Nosacīti sadalot Daugavpils centru vairākās daļās, katrā no tām ir savi ievērības cienīgi objekti un interesantas vietas, kas saistītas ar mūsu brīnišķīgās pilsētas vēsturi. Vārdu sakot, viss, kas veido mūsu senās, bet tajā pašā laikā modernās un skaistās Daugavpils bagātīgo daudznacionālo, kultūras un industriālo mantojumu.
Cilvēks no Jēkabpils
Teritorija, ko ierobežo Rīgas ielas kreisā puse, ejot virzienā uz dzelzceļa staciju, un Kandavas, Stacijas un Daugavas iela, ir sava veida taisnstūris, kurā ir viss cilvēku dzīvei nepieciešamais: dzīvojamais fonds -- daudzdzīvokļu mājas un privātais sektors, lielveikali, tirdzniecības centrs "Ditton", Dubrovina parks, izglītības iestādes, mazie uzņēmumi, sabiedriskās ēdināšanas vietas, Svētā Pētera ķēdēs Romas katoļu baznīca, viesnīca, bankas un daudzas citas iestādes. Tepat atrodas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, stiepjas tramvaju un autobusu maršruti.
Pastaigājoties šajā sektorā, ievēroju vīrieti, kurš fotografēja neapdzīvotu vecu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas. Kā izrādījās, viņš atbraucis no Jēkabpils un ir pārsteigts, ka pie mums ir unikālas pirmskara laiku ēkas ar vēsturisku un arhitektonisku vērtību. Un Daugavpils viesi tās interesē.
...Rīgas iela vien ir ko vērta! Ejot pa to, sajūsmina klasiskā stilā celto ēku oriģinalitāte un arhitektūra. Diemžēl vietām rūsē greznie metāla balkoni, dažām mājām birst apmetums un drūp dekoratīvie elementi, citas stāv pavisam tukšas un brīvās platības tiek piedāvātas īrei.
Lūk, pavārte, kurā ienirstot, paveras mazs un mājīgs iekšpagalms ar specifisku interjeru: pie nelielas mājas ar krāsns apkuri (Rīgas iela 83a) rūpīgi sakrauta malkas grēda, tepat arī sadzīves priekšmeti un citas mantas.
Vai arī klusā un neuzkrītošā Indras iela ar dažām akurātām privātmājām, paslēpusies šī rajona nomalē. Kur vēl ko tādu var atrast?
Meistars, bez kura neiztikt
Neapšaubāmi, nozīmīgākais un grandiozākais objekts šeit ir tirdzniecības centrs „Ditton”, kas aizņem teritorijas lauvas tiesu. Tirgū strādā daudz cilvēku, kas pārdod visdažādākās preces: radioelektroniku, drēbes un apavus, pārtiku, dārzeņus un augļus, vārdu sakot, visa kā ir tik daudz, ka ne uzskaitīt. Bet, ja kāda tirgotāja pazušana var palikt nepamanīta un bez viņa var iztikt, tad bez sīko remontdarbu meistara Vasilija Davidova klātbūtnes tirgu nespēj iedomāties nedz daugavpilieši, nedz lauku iedzīvotāji.
Zināms, ka tagad diezgan daudzas preces ir sliktas kvalitātes un pienācīgi kalpo pavisam īsu laiku. Gadās, ka jāsalabo arī vecas lietas, pie kurām to īpašnieki pieraduši daudzu gadu laikā. Citādi tās būs jāizmet un jātērējas, pērkot jaunas.
Tāpēc Vasilijs Davidovs remontē visdažādākos aksesuārus, apģērbu, galantēriju, sadzīves priekšmetus, vārdu sakot, visu, kas cilvēkiem nepieciešams ikdienā un bez kā nekādi neiztikt.
Vasilijs dzimis Jelgavā daudzbērnu ģimenē. Viņa vectēvs Fjodors bija kažokādu meistars, kurš šuva aitādas kažokus, puskažociņus, vestes un citu apģērbu visa toreizējā Višķu apriņķa un tuvējās apkaimes -- Dubnas, Špoģu un pat Preiļu iedzīvotājiem. No vecākajiem brāļiem Vasilijs iemācījās labot šujmašīnas, un tas viņam dzīvē lieti noderēja.
Vēlāk darba rūdījumu un prasmes Vasilijs apguva, mācoties Kalupes internātskolā: “Mums bija kokapstrādes un metālapstrādes darbnīca. Audzēkņi, kuri vēlējās apgūt šos amatus, to varēja izdarīt.”
Savukārt, dzīvojot Ukrainā, Vasilijs būvēja raktuves, strādāja par autoceltņa vadītāju, montētāju un atslēdznieku. Atgriezies mūspusē, kļuva par visu kategoriju šoferi, strādāja tehniskās apkopes stacijā un par braukšanas instruktoru, pat apguva biškopību, bet, pats galvenais, Vasilijs nevairās ne no viena, pat visnetīrākā darba: “Viss, ko cilvēks zina un prot, palīdzēs viņam nopelnīt dienišķo maizi un nepazust dzīvē. Diemžēl mūsdienu jaunatnei šajā jautājumā ir pavisam cits viedoklis. Viņiem vajag visu un uzreiz. Tāpēc mūsdienās amatnieku tikpat kā nav.”
Darbs un mācības
Vasilijs Davidovs ir izglītots cilvēks. 1975. gadā viņš absolvēja Ļeņingradas autotransporta tehnikumu, pēc tam pabeidza Pleskavas Pedagoģisko institūtu, kur ieguva vēstures skolotāja specialitāti.
