Tautā runā, ka dejas mums palīdz saprast, kas mēs patiesībā esam, un ka dejas nepieciešamas ikvienam cilvēkam. Dejas vairo pašpārliecību, prieku, noņem stresu un mazina nogurumu, vairojot enerģijas pieplūdumu. Jau izsenis latviešu tautai ir bijušas raksturīgas tautas dejas. Tās bija seno latviešu izpausmes un savas kultūras un dzīvesveida piekopšanas veids. Var teikt, ka tās tika dejotas it visur, kur vien bija iespējams izrādīt savu dejotprasmi -- mājās, svētkos un svinībās, dažādos pasākumos un draugu lokā.
Par to pārliecinājāmies, ieraugot garo mašīnu un autobusu rindu piebraucam pie Ilūkstes Kultūras centra, kur tajā vakarā notika novada deju kolektīvu sadancis “Ziemas prieki 2024”. Man šķita, ka pēc vasarā notikušajiem Dziesmu un deju svētkiem Rīgā gan koru, gan deju kolektīviem noteikti vajadzētu kādu atelpas brīdi. Bet nē, viss turpinās -- krāšņi tautas tērpi, satrauktu dejotāju rosība… Viss tāpat kā pirms lielā svētku dalībnieku gājiena Rīgā. Un atliek vien pievienoties novada deju kolektīvu virsvadītājai Aijai Daugelei, kas intervijā laikrakstam teica: ”Es domāju, ka novada kolektīvi ir lieli malači, jo, pateicoties šāda līmeņa pasākumiem, ir lielāka motivācija sanākt visiem kopā, parādīt, ka mēs neizzūdam un ka kolektīvos joprojām mīt spēks turpināt iesākto tālāk un darīt visu, lai tautas deju tradīcijas neizzūd”.
Tovakar viss ritēja kā ilgi gaidītos svētkos. Skatītāju pilnā zāle, dejotāju raitais solis un dejotprieks vienoja mūs visus vienotā sirdspukstā. Svētku laikā skatītājiem tika parādītas arī trīs jaunas Jāņa Ērgļa dejas, kas tapušas ar Sēlijas kultūras programmas atbalstu. Viena no tām saucas “Ilūkstes ozoli”. Svētkus kuplināja viesu kolektīvs “Pienupīte” no Daugavpils, “Tālderi” no Preiļiem, “Kalējs” no Jaunolaines, “Aukštaitija” un “Trepsis” no Lietuvas Republikas Švenčoņu Kultūras centra. Savukārt svētku finālā sevišķi iepriecināja novada dejotāju programma, kura tiek gatavota lielajiem vasaras svētkiem “Sēlija rotā”, kas šoreiz notiks Jaunjelgavā. Šīs tikšanās noslēgumā “Vecā sēļa ceļa dziesma”, kuru savulaik dziedāja Andrejs Lihtenbergs, šoreiz skanēja ierakstā un aicināja ceļot pa Sēlijas putekļainajiem ceļiem no Subates līdz Neretai un no Ilūkstes līdz Aknīstei...
Un te nu viņi visi ir kopā uz skatuves, atceļojuši no tuvām un tālām novada vietām -- deju ansamblis “Līksme” no Kultūras centra “Vārpa”, “Dviete” no Dvietes pagasta, “Ance”, “Pilskalne” un “Ozolzīles” no Ilūkstes, “Daugaveņa” no Līksnas pagasta, “Druvāni” no Maļinovas pagasta, “Ezerzvani” no Sventes pagasta, un “Lakši” no Nīcgales pagasta. Skatoties šo aizrautīgo dejotāju sejās, nevilšus nāk prātā sarunas par to, ka pagastos nav cilvēku, ka visi brauc projām. Redzot, šos dejotājus, negribas tam ticēt. Novadam, kur tik aizrautīgi dejo, ir nākotne, jo ir daži visīsākie ceļi uz laimi, un dejošana ir viens no tiem.
Deja nav tehnika, bet gan izpausmes veids, kas vislabāk pietuvina tevi tavai iekšējai valodai. Deja ir dvēseles slēptā valoda. Deja ir tautas dvēsele. Paldies visiem, kas šo Dvēseli sargā!
