2017. gadā iznāca Jeļenas Koroļovas „Latgales vecticībnieku dialektālās vārdnīcas”1 pirmais sējums. Grāmata sākas ar šķirkli ababorts2. Un ko Latvijā dzīvojošie vecticībnieki sauc par ababortiem? Rabarberus.
Esmu dzirdējis, ka sauc arī rabarber – ar uzsvaru uz vārda otro zilbi.
Latgales vecticībniekiem ir savpatīga izruna, leksika, sintakse, kura veidojusies teju četru gadsimtu garumā. Salikumā ar šejienes vecticībnieku folkloru un tradīcijām to var uzskatīt par Latgales reģiona unikālu nemateriālās kultūras mantojumu.
Rabarbers ir viens no pirmajiem dārzeņiem, kurš izaug mūsu piemājas ēnainos vai saulainos stūrīšos. Tādēļ tas ir tik gaidīts, ne tikvien ar šķiedrām un sulu, bet arī emocionāli piesātināts – ir skaidrs, ka ir beigusies ziema mūsu dārzos!
Kad mūsu mājās bija pirmais rabarberu ķīselis vai plātsmaize, varēja teikt – maisam gals ir vaļā, nu tik sāksies pašmāju ārdārzu produktu laiks.
Pirmie rabarberi – var ēst svaigus, nomizojot un ieslidinot cukurā. Var mēģināt arī bez cukura – pirmie rabarberi nav tik skābi.
No rabarberu lielajām lapām vasarā taisījām improvizētas cepures. Kad stublāji ir aizgājuši ēdienā, lapas noder galvassegām.
Nav mūsu apkārtnē tik daudz augu, kuriem būtu lielas lapas. Kļavas, dadži... Protams, arī rabarberi.
Kļavu lapu vajag gana daudz, tās jāprot sapīt vai sašūt. Dadža lapas ir tik pat lielas kā rabarberiem, bet pasmagas, parasti putekļainas. Savukārt rabarberiem lapa plāna, smaržīga. Vienīgais mīnuss – tās tāpat neplēsa, lapas palika pāri tad, kad tika lietošanai ēdienos nogrieztas kopā ar kātiem.
Savas pirts mums nebija, tādēļ šādas atvēsinošas, no augu lapām taisītas pirts cepures mūsu mājās neviens netaisīja.
Gar mūsu mājām bija vecais Rēzeknes–Ozolmuižas ceļš, pa kuru nemitīgi gāja cilvēki. Kāds brauca ar velosipēdu, mopēdu, vēl retāk ar motociklu vai automobili.
Dažreiz varēja redzēt, ka pa ceļu aiziet cilvēks ar lapu cepuri galvā.
Ar rabarberiem esmu pazīstams kopš bērnības. Mamma taisīja gan rabarberu kompotus, gan pīrāgus.
Ir milzum daudz recepšu, kā pagatavot rabarberu kūkas, sacepumus, plātsmaizes utt. Esmu izmēģinājis un man patīk šī –Rabarberu-biezpiena plātsmaize.
Vajag 230 g biezpiena, 300–400 g rabarberu, 220 g miltu (jebkādu), 200 g cukura, 3 lielas olas, 2 tējkarotes cepampulvera, šķipsniņu sāls, 100 g sviesta. Vienā bļodā sajauc miltus, cukuru, sāli, cepampulveri. Uz lēnas uguns izkausē sviestu, ļauj atdzist. Citā bļodā sakuļ olas ar biezpienu, pievieno atdzisušo sviestu. Tad abu bļodu saturu apvieno, kārtīgi izmaisa un pievieno klāt nelielos gabaliņos sagrieztus rabarberus. Tad vēlreiz samaisa. Cep krāsnī 180 grādu temperatūrā apmēram 45 minūtes.
Rabarberi ir mazkalorīgi pat uz dārzeņu fona – tikai 18 kilokalorijas 100 gramos. Tīri rabarberi, bez cukura vai citām piedevām!
Parasti apgalvo, ka pēc Jāņiem rabarberus lietot pārtikā īsti nav labi – tajos ir uzkrājusies skābeņskābe, kura lielos daudzumos ir kaitīga. Mūsu mājās to neviens nezināja, bet rabarberus parasti ātēdās tāpat līdz Jāņiem – citu līdzīgu labumu dārzā vēl nebija, tādēļ rabarberi bija topā.
