Šī glezna ir atšķirīga no citām – tai ir divi autori! Dzejnieki un gleznotāji ir lieli individuālisti, ārkārtīgi reti ir, ka divatā vai trijatā viņi sacer haiku vai glezno portretu.
Staņislavs Kreics un Vitolds Svirskis Daugavpils Novadpētniecības muzejam1 uzdāvināja abu kopīgi gleznoto gleznu „Latgale"2. Tas notika 1959. gada 17. jūlijā Daugavpilī notiekošo Latgales Dziesmu svētku pasākumu ietvaros. Gleznā atainota Adamovas ezera skaistā ainava. Šis skaistums nav vīnys dzeraunis līmeņa, bet tāds, uhh, kā gleznā pieteikts – kopreģionāls!
1936. gada septembrī Rēzeknē notika grandiozs pasākums – Latvijas Otrie Pļaujas svētki! Tos apmeklēja ap 170 000 cilvēku, tika izbūvēta milzīga estrāde un paviljoni, notika izrādes, izstādes utt. Šo svētku ietvaros Kārlis Ulmanis un prominences apmeklēja arī smuko vietu Rēzeknes pievārtē. „Adamovā tika sarīkota rudens ražas izstāde – no apkārtējiem ciemiem un viensētām uz tikšanos ar tautas Vadoni bija sanākuši simtiem cilvēku – visi bijuši pacilātā omā un tērpušies svētku drānās, bet meitenēm bizēs bija iepītas lentes sarkanbaltsarkanās krāsās. Ulmanim Adamovā ļoti patika – sirsnīga uzņemšana, laivas brauciens uz kādu no Adamovas ezera salām, ozola stādīšana augstajā ezera krastā. Viņš bija sajūsmā par apkaimes dabas krāšņumu, bet nu nekādi nespēja aptvert, kā tik skaistai vietai var būt tik neglīts nosaukums – kaut kāda tur Adamova? Prezidents ierosina latviskot šīs vietas nosaukumu un piedāvā savu variantu – drīz vien presē Adamovu sāk dēvēt par Kalnezeri. Ulmaņa stādītais ozols joprojām kuplo un zaro – tā pakājē ir apskatāms piemiņas akmens ar uzrakstu: Zeme un darbs ir mūsu labklājības pamats (Kārlis Ulmanis)"3.
Pēckara gados nosaukums Kalnezere zaudēja savas pozīcijas, īslaicīgi sevi saglabāja vēl pasta un skolas nosaukumos, bet padomju vara atgriezās pie iepriekšējā vietvārda, jo saskatīja politisku kontekstu jaunieviestajā nosaukumā. Citi tā laika pārdēvējumi (piem., Robežnieki, Silmala, Mežciems, Ezernieki) pārdzīvoja gan padomju laikus, gan dzīvo arī šodien.
Liela varbūtība, ka Adamova ir poliskas izcelsmes vietvārds, cēlies no personvārda Ādams. Iespējams, ka šis Latgalē daudzās vietās sastopamais vietvārds pastarpināti ir saistīts ar poļu dzejnieku Ādamu Mickeviču (1798–1855), jo šis literāts jau 19. gs. 30. gados kļuva par poļu nacionālās atbrīvošanās simbolu. Viņa vārdā ļoti bieži sauca jaundzimušos bērnus, šī dzejnieka vārdu izmantoja jaunu toponīmu izveidē (muižu, foļvarku nosaukumi u. c.) — šādējādi Krievijas impērijā dzīvojošie poļi legāli, taču apkārtējiem saprotami demonstrēja sapni atjaunot Polijas valsti. Ādams Mickevičs studēja Viļņā, strādāja Kauņā, braucienos uz Sanktpēterburgu devās gar un caur Inflantiju, tādēļ Latgales ģeogrāfiskajā un kultūras telpā viņa vārds nav svešķermenis vai abstrakcija4.
