Nesen sešpadsmit Latvijas pilsētās norisinājās masveida protesta akcijas, kurās piedalījās Latgales un Latvijas zemnieki -- dažādu lauksaimnieciskās ražošanas nozaru pārstāvji. Katram bija savs iemesls, lai prasītu valdībai ievērot konkrētus dažādos normatīvos aktos fiksētus lēmumus. Bet ir zemnieki, kuri neredz jēgu šādām akcijām.
Galvassāpes
Kā zināms, todien uz Latvijas ceļiem -- no Liepājas līdz Daugavpilij un no Gulbenes līdz Bauskai -- izbrauca aptuveni divi tūkstoši lauksaimniecības tehnikas vienību. Jebkurai valdībai tās pavalstnieku, šajā gadījumā -- zemnieku, sašutums un neapmierinātība rada pamatīgas galvassāpes un situāciju, kas destabilizē politisko un ekonomisko situāciju valstī.
Taču jebkurā demokrātiskā valstī, tostarp Latvijā, nav izslēgta iespēja paust savu viedokli, ko mūsu zemnieki arī izmantoja. Taču mūsu zemnieki nesekoja Vācijas un citu Eiropas valstu lauksaimnieku piemēram -- negāza kūtsmēslus pilsētas ielās, nededzināja riepas un nelēja vircu uz rātsnamu un citu ēku fasādēm, jo tiktāl vēl nav nolaidušies, ir kulturāli un savaldīgi.
Taču runa ir par ko citu. Tos, kuri nepiketēja, varētu saukt par streiklaužiem, jo viņi neatbalstīja savus bēdubrāļus, nostājoties barikāžu otrā pusē. Taču izrādās, ka tiem, kas protestā nepiedalījās, ir savi -- pārliecinoši un dzelžainā loģikā balstīti argumenti. Viņuprāt, ir reāli jāizvērtē spēki un iespējas, un jāpaļaujas uz saviem, lai arī pieticīgiem, finanšu resursiem, īpaši ņemot vērā to, ka lauksaimniecībā situācija ir nestabila un neparedzama.
Iztika ar savu naudu
Augšdaugavas novada Laucesas pagasta zemnieku saimniecības „Tālskati” īpašnieks Anatolijs Butorins ir zemnieks vairākās paaudzēs, kura senči saimniekojuši šajā zemē simtiem gadu. Tāpēc Anatolijs, kurš tur apmēram piecdesmit slaucamas govis un kopj desmitiem hektāru zemes, zina zemnieku darba vērtību. Viņš ir taupīgs un gādīgs saimnieks.
Tāpēc Anatolijam, atšķirībā no kolēģiem lauku uzņēmējdarbībā, piemīt viena svarīga un, kā izrādījās, šajā situācijā ļoti noderīga īpašība: “Es nekad neceru uz valsts palīdzību, bet paļaujos tikai uz saviem spēkiem un iespējām. Tāpēc visus šos gadus ne reizi neesmu ņēmis naudas kredītus vai iegādājies dārgu importa tehniku, tātad -- nevienam neko neesmu parādā. Zinot, ka, paņemot svešu naudu, būs jāatdod sava, es tamlīdzīgās spēlītēs nepiedalos. Protesta iniciatīvu aizsāka tie, kuriem ir lieli kredīti, un viņiem pašreizējā krīzes situācijā ir ļoti grūti tos atmaksāt. Es viņus saprotu."
Tāpēc Anatolijs nesenajā protesta akcijā nepiedalījās, ņemot vērā paša pieredzi 2008. gadā, kad viņš kopā ar citiem zemniekiem stāvēja piketā Rīgā. Viņaprāt, nekāda labuma no tā nebija, jo galu galā visu izlemj valsts, nevis lauksaimnieki ar savām sūdzībām, kuru pleciem tiek uzvelta problēmu nasta: “Man nevajag protestus! Es vēlos tikai vienu -- lai produkcijai, ko es ražoju, būtu reāla cena. Bet tajā pašā laikā ir jābūt peļņai, citādi nav jēgas strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vasarā mūs „smacē” ar zemajām piena iepirkuma cenām, bet ziemā govīm neieskaidrosi, kāpēc to barība un uzturēšana nav tik augstvērtīga, kā gribētos.”
Anatolijs paskaidroja, ka viņš nestrādā pēc principa "nopirkt -- pārdot, bet peļņu -- kabatā". Katrs cents viņam jau tāpat nāk ar smagu darbu, piedevām vēl elektroenerģijas, mēslojuma, tehnikas, dažādu palīgmateriālu augstās izmaksas, algas strādniekiem... Taču visvairāk biedē neparedzamība un nenoteiktība, kad nav zināms, kas būs rīt.
