Rīt, 24. februārī, apritēs divi gadi, kopš Krievija izvērsa pilna mēroga asiņainu karu neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Miljoniem ukraiņu bija spiesti pamest savas mājas, lai meklētu patvērumu citās valstīs; miljoniem palika dzimtenē un šodien sirēnas, bumbu patvertnes un somas, kurās sapakots viss nepieciešamais, ir kļuvušas par viņu ikdienu.
2022. gada 24. februāris. Briesmīgs datums pasaules vēsturē. Agri no rīta daudzus Ukrainas iedzīvotājus uzmodināja skaņas, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Bija dzirdami sprādzieni un sirēnas, pa logiem redzami dūmi un uguns. Bija noticis tas, par ko jau daudz runāja, bet centās nesasaistīt ar realitāti. Krievija uzbruka Ukrainai, izraisot asiņaināko karu 21. gadsimtā.
Joprojām šausmina un biedē iespējamais iemesls šādai rīcībai, kas uzskatāma par noziegumu pret cilvēci. Putins un viņa noziedzīgā banda, citādi to nemaz nevar nosaukt, nolēma it kā glābt krievvalodīgos Ukrainas iedzīvotājus no vietējiem nacionālistiem. Turklāt viņš nespēja izdomāt neko gudrāku par to, kā sākt slepkavot, tostarp arī pašus krievvalodīgos, kurus viņš it kā nolēma aizsargāt. Divos gados viņš šim karam iztērēja miljardus, kurus varēja izmantot Krievijas ekonomikas attīstībai, ceļu būvēšanai utt. Bet vēl briesmīgāk ir tas, ka viņš nogalināja simtiem tūkstošu savu cilvēku, krievu, kuri varēja dzīvot, izveidot ģimenes un sagādāt prieku saviem mīļajiem. Un šeit pat nav runa par to, cik daudz ukraiņu viņš nogalināja, turklāt ne tikai savas Tēvijas aizstāvjus, bet arī tos, kuri mierīgi dzīvoja savās mājās, nevēlot nevienam ļaunu. Viņu vidū -- veci cilvēki, sievietes, bērni... Un šajā gadījumā runa ir par milzīgiem upuriem. Es, iespējams, spētu noticēt viņa cēlajam mērķim, ja Putins šos miljardus būtu iztērējis nevis karam un slaktiņiem, bet pilsētas celtniecībai, kaut kur netālu no Ukrainas robežas, kur būtu skola, bērnudārzs, rūpnīca vai fabrika, dzīvojamās ēkas un cita nepieciešamā infrastruktūra, un aicinātu pārcelties uz šo jauno pilsētu ar dzīvi neapmierinātos Ukrainas krievvalodīgos iedzīvotājus. Bet viņš nolēma bombardēt, nogalināt, iznīcināt neatkarīgu valsti, un, ticiet man, ne jau cēla mērķa vadīts. Un vai slepkavību var uzskatīt par cēlu mērķi?
Saskaņā ar 2023. gada novembra datiem, uz kuriem atsaucas Apvienoto Nāciju Organizācija, divu kara gadu laikā tika nogalināti vairāk nekā 10 000 civiliedzīvotāju un vairāk nekā 18 000 tika ievainoti. Pašlaik 15 miljoniem Ukrainas iedzīvotāju ir nepieciešama humānā palīdzība, aptuveni 4 miljoni cilvēku ir pārvietoti iekšzemē, bet 3,3 miljoni dzīvo aktīvas karadarbības zonās. Bet kas šodien notiek frontē? Kurš uzvar?