Tadenavas (Tadeušhofas, Tadeušovas) pusmuiža, kur piedzima Jānis Pliekšāns, šādi nosaukta Ādama Mickeviča poēmas „Pans Tadeušs" galvenā varoņa vārdā5 jebšu poļu nacionālā varoņa Tadeuša Kostjuško vārdā6.
Latgales Dziesmu svētku (1925) laikā Adamovā viesojās Valsts prezidents Jānis Čakste, biežs viesis šeit bija Tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuļs u.c. Braucienu mērķis visbiežāk bija bērnu patversmes apmeklēšana, kura bijušās muižas ēkās tika ierīkota 1919. gadā. Patversmē-skolā 20. gs. 30. gados aktīvi darbojās 763. Adamovas mazpulks, viņiem bija sava bibliotēka, arī izstāžu zāle ar Pētera Smagiņa7 u. c. mākslinieku gleznām. Skolā bieži notika dzejas vakari, teātra izrādes.
Adamovas muižas ēkas, divas no kurām ir saglabājušās līdz mūsdienām, izbūvētas no 1847. līdz 1859. gadam. Tad, kad Latgalē atcēla dzimtbūšanu un sāka zemniekiem dalīt izpirkšanai zemi, Adamova piederēja Nathoftiem8. Muižas9 pēdējie īpašnieki – Karaulovu ģimene10, apbedīti kapličā pie pareizticīgo baznīcas Rēzeknē.
1905.–1907. gada nemieru laikā Adamovas muižā izvietojās Daņilova dragūnu eskadrons. „Taj klòt pi Odumovas mujžas Daukstes ustobiņâ, kuram div jaunas mejtas, milòjòs ar aļtiņu Biksiniku pujši: Romuļans un vel kajdi divi. Bet tymâ pat dinâ Odumovas draguni beja saúduši, ka pi Daukstes tàva ir sòldons ols un vèl divi skajstas mejtas, obi divi krùdzinicas, un sanòk ar ols dzertu. Bet šim kompanija varbyut napatejk, tad pajem un nuper sajminiku ar vysim visim. Tajdâ nalajmê sajminica sauc Škeņovišus paligâ, ar nu ols golda. Bet šù rejzi draguni paròda vysu sovu tykumu: nupèruši ar Škenevišu pujšus, kuri tajsnibu sokùt jim nikò ļauna nadarija, izkrota jùs mokus un nu Lòcana atjem 50 rubļu naudas"11.
1906. gada 5. novembrī (pēc v. st.) trīs dragūni no Adamovas muižas veda uz Rēzekni apcietināto nemiernieku12, Eleonorviles draudzes ērģelnieku Jāni Gajevski (1886–1906), taču šosejas malā pie Kriviņu ciema „nu ceļa nusagrizia kryumiņûs. Tiuleņ pec tō nùrejbèja sòvini”.13 Šobrīd šajā vietā, pie paša Rēzeknes-Kārsavas un apvedceļa krustojuma, atrodas Jāņa Gajevska memoriālais akmens14.
20. gs. sākumā Adamova „bijusi kurorts ar pasaulslavenu Sv. Helenas avota ūdeni. Avots uziets 1905. gadā un nosaukts muižas īpašnieces ģeneraļa Karaulova sievas vārdā. Pēc Berlīnes prof. Voislava uz vietas izdarītām analizēm avota ūdenī konstatēts bagātīgs mineralvielu sastāvs, kālab tas pieskaitīts pie alkālisku sāļu mineralūdeņu grupas. Bez tam minētie profesori noskaidrojuši, ka šis ūdens satur arī specifisku radioaktivitati. No tā laika avota ūdeni sākts izmantot ārstniecības nolūkos un dzeršanai. Ļoti īsā laikā tas kļuva slavens ne tikai bij. Krievijā, bet arī ārzemēs, sevišķi Vācijā, kur prof. Bikels universitatē un Dr. Togani pataloģiskā institutā šim ūdenim, kas nosaukts „Kristalu”, veltija specialas lekcijas, kuras pēc tam bija ievietotas žurnalā „Zeitschrift für Balneologie”. Avota īpašnieki pēc tam uzcēla marmora strūklaku, iekārtoja tai apkārt dārziņu, uzcēla lapeni, kurā parasti nāca atpūsties un baudīt avota atspirdzinošo ūdeni slimie bagātnieki un aristokrati, kas te bija sabraukuši no visām pasaules malām. Ezera salās bija iekārtots zooloģiskais dārzs ar dažādiem eksotiskiem putniem un dzīvniekiem, bet muižas parkā izveidoti celiņi un iekārtotas vairākas lapenes, kur vakaros peldviesi nākuši klausīties lakstīgalas”.15 Pirmā pasaules kara beigās avots tika izpostīts un vēlāk iepriekšējā veidā to vairs neizmantoja.
