„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 13. jūlijs
Sestdiena
Margarita, Margrieta
+21.8 °C
daļēji mākoņains

Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis

Kāda ir Latgale un tās cilvēki šajā laika cēlienā, kad ārējā pasaule vairs nav droša, jo kaimiņi izvēlējušies agresijas, nevis sadarbības valodu. Rakstu ciklā “Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis” atklāsim gan lielākos reģiona kopienu izaicinājumus, gan arī īpašos spēka avotus, meklēsim problēmām iespējamos risinājumus, vērtības. Ar cilvēkstāstu starpniecību atklāsim iespējami plašākai auditorijai visā Latvijā, ka Latgale ir neatņemama Latvijas daļa, ka tās kopienai ir stipri un rietumnieciskajās vērtībās balstīti pamati, ka tās iedzīvotāji – lai arī dažādu tautību, dažādu reliģisko konfesiju un profesiju ļaudis – ir īsti savu novadu, savas Latgales un Latvijas patrioti. Un ka tieši viņi – šie stiprie latgalieši – veido stipru Latvijas un arī Eiropas Savienības ārējo robežu.


Latgale statistikas valodā, pētījumos un aptaujā

Cik cilvēku deklarēti Latgalē?
264 875 – tik daudz iedzīvotāju deklarēti Latgalē: 87 306 – Daugavpilī, 29 102 – Rēzeknē, 26 391 – Augšdaugavas novadā, 19 008 – Balvu novadā, 21 854 –Krāslavas novadā, 10 981 – Līvānu novadā, 23 522 – Ludzas novadā, 16 660 – Preiļu novadā un 30 051 – Rēzeknes novadā.

 

 

Nevalstisko organizāciju sektors – neliels, ar pārāk mazu ietekmi uz pašvaldību darbu

No “Providus” pētījuma “Nevalstisko organizāciju sektors Latgalē” (2023):

Pētījumā uzsvērts, ka Latgalē ir mazs Nevalstisko organizāciju (NVO) sektors – Latgales reģionā reģistrēti aptuveni 7 % no Latvijas biedrībām jeb nedaudz virs 2000, un tikai puse no tām ir aktīvas. NVO kapacitāte ir zema – vien 8 % no visām NVO ir spējīgas nodarbināt kaut vienu darbinieku, un tās pašreizējā līmenī lielā mērā palīdz uzturēt valsts un pašvaldību dotācijas, kā arī daļa no organizācijām veic saimniecisko darbību (visbiežāk tie ir sporta klubi, atpūtas, izklaides un kultūras NVO). Pašvaldību finansējums ir svarīgs, bet tas nav pietiekams. Pašvaldības katru gadu piešķir projektiem līdzfinansējumu vai projektu konkursos sedz izmaksas dažādu aktivitāšu īstenošanai, dažkārt sedz transporta izdevumus uz pasākumiem, piešķir telpas bezatlīdzības lietošanai utt. Pašvaldības par maz iesaista NVO sektoru savā darbībā – maz konsultējas ar vietējo organizēto pilsonisko sabiedrību konsultatīvās komisijās, padomēs. NVO sektora spējas pārorientēt darbību krīzēs ir ļoti zemas, taču NVO loma pieaug dažāda atbalsta sniegšanā pēc krīzēm. Tiem, kas darbojas NVO sektorā, ir augsta motivācija darbu turpināt.

Aptaujā secināts, ka jāstiprina Latgales reģiona NVO kapacitāte, lai veicinātu sabiedrības noturību reģionā un nodrošinātu sabiedrisko uzraudzību pār pašvaldības darbību. Tādēļ nepieciešams ieviest nacionāla mēroga atbalsta programmas šim reģionam, īpaši, ņemot vērā ģeopolitiskos apsvērumus.

***


 

Latgales cilvēku aptauja (Latgale_Kolāža 1)

 


Vaicājām Latgales cilvēkiem, cik stipra un droša ir Latvijas un Eiropas Savienības ārējā robeža, kas ir pierobežas lielākie izaicinājumi, problēmas, apdraudējumi un kas Latvijas pierobežā un Latgalē ir iedzīvotāju spēka un atbalsta avoti.