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta zemnieku saimniecības “Ceriņi” īpašnieks Grigorijs Kucins, kurš agrāk bija specializējies elites klases aitu audzēšanā, tagad cienījamā vecuma dēļ ir pametis šo nodarbošanos. Labākajos gados viņa ganāmpulkā bija līdz 300 dzīvnieku. Divdesmit gados, nodarbojoties ar aitkopību, Grigorijs ne reizi nav piedalījies protesta akcijās: “Tomēr es uzskatu, ka zemniekiem ir jāatgādina par savām problēmām valdībai. Es vienmēr esmu paļāvies tikai uz saviem spēkiem un līdzekļiem. Nekad neaizņēmos naudu un neņēmu kredītus. Aitkopības biznesā ienācu ar savu naudu, kuru ieguldīju saimniecības attīstībā. Un visus turpmākos gadus es racionāli izvērtēju savas iespējas.”
Glābj pieredze un resursi
Pieredzējušais Augšdaugavas novada Laucesas pagasta pārvaldes vadītājs Andris Ķesters ir arī zemnieku saimniecības īpašnieks, kurā ir ap simts slaucamo govju un 300 hektāru zemes. Arī viņš nepiedalījās zemnieku protesta akcijā, jo neredz tam jēgu, lai gan, pēc Andra Ķestera domām, Zemkopības ministrijas vadībai obligāti ir jāņem vērā dažas protestētāju prasības, pretējā gadījumā situācija laukos pasliktināsies vēl vairāk: “Sanāca tā, ka daži zemnieki pārvērtēja savas iespējas, ņemot kredītus, sagrābjoties zemi un tehniku. Bet par to ir jāmaksā, īpaši ņemot vērā paaugstinātās procentu likmes. Ņemot vērā šī brīža globālo noieta tirgu lejupslīdi un piegādes ceļu pārorientēšanu mums, Latvijā, ir grūti kaut ko ātri mainīt vai ietekmēt šos procesus. Man ir liela pieredze piena ražošanā, tāpēc es visus šos gadus paļāvos tikai uz saviem spēkiem un biju piesardzīgs.”
Pēc Andra Ķestera teiktā, vēlāk izrādījās, ka galvenokārt graudkopju iniciētajā pasākumā netika izskatīti jautājumi un problēmas, kas uztrauc viņu personīgi, lai gan piena lopkopība -- viena no galvenajām lauksaimniecības nozarēm Latvijā -- šobrīd ir uz izdzīvošanas robežas: “Ja 2022. gadā man maksāja 40 centus par litru piena, tad pērn -- tikai 30. Un Dievs vien zina, kā būs šogad. Lopkopji vienkārši ir iedzīti bedrē! Tā nedrīkst turpināties. Es saimniekoju, izmantojot iekšējos resursus un liekot lietā lielo personīgo pieredzi.
Vēl viena zemnieku problēma ir neiedomājamā birokrātija, kad savas saimniecības problēmas nākas risināt nevis uz lauka vai fermā, bet gan pie rakstāmgalda un datora, veicot dažādas darbības, kurām dažkārt ar ražošanu nav nekāda sakara, toties tās aizņem daudz laika.”
Kāpēc?
Savukārt Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta zemnieku saimniecības “Dravnieki” saimniece Ingūna Spūle piedalījās protesta akcijā, jo, pēc viņas teiktā, situācija ir dramatiska: “Man ir ap 200 elites slaucamas govis un 14 strādnieki, kuriem ik mēnesi jāmaksā darba alga, neskaitot citus izdevumus, kas saistīti ar saimniecības uzturēšanu. Savukārt litrs piena ir zaudējis jebkādu vērtību. Polijā tas maksā 50 centus, bet pie mums par 10--15 centiem lētāk. Kāpēc? Es vēlos strādāt savā dzimtajā zemē un maksāt nodokļus savai valstij.”
Var saprast pieredzējušās lauksaimnieces sašutumu. Visvairāk viņu satrauc situācija, kad lielveikali un citas mazumtirdzniecības vietas gūst peļņu no Ingūnas smagā darbā saražotās produkcijas: „Izveidojas nenormāla situācija. Piena produktu cenas veikalos ir tādas, ka mūsu nabaga pircējs tos nevar atļauties, un tad viņš pērk lētāku pienu, skābo krējumu utt., kas ražots Polijā, Lietuvā vai Igaunijā. Turklāt mūsu, Latvijas veikalu, piemēram, Lietuvā, nemaz nav. Vai tas ir normāli? Sanāk kā tai teicienā -- kurpnieks bez kurpēm. Mēs neaizsargājam savu tirgu."
Ingūna uzskata, ka tā nedrīkst turpināties, pretējā gadījumā viņai nāksies likvidēt elitāro saimniecību, kurai viņa ar ģimeni veltījusi daudzus gadus.
...Vārdu sakot, katram šajā rakstā minētajam lauksaimniekam bija savs motīvs piedalīties vai nepiedalīties protesta akcijā, acīmredzot, atkarībā no konkrētās situācijas, kādā katrs no viņiem pašlaik atrodas. Bet, jebkurā gadījumā, taisnība ir abām pusēm. Galvenais, lai problēmas sāktu risināt. Un, cik zināms, par dažām zemnieku prasībām ir izdevies vienoties ar Zemkopības ministriju.
Komentāri