Un, visbeidzot, šajā laikraksta “Latgales Laiks” numurā -- par vēl vienu Daugavpils centra teritoriju, ko nosacīti esmu sadalījis trīs daļās. Šoreiz „demarkācijas” līnija stiepsies pa Rīgas un Stacijas, Viestura un Vienības ielu. Arī šajā Daugavpils centra daļā, tāpat kā citās, atrodas daudzi mūsu pilsētai un tās iedzīvotājiem nozīmīgi objekti un struktūras.
Vēsturiskie objekti
Šeit ir dzelzceļa stacija un autoosta, Ledus halle, televīzijas tornis, pirmsskolas izglītības iestādes, Centrālais parks, avīzes „Latgales Laiks” redakcija, notariāti, mazie uzņēmumi, fitnesa centrs, vidusskola, dzīvojamās ēkas, nemaz nerunājot par lielveikalu, mazākiem veikaliem, kafejnīcām un citām iedzīvotāju apmeklētām vietām. Savukārt kādreizējā šaha kluba ēkā tagad darbojas Jauniešu iniciatīvu centrs. Bez šaubām, svarīgākie objekti ir televīzijas tornis un Ledus halle, dzelzceļa stacija un autoosta.
Televīzijas torni sākotnēji plānoja būvēt Stropos -- uzkalnā pašreizējās estrādes tuvumā, bet pēc tam mainīja vietu. Celtniecība sākās 1955. gadā, objekts tika nodots ekspluatācijā 1957. gada aprīlī. Izmēģinājuma raidījumi sākās 1961. gadā. Torņa projektētais augstums bija 180 m, bet tagad tas paceļas 204 metrus virs pilsētas.
Ledus halles celtniecība sākās 1999. gadā un tikai 6 mēnešus vēlāk – tā paša gada novembrī, sportistiem un viesiem durvis vēra moderns, visiem Eiropas standartiem atbilstošs sporta komplekss. Tajā ir 1234 sēdvietas un 750 stāvvietas.
Autoostas ēka tika uzbūvēta 1954. gadā. Savukārt 2004. gadā to nojauca un tajā pašā vietā no 2004. līdz 2005. gadam uzbūvēja jaunu autoostu.
Pirms diviem gadsimtiem nozīmīgākās pārmaiņas toreizējās Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ieviesa Pēterburgas–Dinaburgas–Varšavas un Rīgas–Orlas dzelzceļa līnijas atklāšana 1860. un 1861. gadā. Pirmo līniju kopā ar tiltiem, viaduktiem un dažām ēkām projektēja poļu izcelsmes inženieris Staņislavs Kerbedzs. Pašreizējā stacijas ēka celta 1951. gadā.
Pirts diena
Saulainajā un īsti pavasarīgajā dienā, kad devos pastaigā, šī pilsētas daļa, tāpat kā visa Daugavpils, izskatījās izcili tīra, koša un viesmīlīga. Tomēr Rīgas iela nevarēja lepoties ar daudzskaitlīgiem viesiem. Vienubrīd pa to gāja liela tūristu grupa.
Dzelzceļa stacija un perons bija pavisam tukšs, bet uz sliedēm stāvēja vien dažas cisternas.
Iegāju stacijā – neviena cilvēka: ne pasažieru, ne kasieru, ne citu darbinieku. Uzgaidāmajā telpā valdīja skanīgs klusums. Visur tīrs un sakopts, mājīgums un iespēja komfortabli iekārtoties, gaidot savu braucienu. Elektroniskais tablo rādīja septiņu vietējo reisu sarakstu un atiešanas laiku. Vēlāk man paskaidroja, ka pasažieri šeit ierodas tieši pirms vilcienu atiešanas.
Un tikai ēkas otrajā spārnā bija trokšņaini -- skanēja bērnu smiekli un klaigas. Izrādījās, ka tagad šeit darbojas bērnu centrs.
Otrpus ceļam atrodas nu jau bijusī pirts. Atceros, ka agrāk šajā pirtī mazgājās daudzi jo daudzi daugavpilieši. Un kādi cienījami cilvēki tajos laikos to apmeklēja: uzņēmumu un firmu vadītāji, inteliģence, pensionāri un, protams, strādnieki. Ūdens lija straumēm, tvaiks karsēja ķermeni. Un komunikācija vien bija ko vērta! Pirtī varēja atrasties stundām ilgi, turklāt pilnīgi skaidrā prātā. Alkohola dzeršana tika uzskatīta par neiederīgu -- vairākumam apmeklētāju tā bija pirts diena. Tomēr gadījās arī izņēmumi...
Gaidot Busuļa koncertu
Rīgas ielā uz soliņa sēdēja sieviete, kura sākumā manu priekšlikumu parunāties uzņēma visai piesardzīgi, lai gan stādījos priekšā kā laikraksta reportieris. Taču pēc dažām minūtēm mēs ar Olgu Vingri runājām tā, it kā būtu pazīstami jau sen. Izrādījās, ka Kalupes pagasta Somukokta viensētas iedzīvotāja ieradusies Daugavpilī uz sava iemīļotā mākslinieka Intara Busuļa koncertu un gaidīja tā sākumu. Rīgas iela Olgai ir īpaša vieta: “Es vienmēr cenšos šurp atnākt, atpūsties, paskatīties uz skaistajām ēkām, dzīvespriecīgiem cilvēkiem un bērniem, un tad sirds kļūst mierīgāka. Šī iela man ir kā zāles, pēc kuru lietošanas uzlabojas veselība, rodas enerģija un vēlme dzīvot un strādāt tālāk. Rīgas iela aizved atpakaļ uz jaunības dienām, kad pastaigājos pa to ar savām draudzenēm.”