 


Aptaujāto domas par Latvijas ārējās robežas drošību dalās – kamēr vieni uzskata, ka robeža noteikti ir jāstiprina ne tikai ar žogu, bet arī ar tehniku un karavīriem, citi domā, ka šobrīd robeža ir drošāka nekā bija pirms gadiem pieciem.

Aptaujāto viedokļi: “Robeža ir trausla un nedroša. Žogs un citi veidojumi ir tikai naudas tērēšana, jo militāra konflikta gadījumā tam nebūs nekādas nozīmes.”

 


“Robežas stipruma un drošuma avots ir paši iedzīvotāji, to klātesamība un noskaņojums. Šajā ziņā ir svarīgi veicināt ekonomisko aktivitāti pierobežā, neļaut aizplūst cilvēkiem, attiecīgi nepieciešami valsts ieguldījumi ne tikai aizsardzībā, bet arī ekonomikā, infrastruktūrā (mājokļi, ceļi, dzelzceļš) un izglītībā.”

 


“Visu mūžu dzīvoju pierobežā, tāpēc ikdienā par to nedomāju. Tā ir pierasta lieta – būt pierobežniekam. Formāli raugoties, domāju, ka mūsu ārējā robeža ir tādā pašā vai labākā līmenī nekā citu valstu ārējās robežas. Emocionāli raugoties, mēs esam stipri, jo apzināmies draudus, ko var sagādāt mūsu lielais kaimiņš.”

 


Atbildot uz jautājumu par pierobežas lielākajiem izaicinājumiem un apdraudējumiem, aptaujātie uzsvēra, ka lielākais risks ir cilvēku trūkums pierobežā, infrastruktūras lēnā attīstība, bezdarbs, agresorvalsts tuvums.

 


Aptaujāto viedokļi: “Izaicinājums ir investīciju trūkums, kas rada darbavietu trūkumu. Kopumā valstij nav stratēģijas, kā šo reģionu attīstīt. Apmeklējot šīs vietas, mēs redzam stiprus un patriotiskus ļaudis, kuriem sāk nolaisties rokas, jo viņi ir palikuši vieni paši. Ir jādod cerība šiem cilvēkiem uz to, ka arī pierobežā ir nākotne, šī cerība ir jāpierāda ar darbiem – nekavējoties.”

 


“Lielākais pierobežas drauds ir sarūkošais iedzīvotāju skaits un joprojām iespējamā Krievijas masu informācijas līdzekļu klātbūtne daudzu iedzīvotāju ikdienā. Novecošanās un jaunatnes aizplūšana labāk nodrošinātas dzīves meklējumos.”

 

“Valsts politika veicina pierobežas lauku iztukšošanos, jeb precīzāk – neveicina apdzīvotību, darba un izglītības iespējas. Tukša pierobežas zona – labvēlīga vide robežpārkāpējiem un drauds valsts drošībai.”

 


Savukārt, runājot par Latgales cilvēku spēka avotu, vairākums aptaujāto uzvēra, ka tā ir ticība Dievam, cilvēku lokālpatriotisms, ģimene, kopienas (NVO sektors), kultūrvērtības. Tāpat aptaujātie runā par kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmi, tai skaitā dalību folkloras kolektīvos, tradīciju pārmantojamību, to kopšanu. Liela uzticēšanās pausta robežsargiem, zemessargiem, Latvijas armijai.

 


Kādā atbildē uzsvērts: “Spēka avots ir latgaliskums, ticība savai valstij un mīlestība pret savu zemi un tautu.” Citā atbildē: “Latviešu tautā joprojām dzīvs esošais zemnieka gars, ir iekopti lauki, modernas saimniecības, vēsturiski veidojusies patriotisma apziņa.”

 


“Spēka avots – senču saknes un vēsturiski pārdzīvotie/ izdzīvotie notikumi, kuri padara tautu sīkstu un noturīgu dzīvot jebkuros apstākļos dzimtenē. Lai kāda vara nāk, te dzīvoja mani senču senči, iekopa zemi, izdzīvoja un bija sīksti. Tas iedvesmo un norūda.”

