„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 27. februāris
Otrdiena
Andra, Līva, Līvija
+6.2 °C
apmācies

Mežacūku saslimstība ar Āfrikas cūku mēri neiet mazumā

Anatolijs Krilovs

Āfrikas cūku mēris (ĀCM) joprojām smagi skar mežacūkas, neskatoties uz visiem veiktajiem profilakses pasākumiem, tostarp radikāliem, un desmit gadu laikā nav gājis mazumā. Gluži pretēji, tam ir tendence izplatīties vēl plašāk. Atšķirībā no mājas cūkām, kuras tiek turētas privātpersonu kūtīs un lielos lopkopības kompleksos, kur ir iespējams kontrolēt šīs slimības izplatību, tajā skaitā pilnībā iznīcinot slimos dzīvniekus, ar mežacūkām, kuras mīt savvaļā, viss ir daudz sarežģītāk.

Kamēr nav izgudrota vakcīna

ĀCM pirmo reizi tika konstatēts 2014. gada jūnijā trim mežacūkām Baltkrievijas robežas tuvumā. Kopš tā laika situācija, neskatoties uz visiem veiktajiem pasākumiem, nav uzlabojusies.

Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dienvidlatgales pārvaldes vadītājs Dzintars Juškus, komentējot ĀCM problēmu, atzīmēja, ka, kamēr nav izgudrota vakcīna pret šo ļoti bīstamo slimību, to pilnībā izskaust neizdosies: “Kopš brīža, kad Āfrikas cūku mēris tika konstatēts mūsu reģionā, un tas bija pirms desmit gadiem, statistika ir pastāvīgi mainījusies. Vienu gadu inficēto dzīvnieku bijis vairāk, citu -- mazāk, tomēr periodi ar nulles rādītāju nav fiksēti. Mēs nevaram norobežoties ar žogu no kaimiņvalstīm, no kurienes mežacūkas migrē ne tikai uz mūsu novadu, bet arī uz daudzām citām visā Latvijā. Dažu likvidēto dzīvnieku vietā pēc kāda laika dažkārt uzrodas vesela populācija, kurā nereti ir līdz pussimts mežacūku.”

Pēc Dzintara Juškus teiktā, nav iespējams izcelt kādu atsevišķu Latvijas un Latgales reģionu, kurā mežacūkas nedzīvo. Mūsu apkaimē tās uzturas galvenokārt Salienas, Vecsalienas, Skrudalienas, Bebrenes un citos kaimiņu pagastos, jo tuvumā ir Baltkrievijas un Krievijas meži. Mežacūkas sastopamas arī citviet valstī.

Reģiona mednieki periodiski nogādā PVD nošautajām mežacūkām noņemtos paraugus, lai noteiktu ĀCM esamību vai neesamību, un, ja laboratorijas speciālistu slēdziens ir pozitīvs, tad mežacūku līķus utilizē – sadedzina speciāli tam paredzētās vietās.

Mežacūkas ir ļoti labi pielāgojušās dzīvošanai mūsu novadā, kur tās jūtas ērti un ir labi paēdušas, tām šeit ir teju ideāli dabas un klimatiskie apstākļi, lai vairotos un eksistētu.

Kaitējums ir milzīgs!

Kā zināms, no 2022. gada 1. maija ir atcelts mežacūku nomedīšanas limits, taču laiks, kad šos dzīvniekus drīkst nošaut, joprojām ir nemainīgs: ĀCM izplatības dēļ tos drīkst medīt visu gadu.

Speciālisti uzskata: “Šī sistēma būs nepieciešama līdz brīdim, kad Latvija tiks pasludināta par brīvu no ĀCM vīrusa. Mums ir ļoti nepieciešama informācija par nogalinātajām mežacūkām, jo ​​tad var redzēt, kas notiek ar populāciju, kāda ir tās dinamika, lai prognozētu iespējamās vietas, kur ĀCM var atkārtoties.”