Turpinās aktīva karadarbība, īpaši Austrumu frontē. Diemžēl šajā laikā Ukrainas bruņotajiem spēkiem nav izdevies mainīt situāciju frontē. Izmantojot Rietumu militārās palīdzības kavēšanos Ukrainai, Krievijas karaspēks tagad mēģina uzbrukt Ukrainas pozīcijām vienlaikus vairākos frontes sektoros. Turpmākai cīņai Ukrainai nepieciešama sabiedroto palīdzība. Tieši tāpēc gan Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, gan citu Baltijas valstu vadītāji vairākkārt paziņojuši, ka jāturpina sniegt palīdzību Ukrainai, jo ir jāsaprot, ka ar Ukrainu vien Putinam nebūs gana. Par to E. Rinkēvičs runāja pagājušajā otrdienā, tiekoties ar Latvijas reģionālo mediju pārstāvjiem.
“Šodien galvenais jautājums un prioritāte ir mūsu valsts iekšējā un ārējā drošība, viss, kas saistīts ar aizsardzību. Nesen kopā ar Ministru prezidenti, ārlietu un aizsardzības ministru apmeklēju drošības konferenci Minhenē. Jāatzīst, ka tā noritēja depresīvā gaisotnē. Visi zina un saprot, kas jādara, bet, tajā pašā laikā, daudzi nedara neko, lai palīdzētu Ukrainai. Daudzi Rietumeiropā ne pārāk labi izprot situāciju Ukrainā un Krievijas agresiju. Ja pirms diviem gadiem visi lieliski saprata un apzinājās šīs palīdzības nepieciešamību, tad tagad situācija ir mainījusies, viņi domā, ka tas viss ir kaut kur tālu. Tiesa, ģenerāļi un militārpersonas Rietumeiropas valstīs sākušas rosīties un nopietni izvērtēt situāciju, sākušas gatavoties iespējamām darbībām no Krievijas puses, potenciālajiem scenārijiem, kādi varētu rasties. Es runāju ne tikai par hibrīdkariem, bet arī par reālu karu, turklāt ne tikai pret kādu NATO dalībvalsti, bet pret NATO kopumā. Šajā sakarā daudzas valstis, es tagad runāju par vadību, sākušas strādāt pie savas valsts militārā potenciāla.
Šajā laikā sabiedrības domas ir sadalījušās. Mēs šeit labi zinām, kādi viedokļi pastāv. Vieni izturas absolūti vienaldzīgi, citi uztraucas, baidās, ka arī pie mums varētu sākties karš. Es domāju, ka reāla militāra darbība, Krievijas uzbrukums NATO valstīm šobrīd nav sagaidāms, iespēja, ka tas notiks, ir maza. Savukārt dažādas provokācijas, hibrīddraudi – tās jau ir šodienas realitātes. Kiberuzbrukumi, informācijas karš, migrācija kā hibrīddraudi pastāv. Kāpēc es runāju par zemiem reāla kara draudiem? Sāksim ar to, ka daudzi Krievijas militārie spēki ir nosūtīti uz Ukrainu. Tāpat nedrīkst novērtēt par zemu NATO spēku. Taču arī mums pašiem ir jāstrādā, daudz kas jāpaveic. Un tas ir jāsaprot sabiedrībai un mūsu valdībai. Nepieciešams uzlabot militāro infrastruktūru uz robežas. Un es tagad nerunāju par žogu. Jāuzlabo viss: robežsardzes darbs, kopīga rīcība, jāuzlabo valdības un citu struktūru darbs.
Minēšu piemēru. Latvijas Radio ēkā sāka dūmot matracis, un cilvēki pusotru stundu ēterā klausījās džezu. Mums toreiz pateica, ka tad, ja būs tiešām nopietna situācija, viss būs kārtībā. Taču mēs neizturējām šo testu, un tas nozīmē, ka mums ir, pie kā strādāt.
Latvijā ir reālas problēmas ar tiesu sistēmu. Un šajā gadījumā es nerunāju tikai par valsts drošību, es runāju par noziedzību un tiesu varas darbību. Un bēdīgais notikums Jēkabpilī kārtējo reizi to pierādīja. Tiesnešiem ir jāsaprot, ka no viņiem tiek gaidīta reāla rīcība, likumīgi un taisnīgi lēmumi.