Pēc koncerta apmeklējuma Olga Vingre plānoja apciemot savus mantiniekus -- viņai ir divi bērni, seši mazbērni un divas mazmazmeitas. Olgas meita un dēls dzīvo netālu no Rīgas, un lielākā daļa viņu daudzo pēcnācēju -- Daugavpilī: “Es viņus visus ļoti mīlu, tāpat kā viņi mani. Vieni strādā, citi mācās, citiem ir bezrūpīga bērnība, vārdu sakot, visi ir aizņemti cilvēki. Cenšos visiem palīdzēt materiāli – kā gan bez dāvanām un ciemakukuļiem?”
Pirms aiziešanas pensijā Olgas darba mūžs bijis ilgs un nereti smags. Strādājusi cūku fermā, par grāmatvedi Kalupes pansionātā, kā arī citos darbos.
Seniore dzīvo viensētā, tomēr saimniecību netur -- vairs nav tie gadi, un nav arī dzīvesbiedra, uz kura pleca balstīties. Taču agrāk, tāpat kā visiem zemniekiem, Olgai Vingrei bija pilnvērtīga saimniecība.
Piecpadsmit gadus tālumā no Daugavpils
Pie Ledus halles uz soliņa sēdēja jauns vīrietis, kurš stādījās priekšā kā Vadims Ivanovs. Redzot, ka fotografēju halli, viņš atzīmēja, ka ēka lieliski iekļaujas pilsētas ainavā un ir ļoti svarīgs objekts viņam pašam, tostarp tāpēc, ka Ledus halles foajē ir Vadima bērnības fotogrāfija, kad viņš spēlēja futbola komandā un lieliski aizvadīja kādas sacensības.
Pirms diviem mēnešiem Vadims atbrauca no Anglijas, kur dzīvoja un strādāja piecpadsmit gadus: “Esmu dzimis Daugavpilī. Šeit bērnībā aizrāvos ar futbolu, septiņu gadu vecumā zaudēju tēvu, šeit pagāja bērnība, tad pabeidzu vidusskolu, pēc tam mēģināju iestāties Pleskavas gaisa desanta karaskolā, bet tas neizdevās.”
Bērnu futbola komandas sastāvā astoņu gadu vecumā Vadims devās uz sacensībām Francijā, kur Daugavpils jaunie futbolisti izcīnīja ceturto vietu. Tāpēc jauno sportistu kopbilde tagad ir redzama Ledus halles foajē.
Vadims pastāstīja, ka savulaik bijis jaunsargs Zemessardzes bataljonā, pēc tam dienējis tajā, vēlāk strādājis Valsts policijā Daugavpilī.
2010. gadā viņš aizbrauca uz Angliju: “Es nekad mūžā nebiju domājis, ka man būs jāpamet dzimtā zeme un jādodas svešumā, kur sākumā viss ir jauns un svešs: dzīvesveids, valoda, mentalitāte un daudz kas cits. Būtībā – viss!”
Anglijā viņš absolvēja koledžu -- ieguva pavāra specialitāti, kurā piecpadsmit gadus strādāja dažādās pilsētās, tostarp Londonā un Oksfordā. Darba vietas -- restorāni, kur bija nepieciešama augsta profesionalitāte, precizitāte un apkalpošanas kultūra.
Pavasaris, mīlestība un mūsu nākotne
Anglijā daugavpilietis apguva angļu, poļu, slovāku un citas valodas un tur satika savu pirmo mīlestību -- meiteni no Slovākijas, taču kopdzīve vēlāk izjuka, bet šajās attiecībās piedzima meita Jūlija, kura mūsu sarunas dienā -- 16. martā -- apritēja desmit gadi. Protams, tētis manā klātbūtnē pa telefonu no visas sirds apsveica savu mīļo meitu dzimšanas dienā.
Vadima māte Natālija dzīvo privātmājā, viņam ir brālis Ivans, bet Vadims dzīvo labiekārtotā dzīvoklī Jaunajā Forštatē un pagaidām neplāno doties uz ārzemēm. Ar viņa profesiju var labi nopelnīt un izveidot karjeru dzimtenē. Pašlaik Vadims strādā divās vietās.
Viņam ir ļoti neparasta un notikumiem bagāta dzīve, tāpēc vienojāmies ar Vadimu satikties vēlreiz, lai uzrakstītu atsevišķu, pilnvērtīgu publikāciju, jo īpaši tāpēc, ka viņam ir daudz fotogrāfiju par dažādām tēmām.
Kad Vadims pēc piecpadsmit Anglijā nodzīvotiem gadiem atgriezās dzimtajā Daugavpilī, pirmais, kas piesaistīja viņa skatienu, bija tas, cik tīra un klusa ir mūsu pilsēta, kā arī: “Šeit, atšķirībā no Anglijas, satiekoties neviens tev nesaka” Sveiki!”, taču nedomājiet, ka visi briti ir draudzīgi, atvērti un labvēlīgi noskaņoti cilvēki. Viņi ir ļoti dažādi."
Centrālajā parkā Vadims gaidīja savu draudzeni, kas nozīmē, ka viņa sirdī un dvēselē ir pavasaris, mīlestība un jaunas gaišas jūtas. Un turpat netālu, bērnu rotaļu laukumā, draiskojās bērni – mūsu nākotne! Un gan viens, gan otrs apliecina, ka tā arī ir dzīves jēga.