 


Savukārt Latgales atbalsta avots, pēc aptaujāto domām, ir stipras un draudzīgas ģimenes un uzņēmēji, kuriem ir spēks un varēšana ne tikai pelnīt, bet arī dot un dalīties.

 

 

Ir jākļūst pārliecinātākiem par sevi!

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs par Latgali: (Foto 2)

“Latgales cilvēki ir ļoti sīksti un ļoti, ļoti patriotiski. Latgalē daudzas lietas ir daudz sakārtotākas, un man vienā otrā Latvijas reģionā teic, ka viņi ar skaudību skatās uz Latgali. Mums visiem jākļūst (un tas ir ne tikai Latgales, bet visas Latvijas cilvēku stāsts) pārliecinātākiem par sevi. Mēs visu laiku sakām – nu ko tad mēs, ko tad es... tas tāds kautrīgums. Mēs palaižam garām daudzas iespējas tikai tāpēc, ka mēs neesam tik pārliecināti, kā viens otrs no mūsu kaimiņiem. Tas kavē gan mūsu uzņēmējdarbību, gan mūsu ekonomikas attīstību.”

 


Eksperta viedoklis

Latgales īpašās vērtības – bērnus mīloši skolotāji, lielā daudzveidība un savas, ar potenciālu apveltītas augstskolas

Politoloģe, Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) pētniece Žaneta Ozoliņa (#Droša Latvija, LATO pētījums «Latvijas Austrumu pierobežas informatīvā telpa 2024): (Foto 6)

“Es dalīšos savos iespaidos par Latgali. Tā pirmā lieta, kas Latgalē ir acīmredzama no pirmā acu uzmetiena, – šeit ir ļoti izglītoti, motivēti, inteliģenti, bērnus mīloši skolotāji skolās. Tas, ko dara skolotāji ar saviem jauniešiem, tas tiešām ir apbrīnas vērts, jo tās pieredzes, ko mēs redzējām visos Latgales novados, bija ļoti iespaidīgas. Bet ir arī tā vājā puse – šie brīnišķīgie, izcilie jaunieši aiziet studēt uz Rīgu vai aizbrauc uz kādu no Eiropas augstskolām, un tad ir jautājums, cik no viņiem atgriežas Latgalē.

Otrā stiprā puse – Latgales lielā daudzveidība. Bieži vien politiķi un arī mediju pārstāvji runā par Latgali kā par ļoti viendabīgu reģionu. Tas nebūt tā nav. Latgale ir ļoti dažāda, un tas arī ir liels potenciāls, piemēram, nostiprinot tās spēcīgākās vietas – pilsētas, novadus. Tos varētu veidot par tādiem centrbēdzes punktiem, kur radošie jaunieši, uzņēmīgie cilvēki varētu darboties un radīt pievienoto vērtību gan intelektuāli, gan arī materiāli.

Un vēl es domāju, ka ļoti liels potenciāls ir abām Latgales augstskolām – Daugavpils Universitātei un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijai. Šīm augstskolām ir jākļūst par Latgales kultūras un radošuma centriem, kur kūsā arī pilsētu un novadu dzīve, nevis saliņām pašām par sevi.”

 

 

Latgales stipros stāstus veido cilvēki

 


Vērtē uzņēmējs: Ir jānovērš ģeogrāfiskā netaisnība

AS “Preiļu siers” valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts:

 


“Ar ko Latgale īpaša? Gribētu uzsvērt divas lietas – politiskā nostāja un ekonomiskā puse.

Ja runā par politisko, tad tīri vēsturiski Latgalē dzimtbūšanu atcēla visvēlāk, salīdzinot ar pārējo Latviju, bet pastāvēja pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar to arī tādai brīvai darbaspēka kustībai Latgalē starts tika dots vēlāk.

Tīri politiski Latgale kopumā, pēc manām domām, ir bijusi daudz tiešāka savos teritoriālajos jautājumos. Arī, atceroties pēcneatkarības atgūšanas referendumus, kongresu, daudzus izvilka tieši Latgale.