Bet atgriezīsimies pie aizsardzības tēmas. Mums jāturpina uzlabot aizsardzības infrastruktūru, uzstāt, ka Ukrainai jāsniedz palīdzība. Es nevaru teikt, ka mums tagad draud reāls militārs iebrukums. Bet ļoti daudz no tā, kas attiecas uz mums, ir atkarīgs no tā, kas notiek Ukrainā, no Rietumvalstu reakcijas, un ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Mums ir ļoti daudz mājasdarbu,” žurnālistiem sacīja prezidents.
Latvijai ir stingri jāiestājas par to, lai NATO un Eiropas Savienības valstis vairāk līdzekļu atvēlētu aizsardzībai, uzskata Edgars Rinkēvičs.
Latvija šogad aizsardzībai tērē 2,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet līdz 2027. gadam plāno tērēt 3% no IKP. “Latvija ir viena no tām valstīm, kas aizsardzībai atvēl vairāk, nekā prasa NATO politika. Iespējams, mēs to darām ne tik daudz tāpēc, lai izpildītu kritērijus. Svarīgi, lai katra alianses dalībvalsts aizsardzībai atvēlētu vismaz 2% no IKP, taču mēs to darām arī tāpēc, jo daudz jāpaveic valsts aizsardzības spēju stiprināšanā,” saka Latvijas valsts prezidents. Un šajā gadījumā viņš runā gan par pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādi un austrumu robežas militārās infrastruktūras stiprināšanu, gan poligona būvniecību Sēlijā un Valsts aizsardzības dienestu.
Un beidzot ir jāsaprot, ka arī mēs esam agresorvalsts sarakstā. Un, ja Ukraina cietīs neveiksmi un padosies šajā karā, mēs varam būt nākamie. Visi Krievijas arsenālā esošie šāviņi būs vērsti pret mums, mūsu mājām. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Edgars Rinkēvičs regulāri uzsver nepieciešamību palīdzēt Ukrainai.
Jāatzīmē, ka Putins Ukrainā pamatīgi „aplauzās”. Viņš nebija rēķinājies ar tik milzīgu ukraiņu pretestību. Viņš plānoja iekarot Ukrainu trīs dienu laikā, taču jau ir pagājuši divi gadi, un Ukraina nav padevusies.
“Finansiāls atbalsts nepieciešams ne tikai Ukrainas ekonomikas stabilizēšanai, bet arī ieroču ražošanas attīstīšanai Ukrainā, piemēram, bezpilota lidaparātu ražošanai, ar kuriem Ukrainas bruņotie spēki var kompensēt artilērijas munīcijas trūkumu, lai gan ne pilnībā,” ir pārliecināti eksperti. Tajā pašā laikā daudzi, diemžēl, ir pārliecināti, ka šis karš turpināsies arī nākamgad.
“Ja Krievija uzvarēs šajā karā, tā uzskatīs, ka jau ir konfliktā ar Rietumiem, ir ieguvusi spēcīgu pozīciju, lai izdarītu uz mums spiedienu. Tāpēc mūsu interesēs ir nevis ļaut viņiem uzvarēt, bet nodrošināt suverēnas, neatkarīgas, demokrātiskas Ukrainas pastāvēšanu. Es domāju, ka mums nav izdevīgi ļaut autokrātijām apspiest demokrātijas,” ir pārliecināti NATO eksperti.
Mani priecē tas, ka arvien vairāk Latvijas un manas dzimtās Daugavpils iedzīvotāju to sāk apzināties. Un daudzi rīt, 24. februārī, ieradīsies Vienības laukumā, kur no pl. 13.00 līdz 14.00 tiks rīkots mītiņš Ukrainas atbalstam. Līdzīgi pasākumi notiks arī citās Latvijas pilsētās un novados.
