikti
Kumbuļos sastapu jaunu vīrieti, kurš kopā ar meitu gāja uz veikalu. Viņš pastāstīja, kā nokļuvis Kumbuļos, šķietami neperspektīvā, Dieva aizmirstā, bet Andreja ģimenei mīļā apdzīvotā vietā: “Es mācījos Zemgales skolā. Kad apmeklēju autovadītāja kursus, satiku tur brīnišķīgu meiteni Ļubovu. Tā mēs iepazināmies un apprecējāmies. Sākumā dzīvojām pie maniem vecākiem Daugavpilī. Savukārt Kumbuļos dzīvoja mūsu vecmāmiņa un viņai bija vajadzīga palīdzība. Tāpēc pirms 17 gadiem mēs pārcēlāmies uz šejieni. Ir pagājuši 4 gadi kopš piedzima meita.” Andrejs strādā pilsētā par mehāniķi, bet viņa sieva pasniedz kursus.
Andrejs uzskata, ka ciemā viss nebūt nav tik slikti: “Daži jaunieši, kas bija aizbraukuši uz citām Eiropas valstīm, atgriezās. Nesen trīs aizbrauca un, ārzemēs nespējot tikt galā ar komunālajiem maksājumiem, atbrauca atpakaļ uz Kumbuļiem. Bet tie drīzāk ir atsevišķi gadījumi, kas nebūt neatrisina demogrāfijas problēmu. Kopumā mūsu ciems izmirst.”
Toties šeit ir veikals un pansionāts, bibliotēka un interneta punkts. Pirmdienās Kumbuļos ierodas ārsts, lai izmeklētu pacientus, kā arī pagasta pārvaldes vadītājs, lai risinātu ciema iedzīvotāju akūtās problēmas.
Var sapņot par daudz ko, arī par kaut ko ļoti svarīgu un dzīvei un ikdienai nepieciešamu, taču visu problēmu risināšana, pirmkārt, ir saistīta ar naudu. Ja būtu pietiekams finansējums, situācija ciemā, kas atrodas skaistā un gleznainā vietā, būtu pavisam citādāka, un cilvēki brauktu uz šejieni, nevis pamestu dzimto vietu. Bet, diemžēl, ir jāsamierinās ar to, kas ir, un jācer uz labākiem laikiem.