 


Nevienam nav noslēpums, ka Latgalē darbojas vadošie uzņēmumi valstī savās nozarēs. Bez AS “Preiļu siers”, kas ir piena pārstrādē uzņēmums Nr. 1, tāpat reģionā ir daudz piena ražotāju, kas savā jomā ir pirmajā desmitniekā Latvijā. Mums ir arī augsto tehnoloģiju uzņēmumi tepat Līvānos, kas ir galvas tiesu pārāki savā profilā nekā līdzīgi citviet Latvijā. Tāpat Latgalē bāzēts viens no lielākajiem graudu sēklu ražotājiem ZS “Kotiņi” Balvu pusē, graudu audzētājs Krāslavas novadā utt. Es nebūt negribu noniecināt citu reģionu attīstību, vienkārši saucu faktus. Uzskatu, ka tas ir milzīgs ekonomiskais spēks un tas parāda reģiona tālākās attīstības iespējas.”

 


Vērtē zemnieks: “Pamatšyuna vysai ekonomikai ir lauksaimnīceiba, ja nabyus lauksaimnīceibys, nabyus nikō”

Individuālā komersanta “Izidori” īpašnieks, lauksaimniecības inženierzinātņu doktors Valdis Zujs: (Foto 4)

 


“Saimnīkojom Rēzeknis nūvoda Pušys pogostā graudkūpeibys nūzarē jau 14 godus. I ir tai, ka, ja ir vīns slykts gods, tod nōkamī treis–četri godi nu tōs krizis jōlīn ōrā.

 


Ari deveņdasmytajūs godūs vysi jēme zemi, cēle sātys ar dūmu, ka saimnīkōs. Maņ mōte tože ar naturalū saimnīceibu dūmova – startēsim, i vyss byus, a globalō pasaule beja jau aizskriejuse pa prīšku. Dzeivoj tī, kas privatizēja kolhozus, ryupneicys, a naturalū saimnīceibu saiminīki izškeida voi vēļ turīs. Pylns Preiļu nūvods ar naturalajom saimnīceibom. Eisteneibā ari Pūlejā zynomā mārā ir naturalōs saimnīceibys. Deļ kō tagad vysi protestej? Deļ tō, ka tys naturalais cīš dōrgi izmoksoj. Bet jesli jō nav, nav vajadzeiga ni Latgale, ni Pūleja... nikas. Kaidam par tū ir jōmoksoj, i tōs ir školys, tōs ir slimneicys, tī ir veikali...

Pamatšyuna vysai ekonomikai ir lauksaimnīceiba. Iešona ir cylvāka pamatvajadzeiba. Ari Japānā saprota, ka piļsātys – tys ir labi, bet, ja nabyus lauksaimnīceibys, nabyus nikō.

 


Sieva Inese: Ja laukos nav cilvēka, nav arī ekonomikas. Te, ciemā, ir maz cilvēku, un viņiem neatvērs veikalu, jo veikals bankrotēs. Tepat Maltā, kas ir liels ciems, ir vajadzīga skola, veikals, ārsts, frizieris, šuvēja... Ja nav cilvēka, nav kam tos pakalpojumus sniegt.

 


Naturalō saimnīceiba – tys ir hobijs. Tymā saimnīceibā nav ni produktivitatis, ni rentabilitatis. Tōs ir cylvāka emocejis. Maņ ari saimnīceibā ir emocejis, na bez tō, bet ka maņ itys napatyktu, es vīnkōrši naizturātu. Bet maņ ir ari ražōšona, i tur ir tei lelō atškireiba.

Pyrms divdesmit sešu godu es beju stažiejīs praksē Vōcejā natōļi nu Kīlis vīnā pīna saimnīceibā. Tī beja smuka, jauna tehnika, šykarns “Claas” kombains, napīsītū gūvu turiešona. Aizbrauču iz tū pošu saimnīceibu pagōjušūgod, i beju napateikami pōrsteigts. Pogolmā stōv tei poša tehnika, vysi motori nūmaineiti, vyss klāvs ir nūpeliejs, syudi plōvoj pa vysu pogolmu, ceļmolys napļautys. Saiminīks palics vacs, mōja nav remontāta. Atteisteibys nav nikaidys. Tagad strōdoj dāls ar saimi, i jis sōk taiseit jaunu klāvu ar robotim.