Taču, pieaugot mežacūku populācijai Latvijā, pieaug arī reģistrēto ĀCM saslimšanas gadījumu skaits. Piemēram, 2022. gadā Latvijā reģistrēti vairāk nekā 300 šādi gadījumi, puse no tiem -- Latgalē. Mežacūkas ne tikai pašas inficējas ar ĀCM, bet arī var veicināt mājas cūku inficēšanos cūku fermās, kā arī traucē vistveidīgo putnu kārtas, piemēram, rubeņu, ligzdošanu. Nemaz nerunājot par citu kaitējumu -- mežacūkas iznīcina zemnieku kartupeļu, lauksaimniecības kultūru sējumus vai, meklējot citu barību -- kāpurus, vaboles un tārpus, krustām šķērsām izrakņā pļavas un tīrumus. Turklāt mežacūkas ir spēcīgi un mežonīgi dzīvnieki, tāpēc var nopietni apdraudēt cilvēkus.

Grib būt kaimiņi

Igaunijā ar šo problēmu nolēma cīnīties ar visdrastiskāko metodi -- šaut mežacūkas, līdz to blīvums katrā medību iecirknī samazināsies līdz trim īpatņiem uz tūkstoš hektāriem. Pie mūsu kaimiņiem ir ap 25 tūkstošiem mežacūku. Tāpēc tika pieņemts lēmums iznīcināt līdz 60% no minētā skaita -- tas ir, aptuveni 15 tūkstošus īpatņu. Bet, ja uz papīra viss ir gludi, tad reālajā dzīvē ir citādi: viena lieta ir nolemt, bet pavisam kas cits -- izpildīt, tas ir, izsekot un nošaut mežacūku. Ievainoti dzīvnieki bieži vien uzbrūk medniekiem. Šādu gadījumu ir gana daudz, un nereti tajos smagi cieš mežacūku mednieki.

Turklāt medniekiem mūsdienās nav lielas motivācijas medīt mežacūkas, kā arī citus dzīvniekus: āda netiek izmantota, arī medījuma gaļas cienītāju nebūt nav tik daudz.

Tāpēc dažos Latvijas reģionos varas iestādes piedāvā atlīdzību par informāciju, kas tiek sniegta par atrastām beigtām mežacūkām. Šīs atlīdzības apmērs, atrēķinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, ir 23 eiro 10 centi. Bet, godīgi sakot, gadu desmitiem staigājot pa apkārtējiem mežiem dabas velšu meklējumos, man ne reizi nav gadījies uziet beigtu mežacūku.

Situācija Latvijā nav labāka kā Igaunijā. Mežacūkas vārda vistiešākajā nozīmē vēlas kļūt par cilvēku kaimiņiem. Rīgas, Bieriņu un Mārupes iedzīvotāji vairākkārt ziņojuši par to, ka dzīvnieki redzēti pat galvaspilsētas priekšpilsētās, nemaz nerunājot par citām apdzīvotām vietām. Sociālajos tīklos ievietoti video, kuros redzams, ka mežacūkas baros staigā pa pilsētu nomalēm, gluži kā mežā. “Mežacūku skaits ir būtiski jāierobežo, lai novērstu epizootijas uzliesmojumu un cūku iekļūšanu pilsētas centrā,” satraukti ir vietējie mednieki.

Pirms vairākiem gadiem, lai samazinātu mežacūku skaitu galvaspilsētas apkaimē, izlika slazdus, tās ķēra, pēc tam nogādāja nomaļās vietās un palaida brīvībā. Bet kāda jēga, ja mežacūkas atkal atgriezās savās iecienītajās vietās?

Tagad noteikumi neļauj mežacūkas nekur pārvietot un palaist, tāpēc jebkurā gadījumā mežacūkas nāksies eitanazēt. Tas nav joks! Rīgas apkaimē klaiņo aptuveni pussimts nelūgtu viesu, tostarp ap septiņām sivēnmātēm. To neapskaužamo likteni nācās izlemt Medību koordinācijas komisijas sēdē.

Mežacūkas – migrētājas

Lai gan Daugavpilī mednieki ir pasargājuši vietējos iedzīvotājus no tamlīdzīgas kaimiņu būšanas ar mežacūkām, tomēr tās laiku pa laikam šur tur ir manītas.

PVD dati liecina, ka 2023. gadā Latvijā ĀCM konstatēts 383 mežacūkām 23 novadu 97 pagastos (Dobeles, Ludzas, Preiļu, Rēzeknes, Krāslavas un daudzos citos novados).