„Farmācijas doktore, profesore Vija Eniņa skaidro, ka bieži apgalvojums par to, ka pēc Jāņiem rabarberi kļūst kaitīgi, tiek uztverts nepareizi.
Ēst pēc Jāņiem nav vēlams tos rabarberu kātus, kas auguši no pavasara un nav bijuši ne reizi griezti.
Profesore apstiprina, ka rabarberi patiesi uzkrāj skābeņskābes sāļus kristāliņu veidā, bet tas notiek tikai tad, kad kāti ir pārauguši un kļuvuši koksnaini. Ja tie ir mīksti, maigi un nesen izauguši, ēdami droši arī pēc Jāņiem.”3
Ir recepte, kurai tieši tāds nosaukums – Jauno rabarberu ķīselis. „Rabarberu kātus nomazgā, attīra no rupjajām ārējām šķiedrām, sagriež 1–1,5 cm garos gabaliņos. Karstā ūdenī ieliek citrona vai apelsīna miziņu, kas nogriezta lentes veidā, un vāra apmēram 5–10 minūtes. Pēc tam miziņu izņem, novārījumā ieber cukuru, ieliek rabarberus un vāra, līdz tie kļūst mīksti. Ķīselī ielej kartupeļu cieti, kas sajaukta ar aukstu ūdeni, un uzvāra.”4
Jebkurai receptei vienmēr ir variācijas.
Te cits, bet arī – Rabarberu ķīselis. „1,8 l ūdens, 150 g rozīņu, 200 g cukura, 600 g nomizotu rabarberu, sagriezti 1 cm gabaliņos, 200 g aveņu, 300 ml ūdens (kartupeļu miltu iemaisīšanai), 4 ēdamk. ar kaudzi kartupeļu cietes (tas ir šķidram ķīselim, bet pāris karotes vairāk – biezākam).
Katlā uzvāra ūdeni. Kad ūdens sāk vārīties, pievieno rozīnes. Pavāra 5 minūtes, tad liek klāt gabaliņos sagrieztus rabarberus un cukuru. Visu kopā vāra vēl 2–3 minūtes. Pievieno avenes (tās vāroties izšķīdīs). Aukstā ūdenī izšķīdina kartupeļu cieti. Sagaida katlā pirmo burbuli un, lēnām maisot, pielej klāt auksto ūdeni ar cieti. Nepārtraukti maisot, uz nelielas liesmas pavāra vēl pāris minūtes. Ķīselis lēnām sabiezēs un iegūs īsto konsistenci. Dzer siltu vai atdzesētu.”5
Antoņina Masiļūne apraksta, kā var no rabarberiem pagatavot kvasu. Ierasts ir rudzu maizes kvass, taču šis dzēriens var būt ļoti daudzveidīgs.
„250 g rabarberu kōtu, 1 l iudina, 75 g cukura, 5–10 g rauga, 10 g īsola ekstrakta voi ūgu (dzērveņu, zemeņu u. c.) sulys.
Rabarberu kōtus nūskoloj, sagrīž škārsom plōnōs ripeņōs, pōrlej ar iudini, uzvōrej un patur 2–3 stuņdis, tod izkōš. Škidrumam pīvīnoj cukuru, īsola ekstraktu voi ūgu sulu, atškaideitu raugu un syltā vītā raudzej 6–8 stuņdis. Pēc tam atdzesej un pylda pudelēs, uzgloboj vāsā vītā.”6
Zinu cilvēku Ķirupa pusē, kurš no rabarberiem gatavo izcilu vīnu – sev pašam un draugiem. Tam vīnam ir gaiša, dzintarīga krāsa, neuzbāzīga garša. It kā pat nevajag speciālu raugu, process notiek dabiski, pats no sevis. Smarža rabarberīga, nav ne īsti skābs, ne salds, ne sājš. Man patika!
1 Grāmata ir krievu valodā, otrs vārdnīcas sējums iznāca 2020. gadā. Jeļena Koroļova (1951–2021) kopš 1977. gada strādāja Daugavpilī augstskolā. Vārdnīcas ir autores 40 gadu laikā veiktā pētnieciskā darba rezultāts.
2 Ar uzsvaru uz -bo-.
3 Vai drīkst ēst rabarberus pēc Jāņiem // „Latgales Laiks”, 01.07.2022.
4 Magidovs J. Saldie ēdieni – Rīga: Liesma, 1975., 9. lpp.
5 Galdā pirmie rabarberi // „Latgales Laiks”, 10.05.2019.