Tagad lauksaiminīki ir kreditu jiugā. Mes konkurejam ar Vōceju i pōrejū Eiropu tikai inercis deļ, i tei dōrdzeiba atīs leidz myusim, i tod mes, lauksaiminīki, izškeisim.

Maņ ir gimenis saimnīceiba (20 % pošu zeme, pōrejō – nūmōtō), strōdojam es i dāls, bet sīva kōrtoj grōmotvedeibu i roksta projektus. Atrūnit vēļ koč kur taidu rentabilitati. Asu braucs pa saimnīceibom tepat i ōrzemēs, i redzieju, ka saimnīceibā ar 600 ha strōdoj pīci–seši cylvāki. Pa šytim godim nūsamainē treis kombaini (pogolmā ir pats jaunōkais), bet startējom nu plykys nullis.

Mes ar sīvu peļņu naredzēsim, tū redzēs tikai i vīneigi bārni, ja tikai nabyus karš vai globalōs Afrikys krizis. Mes dzeivojam pošlaik deļ tō, lai bārni dzeivōtu. Es dzeivoju ar emocejom i motivaceju, ka maņ tys dorbs pateik.

 


Sieva Inese: Latgalē ir palikuši patrioti, kas ir pieķērušies savai vietai.

 


Dažam – da, bet zam patriotisma cytreiz sliepās ari bailis. Vīnkōrši cylvākim baist koč kū maineit sevī. Es varu pasaceit nu sovys pīredzis. Daudzi pierstus grūzēja pi denenim tod, kod es sōču lauksaimnīceibu. Partū ka es beju doktors, es ari strōdovu par docentu, vadieju katedru Jelgovā (Latvejis Lauksaimnīceibys universitatē). Bet es nanūsabeidu, partū ka maņ beja dzeivis mierkis sataiseit sovu saimnīceibu. Vuiciejūs tehnikumā Lūznovā i deveni godi augstškolā tikai ar šū vīneigū motivaceju. Bet nabeja ni reālōs saprasšonys, ni materialōs bāzis.

Latgalē daudzi nagryb nikō maineit. Daudzim ir tys mozumeņš – sāta, lai zīmā voi vosorā atbrauktu iz dzerevni, a aldzeņa jam ir citur. Jis klemš, strōdoj, tikai lai napōrtryuktu steidzeņa ar laukim, a aldzeņa jam ir cytur – školā voi Saeimā. Jesli jis tū nobys saiti pōrrautu, darātu tū, kas jam pateik, voi tīktūs iz tū, tei dzeivis kvalitate uzalobōtu. Jesli jis nu Latgalis aizbrauc iz Angleju, jis tī tūs tyukstūšus sajem, a nikō jauna radeit nagryb. Jis vīnkōrši eksistej. Dareit var na tikai lauksaimnīceibā. Spylgts pīmārs ir munys mōsys dāls. Jis ražoj datorspēlis, braukoj pa vysu pasauli i strōdoj nu jebkurys pasaulis vītys. Var tok dzeivōt laukūs i byut lobs muzykants voi keramikis, voi grōmotveds.

Mes naasom nikaidā pabārna lūmā, bet tys ir īpūtāts sabīdreibā. Vot mes te taidi pabārni, tagad vysi myusim vysu dūdit, ir pīradynōti, lai jūs barōtu. Nav myusus jōbaroj. Ir precizi jōsadola prioritatis i jōdora tys, kas pateik.

Bet, ja runoj par Latgalis styprōkū pusi, tod tys iraida pats cylvāks. Naīgrimt tymā stereotipā, ka navaru, nazynu, nagrybu. Ir jōvar, jōgryb, jōzyna, pošam vyss ir jōdora. Tod arī Latgale byus stypra.”

