Rīt būs 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Jauks datums, un šī diena -- piepildīta ar košām krāsām un pozitīvām emocijām. Jau no rīta visur redzam stipro dzimumu steidzamies ar ziediem rokās. Kāds dodas uz darbu, lai apsveiktu kolēģes, kāds -- mājup, lai uzdāvinātu pušķi mīļotajai sievietei. Un mēs, dāmas, tiešām esam pelnījušas šādu uzmanību! Vairāku gadu desmitu laikā cilvēces daiļākās daļas pārstāves iesaistījušās sabiedrības dzīvē un spējušas apgūt vīriešu profesijas, ienesot tajās daudz jauninājumu.
Mūsu šodienas viešņa ir Daiga Mieriņa -- stipra sieviete politiķe, kura nesen stājās Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas amatā.
-- Pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību? Kādā ģimenē jūs uzaugāt?
– Esmu dzimusi latviešu ģimenē. Mans tētis strādāja celtniecībā, mamma bija inženiere, bet pēc tam nodarbojās ar lauksaimniecību. Mani vecāki izšķīrās, kad es vēl pat nebiju sākusi iet pirmajā klasē. Paliku dzīvot pie mammas. Viņa kopā ar mani un saviem vecākiem pārcēlās uz Ādažiem. Tur uzcēla māju, kurā es dzīvoju. Bet ir viens interesants fakts. Līdz četru gadu vecumam dzīvoju Daugavpilī, mums tur bija māja Daugavas krastā, tajā laikā tur dzīvoja mana tante no mātes puses. Vienkārši tolaik mana ģimene Ādažos būvēja māju.
– Par ko un kāpēc jūs sapņojāt kļūt bērnībā?
– Bērnībā man bija visdažādākie sapņi. Kādu laiku sapņoju kļūt par skolotāju, man patika šis darbs, patika skatīties, kā strādā skolotājs. Tad man radās interese par citu profesiju. Mamma tolaik jau bija pievērsusies lauksaimniecībai un sākusi audzēt puķes. Starp citu, viņa to dara joprojām. Un mani jaunībā tik ļoti aizrāva mammas darbs, ka es pat iestājos Bulduru sovhoztehnikumā.
– Ko esat paņēmusi sev no vecāku dzīves pieredzes?
– Pats svarīgākais, ko ielāgoju, droši vien, ir tas, ka darbs ir vērtība. Mana mamma joprojām strādā. Viņai šogad apritēs 80 gadi. Un, neskatoties uz to, viņa spēj strādāt, darīt to, kas viņai patīk, un vadīt automašīnu. Un es no viņas iemācījos strādāt, mīlēt savu darbu, nepadoties, lai kas arī notiktu, paveikt savu darbu labi un līdz galam. Un tas man ir palīdzējis visu mūžu.
– Kādi bija jūsu pirmie soļi pieaugušajā dzīvē?
– Mana pieauguša cilvēka dzīve sākās diezgan agri. Es pabeidzu Ādažu astoņgadīgo skolu, pēc tam piecpadsmit gadu vecumā iestājos Bulduru sovhoztehnikumā. Un patiesībā tad arī sākās mana pieauguša cilvēka dzīve. Pirmos studiju gadus dzīvoju tehnikumā kopmītnē, pēcāk, kad jau biju vecāka, braucu uz mājām Ādažos. Tolaik mana māte apprecējās otrreiz, un to māju, kurā es uzaugu, viņi pārdeva. Mēs pārcēlāmies uz māju, kas atradās mazliet tālāk. Jā, tad es arī sāku savas pieauguša cilvēka gaitas.
– Kāpēc nolēmāt iesaistīties politikā? Kāda bija šī lēmuma motivācija?
– Es apprecējos, pārcēlos uz Carnikavu, precīzāk, uz Garciemu, ģimenē piedzima trīs bērni. Un, lūk, ko es tobrīd redzēju. Maniem bērniem nebija rotaļu laukuma, nebija ielu apgaismojuma. Tolaik dzīvojām dārzkopības biedrības ciemā. Un tur bija ielas, kuras neviens neuzturēja, negreiderēja. Ziemā bija ļoti grūti izbraukt. Rezultātā tieši no praktiskā viedokļa sapratu, ka vajag kaut ko darīt, nevis sēdēt un tikai kritizēt. Vajadzēja ņemt grožus savās rokās un darīt to, ko es spēju. Vietējai kopienai bija sava pašvaldība. Un ar to es arī sāku savu politisko karjeru. Tad iestājos partijā, lai tādā veidā varētu kaut ko mainītu mūsu dzīvē, īstenotu tās idejas, kuras uzskatīju par vajadzīgām, kuras bija jārealizē pašvaldībai. Sākotnēji startēju no partijas “Tēvzemei un brīvībai/LNNK” kā neatkarīgā kanditāte, nevis partijas biedre, un toreiz mani ievēlēja. Un tā pamazām sāku īstenot dažādus projektus.