Viņa pašreizējā darba vieta -- tas ir kaut kas! Tajā ir papilnam dažādu neiedomājamu palīgmateriālu un jau gatavu salabotu lietu, kā arī pasūtījumu, kas gaida savu kārtu. Darbnīcas stūrī atrodas meistara palīdze – šujmašīna, kas tiek nepārtraukti darbināta.
Taču ar savu darbu, kas cilvēkiem ir ļoti vajadzīgs, Vasilijs nekādu lielo naudu nenopelna, labi, ja pietiek, lai samaksātu īri par darba vietu. Dažreiz pat strādā ar zaudējumiem. Gribot negribot jājautā -- kam viņam tāds “bizness”? “Man nekā nedarīšana ir kā spīdzināšana. Rokas pašas prasās pēc darba un, sēžot dīkā, sāk sāpēt. Turklāt es nespēju dzīvot bez komunikācijas un palīdzēšanas cilvēkiem,” saka Vasilijs.
Dažreiz pie Vasilija Davidova darba vietas izveidojas rinda, citreiz viņš sēž dīkā, un tas viņam ir vissmagākais un nervozākais laiks.
Pazīstot meistara prasmīgās rokas, cilvēki atdod viņam dažādas lietas, piemēram, vecas zirgu sakas, lokus utt.
Dzīve kā šūpoles
Trīsdesmit gadus vecais Romāns Beinarovičs dzīvo Grīvā vecāku privātmājā kopā ar patēvu un māsu, kurai ir bērni.
Romānam dažādu iemeslu dēļ bieži sanāk būt šajā Daugavpils centra daļā: “Šī vieta ir skaista, viesmīlīga un pilsētniekiem ļoti vajadzīga. Tāpat kā, piemēram, tirgus. Taču bēdīgi ir tas, ka iedzīvotāju paliek arvien mazāk? Tas ir īpaši pamanāms, ierodoties no citām Eiropas valstīm. Diemžēl vecās ēkas bojā ainavu un nerada mājīguma sajūtu. Tā arī stāv gadiem ilgi, izraisot melanholiju. Un tas ir pilsētas centrā, kur ierodas ārzemnieki!”
Un tad sekoja Romāna dvēseles kliedziens. Viņš ir celtnieks -- tā ir vajadzīga un darba tirgū pieprasīta profesija, tāpēc jaunais vīrietis izbraukājis vai pusi Eiropas. Strādājis ne tikai pamatprofesijā, bet arī darījis melno darbu Anglijā, Austrijā, Somijā, Vācijā, Skotijā un citās valstīs. Sapelnīto naudu Romāns iegulda tēva mājas remontā un tad atkal dodas ceļā: “Mana dzīve ir kā šūpoles, šeit nav darba, un tas nozīmē, ka nav arī nākotnes. Es viens pats kaut kā iztikšu, bet māsai ir divi bērni -- kā lai viņus uzaudzina? Visi mani draugi un paziņas aizbraukuši uz Rietumiem, palikuši vien pāris cilvēki. Tas ir tik skumji! Ir apnicis mētāties pa pasauli, es gribu dzīvot dzimtajās mājās, bet ko lai šeit iesāk? Gaidīt kaut kādas haltūras?”
Arī tā ir vēsture
Irēna Jasvina, kura steidzās ciemos pie savas 70 gadus vecās vecmāmiņas, mācās Daugavpils Valsts ģimnāzijas 12. klasē un paralēli strādā par biļešu pārbaudītāju mūsu teātrī. Viņa acumirklī pastāstīja par visu repertuāru un sniedza vērtējumu katrai izrādei.
Runājot par Daugavpils iedzīvotāju skaita samazināšanos un it īpaši minētajā taisnstūrī, Irēnai, atšķirībā no citiem iedzīvotājiem, patīk klusums, tas, ka ir maz cilvēku un līdz ar to nav burzmas: “Protams, pēc loģikas, jo vairāk cilvēku, jo labāk. Tas nozīmē, ka pilsēta dzīvo, attīstās un risina problēmas. Turklāt Daugavpils centrs mainās uz labo pusi, vienīgi vecās neapdzīvotās ēkas bojā skatu... Bet arī tā ir Daugavpils vēsture! Tas nozīmē, ka ir jārada vairāk projektu, lai uzlabotu pilsētas infrastruktūru, tostarp arī šajā rajonā. Ja es būtu mērs, tad vairāk līdzekļu ieguldītu medicīnā, izglītībā un darba vietu radīšanā.”
Alejas ielas 86. nama iedzīvotāja Oļesja bija izvedusi pastaigā jauku un rotaļīgu amerikāņu buldogu Miju. Sieviete šajā rajonā dzīvo otro gadu. Viņai ir trīspadsmit gadus veca meita, turklāt Oļesja atrodas dekrēta atvaļinājumā, jo gaida otru bērnu: “Manai ģimenei šeit patīk: klusa un mierīga vieta. Ir pagalms un rotaļu laukums, kur bērni pavada laiku. Mēs par viņiem neuztraucamies, jo mazuļi ir pieskatīti. Slikti ir tas, ka mūsu māja pamazām brūk acu priekšā, tai nepieciešams remonts, arī asfalts ir vienās bedrēs.”
Oļesja nevēlējās fotografēties, saimnieces vietā fotosesijā labprāt piedalījās viņas mīlule.
...Katrs šīs Daugavpils centra daļas stūrītis ir sava laika iezīmēts un smaržo pēc vēstures, kuru, pašiem par kaunu, mēs nezinām, esam aizmirsuši vai neinteresējamies par to. Slikti! Bet cilvēks no Jēkabpils…
