Maksims ir kaķis, bet Kerims -- suns. It kā jau viss ir kārtībā, taču būtu labāk, ja viņi apmainītos lomām: Kerims būtu dusmīgāks un niknāks, bet Makss – piemīlīgāks un paklausīgāks. Ja Kerims uz notikumiem saimniecībā gandrīz nereaģē, būtībā -- neceļ ne ausu, tad kaķis iekrampējas ar nagiem itin visā, kas nonāk viņa ķepās. Taču šāda dzīvnieku rakstura atšķirība neliedz viņiem būt labākajiem draugiem un ēst no vienas bļodas.
Katram ir savas funkcijas
Šis draudzīgais duets dzīvo vienā no Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta saimniecībām, kuras īpašnieks ir Vasilijs. Bez jau minētajiem „mazākajiem brāļiem” saimniekam ir arī govs un telīte. Viņam visi lopiņi ir līdzvērtīgi un vienādi mīļi: “Govs dod pienu -- tas ir mūsu ēdiens un kopīgie ienākumi, kaķim jāķer peles un sunim jāsargā māja. Cits jautājums, cik apzinīgi katrs pilda savus pienākumus. Manā saimniecībā viss sagriezies kājām gaisā. Tiesa, brūnaļa savu darbu dara kārtīgi -- baro mūs visus, un man pret viņu nav nekādu pretenziju. Savukārt, runājot par kaķi un suni, ir pamats pārdomām...”
Turklāt problēma ir skaidri redzama. Kerims, neskatoties uz biedējošo izskatu, pēc savas būtības ir mīlīgs un labsirdīgs. Ja gribēs, apries svešinieku, ja negribēs, nepievērsīs tam nekādu uzmanību. Var pavisam droši pieiet viņam klāt, noglaudīt, pat pabužināt skaustu, Kerims, pat ja viņu raustīs aiz astes, nerūks un nekodīs, bet sāks rotaļāties – lēkās apkārt, izrādot vēlmi kļūt par labāko draugu. Lai gan Kerimam, ieraugot saimniecībā svešinieku, vajadzētu rauties no ķēdes un atņirgt zobus, liekot saprast, ka joku nebūs, jo runa taču ir par saimnieka privātīpašuma sargāšanu.
Taču, kā izrādās, Kerims kā sargs nepavisam nav uzdevumu augstumos. Tomēr Vasilijs negrasās viņu padzīt par pienākumu nepareizu pildīšanu, kā, piemēram, multfilmas “Reiz dzīvoja suns” varoni, cerot, ka Kerims ar laiku labosies un kļūs par uzticamu sargu.
Dzīvo draudzīgi un saticīgi
Ar Maksimu ir otrādi. Tā vietā, lai ķertu peles (saimnieks bilst, ka šajā nodarbē kaķis nav „pieķerts” ne reizi) un pēc labi padarīta darba snauduļotu mājā savā guļvietā, Maksims staigā pa apkaimi, kur pašam tīk, cerībā, ka kāds iedos ko ēdamu. Bet varbūt Maksim vienkārši ir garlaicīgi savā viensētā un viņš meklē kontaktus ar citām saprātīgām būtnēm?
Jāpiebilst, ka Maksims regulāri apciemo arī lauku sētu „Grantskalni”, kur dzīvo šo rindu autors, zinot, ka tur viņam vienmēr ir garantēts cienasts.
Maksimu, pavisam mazu kaķēnu, Vasilijam no kaut kurienes atveda mūsu kopīgs paziņa, bet Kerimu, kad tas vēl bija kucēns, uzdāvināja cilvēki, kas dzīvo Vecsalienas pagasta Tartaka ciemā. Laika gaitā kaķēns pārvērtās par niknu melnu zvēru. Nevar teikt, ka Maksimam būtu pilnīgi svešas maiguma izpausmes, -- viņš gan murrā, kad to glāsta, gan maigi glaužas pie kājām un pat pēc komandas var uzlēkt uz pleciem un apvīties ap kaklu gluži kā apkakle. Taču atliek vien Maksimu pastumt malā vai kā citādi aizvainot, un viņš uzreiz sāk dusmoties, skrāpēties un šņākt kā čūska.
Savukārt Kerims no sīciņa un bezpalīdzīga kucēna dažu mēnešu laikā izauga līdz vācu aitu suņa izmēriem. Taču jēgas no tā maz… Lai gan suņa izskats biedē svešiniekus.
Neskatoties uz raksturu atšķirību, kaķis un suns ir vislabākie draugi. Maksims mierīgi staigā pa Kerima teritoriju, bet suns, kuru laiku pa laikam palaiž no ķēdes izskrieties, rotaļājas ar kaķi, bet tā, lai tam nenodarītu pāri. Pēc tam abi kopā paēd no vienas bļodas.
Vārdu sakot, saimniecībā visi dzīvo draudzīgi un saticīgi, tāpēc Vasilijs nevar iedomāties savu vecpuiša dzīvi bez „mazajiem brāļiem”, prātojot, ka trīs tomēr nav viens, bet jau vesela kompānija. Plus vēl brūnaļa un telīte.