Žans Vilmans dzīvo Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Taurkalnes viensētā, netālu no Daugavas. Šī vieta mežacūkām, šķiet, ir ideāli piemērota: krūmi, meži, purvainas vietas un, galvenais, ir dārzi ar sakņaugiem un dārzeņiem. “Savulaik, kad sākās mēris, tās raka manus un kaimiņu laukus, bet tad pārstāja. Ja ik pa laikam arī uzrodas, tad tie ir t. s. migrējošie īpatņi, kas šeit ilgi nepaliek, bet dodas dziļāk Latgales un Latvijas teritorijā. Šie zvēri nav tik biedējoši, cik kaitinoši un bīstami, spēj nodarīt būtisku kaitējumu, bet, pats ļaunākais, ievazāt infekciju. Tādi gadījumi ir bijuši,” bažījas Žans.

Augšdaugavas novada Demenes pagasta mednieku kolektīva “Demene” ilggadējais vadītājs Vladimirs Platkovs pastāstīja, ka, ja iepriekšējos gados kolektīva mednieki sezonā nomedīja 50--70 mežacūkas, tad tagad, labākajā gadījumā, pusotru desmitu: “No tām ne tik daudzas slimo ar ĀCM, tomēr ir bīstamas. Mūsu pagastā ir palicis maz mežacūku, pagājušajā vasarā un rudenī tās vēl bija, bet ziemā gandrīz pazuda. Tas ir tāpēc, ka apkārtnē neviens, izņemot mūsu mednieku kolektīvu, gandrīz neveic dzinējmedības, dodot priekšroku mežacūku medīšanai barošanās vietās -- tā ir vienkāršāk un vieglāk. Tas ir komfortabli arī dzīvniekiem, tāpēc tie vairojas.”

Panākumi ir atkarīgi no visiem

Pēc pieredzējušā mežacūku mednieka, mednieku kolektīva “Skrudaliena” biedra Andreja Lenčevska aprēķiniem, šosezon līdz šim nomedītas vien aptuveni desmit mežacūkas, kas faktiski ir maz, lai gan pagājušajā sezonā nošauti ap 20 īpatņi: “Lai arī robežas nespēj ierobežot meža zvēru pārvietošanos, tomēr uzstādītie žogi dara savu -- daļēji neļauj pie mums nonākt mežacūkām. Tām ir jābūt, un no tām nevar atbrīvoties, tāpat kā no slimībām. Medniekiem nav interesanti staigāt pa mežu un neredzēt dzīvniekus. Nomedīšanas jautājumos ir daudz birokrātijas. Tas nav normāli, ja medības ļoti stingri regulē dažādas instrukcijas un dokumenti. Bez tiem neiztikt, bet liekie papīri kaitē. Cita lieta ir mēris! Taču slimo mežacūku skaits starp veselajām nebūt nav tik liels -- tikai viena, retos gadījumos -- divas no desmit!”

Ja pagājušajā vasarā mežacūkas galvenokārt dzīvoja kukurūzā, kas tām kalpoja kā barība un maskēšanās no medniekiem, tad līdz ar aukstā laika iestāšanos dzīvnieku kļuva ievērojami mazāk -- tie sāka pārvietoties uz citiem Latvijas novadiem.

Andrejs izskaidroja procedūru, kā jārīkojas ar nošauto mežacūku. To nodīrā, izķidā, iesniedz paraugu analīzei, ievietojot liemeni ledusskapī: “Pēc pāris dienām no PVD pienāk analīžu rezultāti. Ja tās ir labas, mežacūkas gaļu var lietot pārtikā, bet, ja sliktas, tad Pārtikas un veterinārais dienests utilizē liemeni -- saskaņā ar likumu mēs to nedrīkstam darīt. Lai likvidētu citas mežacūkas ķermeņa daļas – ādu un iekšas, mums ir speciāli aprīkota aka, kuru turam aizslēgtu. Tajā mēs sadedzinām ādu un iekšas.”

Gadās, ka mežacūku bari dažkārt ienāk mednieku kolektīva “Skrudaliena” medību teritorijā, kā tas notika pagājušā gada rudenī Skrudalienas apgabala Vārpenē. Tad medniekiem izdevās nomedīt vienu mežacūku, pārējās aizbēga. Pēc Andreja Lenčevska domām, mežacūku nomedīšanas panākumi un līdz ar to inficēto īpatņu skaita samazināšana ir atkarīga ne tikai no vietējo, bet arī visas Latgales un Latvijas mednieku kopīgām pūlēm.

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.