Šajā skaistajā vietā 1998. gadā no 19. līdz 26. jūlijam darbojās 3x3 nometne. Tās 206 dalībniekus priecēja un izglītoja Antons Kūkojs, Ilona Salceviča, Jānis Streičs, Roberts Mūks, Oskars Seiksts u.c. Paradoksu un meditatīva stila piekritējs Roberts Mūks man vēlāk stāstīja, ka klausījies Oskaru Seikstu, bet neko nav sapratis ne saturiski, ne lingvistiski!
Latgalē ir ne viena, bet vismaz astoņas Adamovas, taču īpaši populāras ir divas: manis nule aprakstītā, un otra, kura ir Daugavas krastā pie Krāslavas.
Dienvidlatgales iedzīvotāji, ja dzird nosaukumu Adamova, parasti iedomājas to Adamovu, kura ir pie Likteņupes. Žurnāliste Anna Ruskule, rakstot par daugavpiliešiem Martu un Holgeru Folkmaņiem, cita starpā piebilst, ka šo „jauniešu mīļākā atpūtas vieta ir Krāslava, lauki, Adamovas taka"16. Šeit arī kādreiz bija muiža, bet jau daudzus gadu desmitus šī vieta priecē apmeklētājus ar rimto upes plūdumu, lielajiem akmeņiem un stāvo krastu.
1 Direktore tolaik bija Regīna Paukšte, bet muzeja nosaukumā bija tikai vārds novadpētniecības.
2 Latgolas lītiškōs mōkslas izstōde // „Latgolas Bolss", 29.08.1959.
3 Matisovs I. Klejojumi pa maziem ceļiem // „A12”, 2020., Nr. 4.
4 Osmanis J. Ādams Mickevičs Latvijā // „Karogs”, 1974., Nr. 1.
5 Rainis. Kopoti raksti. 4. sēj. – Rīga: Zinātne, 1978., 334. lpp.
6 Upītis J. Pa Raiņa dzīves takām // „Karogs”, 1968., Nr. 8.
7 Liepa V. Pagātnes portretējumi – Daugavpils: Saule, 2010., 230.–252. lpp.
8 Krievijas Valsts vēstures arhīvs; fonds 577., apraksts 4., lieta 1137.
9 1920. gadā Adamovas muižas zemes, ko bija plānots sadalīt – 3 126 desetīnas.
10 Valsts zemes fondā.. // „Valdības Vēstnesis", 23.05.1923.
11 Myusu zemnìku atturiba un dragunu tykumi // „Auseklis", 29.09.1906.
12 Anspaks A. Revolucionārā cīnītāja Jāņa Gajevska bojā eja // „Ļeņina Karogs", 05.07.1988.
13 Rezekne 5 Novembra // „Auseklis", 17.11.1906.
14 Ir arī versija, ka nošauts un apglabāts Gaļānos.
15 Ed. K. Sv. Helēnas avots Kalnezeros // „Daugavas Vēstnesis", 13.01.1940.
16 Ruskule A. Marta un Holgers. Jaunākie Folkmaņi starp Rīgu un Daugavpili // „Latgales Laiks”, 06.11.2020.
Komentāri