– Vai sievietei ir viegli darboties politikā -- jomā, kas ilgu laiku tika uzskatīta par vīriešu privilēģiju?
– Ir dažādas sievietes. Un es nevēlos nodalīt sievietes un vīriešus. Protams, politikā ir mazāk sieviešu, un tam ir pamatoti iemesli. Man arī bija jāaudzina trīs bērni. Un tas nebija tik vienkārši, kā varētu šķist. Tolaik mēs tikko bijām atjaunojuši savas valsts neatkarību. Tas bija ļoti smags laiks, tostarp arī man. Es par to daudz nerunāju, bet, kad gaidīju trešo bērnu, mans vīrs aizgāja bojā un būtībā es paliku viena. Bet es vienmēr saku: jo vairāk dzīve mūs pārbauda, jo stiprākas mēs, sievietes, kļūstam. Ar visu var tikt galā, ja vien ir vēlēšanās, ja darbs sagādā gandarījumu. Protams, man palīdzēja mamma un ģimene. Es nevēlos visas sievietes nostādīt vienā rindā, mēs visas esam dažādas. Bet, iespējams, atsevišķos brīžos sievietēm ir grūtāk, jo viņām ir vairāk dažādu pienākumu. Un droši vien tāpēc mēs politikā redzam mazāk sieviešu, bet tagad tiešām ir daudz sieviešu, kuras ir gan daudz sasniegušas, gan izaudzinājušas bērnus. Un arī Latvijā ir ļoti daudz stipru sieviešu!
– Jūs ilgu laiku bijāt pie Carnikavas novada stūres. Kāpēc nolēmāt iet lielajā politikā un kandidēt Saeimas vēlēšanās?
– Tāpēc ka visam savs laiks. Manuprāt, ir labi, ja lielajā politikā notiek rotācija. Noteiktā brīdī uz visu notiekošo ir jāparaugās no cita leņķa un jādara kaut kas citā līmenī. Man bija diezgan liela darba pieredze pašvaldībā -- divpadsmit gadus biju pašvaldības vadītāja, bet vēl agrāk, kopš 2000. gada, -- domes deputāte. Tas ir diezgan ilgs laika posms, pēc kura kaut kas bija jāmaina. Un, tā kā es ilgu laiku biju saistīta ar politiku un vadības darbu, būtībā visa mana karjera saistīta ar pārvaldību, nolēmu strādāt visas Latvijas, nevis vienas pašvaldības labā.
-- Vai jūs uzreiz piekritāt kļūt par Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāju?
-- Tas ir ļoti atbildīgs darbs, bet dzīvē mums ir jāpieņem ātri un drosmīgi lēmumi. Nav noslēpums, ka šī lēmuma pieņemšanai man tika dots ļoti maz laika. Es nestāstīšu, kā tā sanāca, bet, pārdomājot un izvērtējot visus „par” un „pret”, es tomēr nolēmu pieņemt šo piedāvājumu. Es to pat sauktu par izaicinājumu.
– Vai jums kā sievietei ir viegli vadīt tik lielu deputātu skaitu, no kuriem lielākā daļa ir vīrieši?
– Katrs deputāts ir personība. Viņi ir partiju biedri, kur ir sava frakcija un tās vadība. Tāpēc es nevaru teikt, ka mans darbs ir vadīt deputātus. Mēs ar komandu cenšamies darīt visu, lai deputāti varētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus. Droši vien, tā teikt būtu pareizāk.
– Kā jūs atbalsta ģimene?
– Dzīvoju kopā ar vīru -- apprecējos otrreiz. Mani bērni jau ir pieauguši, katram ir sava dzīve. 27. februārī piedzima mana pirmā mazmeita, man jau ir četri mazdēli. Daļa ģimenes seko manām politiskajām aktivitātēm, bet otra daļa ir pilnīgi apolitiska. Bet, tajā pašā laikā, protams, es jūtu savas ģimenes atbalstu.
– Ko jūs varētu ieteikt sievietēm, kuras baidās virzīties uz priekšu?
– Mans ieteikums ir nebaidīties, nebaidīties izvirzīt augstus mērķus un pārvarēt šķēršļus. Viss, kas nāk no sirds, no dvēseles un patiesi -- tas viss piepildās, bet bieži vien tad, kad mēs to pat negaidām. Ir jāiet un jādara, tas ir vienīgais, ko es varu ieteikt šajā gadījumā. Ir ļoti labs teiciens: "Zem guloša akmens ūdens netek”. Un tā tas tiešām ir. Kamēr mēs paši nesāksim kaut ko darīt, kamēr nepieliksim pūles, lai kaut ko mainītu, nekas nenotiks. Vissvarīgākā cīņa ir uzvarēt sevi. Gribat mainīt pasauli? Sāciet ar sevi. Un to es varu novēlēt mums visiem. Ejiet un dariet!
-- Paldies par interviju.