 


Foto Valdis Zujs ar jaunōkū dālu Robertu sovys saimnīceibys zierņu laukā

 

 

 

Vērtē seniori: “Latgalē vienmēr ir stiprā pleca sajūta, te cilvēki dzīvo draudzīgi”

Ludzas pensionāru biedrības “Līdzdalībai nav vecuma” vadītāja Vera Putāne, dalībnieces Antoņina Tutina un Vija Semuča. (Foto 5)

 


Šajā biedrībā apvienojušies vairāk nekā 100 pensionāri, bet aktīvi iesaistās un darbojas puse biedru.

Vera Putāne: “Kāpēc man ir svarīgi būt Ludzā? Tāpēc ka es te ieprecējos, te dzima bērni un gāja skolā, te darbs. Ludza kļuva man kā dzimtā vieta.

Kad aizgāju pensijā, vispirms sāku iet baznīcā un iesaistījos Rožukroņa pulciņā, pēc tam biedrībā “Līdzdalībai nav vecuma” (biedrību reģistrējām 2013. gadā) un kļuvu par tās vadītāju. Ko mēs darām? Ir nedēļas, kad mums neviena diena nav brīva. Mēs darinām rokdarbus (tamborējam, adām, aužam), vingrojam un radām kulinārijas šedevrus. Esam arī lieli nūjotāji un Ludzas bibliotēkas, Ludzas muzeja, sociālo aprūpes centru un novada svētku pasākumu čaklākie apmeklētāji. Mēs katru gadu braucam ekskursijās. Mūsu biedrība ir piedalījusies aizsargtīklu darināšanā Ukrainai. Ja notiek pasākumi baznīcās vai labdarības tirdziņi, tur esam arī mēs. Mūsu pensionāri dejo kolektīvā “Priecīgās vecmāmiņas”. Un pats galvenais – mūsu pensionāri ir aktīvi talkotāji Lielajās talkās un aktīvi balsotāji visās vēlēšanās. Ja esam citos novados, mudinām, lai noteikti brauc uz Ludzu, jo te ir ko redzēt, te dzīvo viesmīlīgi cilvēki. Ludza nav iedomājama bez pensionāriem.

Nu, kur pierobežas cilvēks var aizbraukt? Viņš neiedzīvosies citā vidē.

 


Antoņina Tutina: “Esmu par Latgales cilvēkiem, viņi vienmēr būs tie, kas atbalstīs, un, kā es saku, ja man būs kāda problēma, zinu – kāds būs klāt. Kad man brauc mazbērni, manas meitenes, pensionāres, saka – zvani, mēs arī nakts laikā būsim klāt. Latgaliešu valoda ir vienojoša ģimenē, bet ne visā Latgalē. Tepat Ludzā ar vīru runāšu latgaliski, bet kaimiņiene Ļuda sapratīs, ja runāšu latviešu valodā, un pati atbildēs latviešu vai krievu valodā. Mums nav nekādu problēmu sadzīvot visiem kopā un draudzīgi.”

 


Vija Semuča: “Esmu dzimusi Vidzemē, Tūjā, augu un mācījos Rīgā, bet atbraucu uz Ludzu vīram līdzi, kurš ilgus gadus vadīja Ludzas slimnīcu un kur es strādāju par zobārsti. Toreiz nesapratu latgaliešu valodu, tikai atsevišķus vārdus, bet tos, kurus nezināju, jautāju pacientiem un pierakstīju to nozīmi. Interesanti, ka vecāka gadagājuma cilvēki nesaprata mani, lai gan runāju latviešu valodā. Bet bija jāstrādā un bija jāsaprotas vienam ar otru.

Ludzā ir labi. Tikai vajadzētu sakārtot mūsu jauno, skaisto Ludzas slimnīcu. Tā ir liela sāpe visiem. Ja ir dzemdības, tad jāmeklē dakteri citur – Balvos vai Preiļos – sievieti vajag vest projām, lai gan tepat Ludzā ir aparatūra, ja vien būtu ārsti. Vecajā slimnīcā bija viss, bet uzcēla jaunu, un nekas nenotiek.


Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsts fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Vietējā Latgales Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Ludzas Zeme», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise», Grani.lv

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.