Ne velti zemnieki uzskata, ka siena novākšana nebūt nav labākais darbs, jo tas ir atkarīgs ne tik daudz no cilvēku vēlmes to paveikt pēc iespējas ātrāk, bet gan bieži vien -- no laikapstākļiem. Šī vasara, salīdzinot ar iepriekšējām, ir gana labvēlīga veiksmīgai lopbarības sagādei. Kamēr daži zemnieki pašlaik vaiga sviedros strādā pļavās, citi, kuri jau ir pabeiguši siena sagatavošanu, var nedaudz atvilkt elpu.
Audzē jaunas kultūras
Tomēr mājlopu īpašniekiem, kuriem ir jāsagatavo siens, skābsiens un zaļā masa, ir pamats bažām, jo vēl tikko bija neciešams karstums -- pat virs 30 grādiem, tad strauji kļuva vēsāks un vietām uzlija lietus. Kad saule zenītā, ir īstais siena laiks, bet pamēģiniet tādā karstumā sēdēt kombaina vai traktora kabīnē, pat ja tā ir aprīkota ar kondicionētāju.
Zemnieku bažas par lopbarības sagādi kliedēja Zemnieku saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons: «Pašreizējie laikapstākļi siena sagatavošanai ir labvēlīgi. Tas nozīmē, ka mājlopiem būs barība.”
Pēc eksperta domām, viens no globālās sasilšanas rezultātiem ir tas, ka Latvijā tagad arvien vairāk sāk audzēt mūsu platuma grādiem ne tik raksturīgās kultūras. Tomēr, apgūstot to audzēšanu, zemnieki turpina gatavot tradicionālo lopbarību.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Cimermaņa sniegtā informācija liecina, ka šī vasara lauksaimniekiem izvērtusies ļoti labvēlīga: “Grēks sūdzēties! Laika apstākļi nav slikti gan lopbarības sagatavošanai, gan graudu un citu lauksaimniecības kultūru audzēšanai, kas, cerams, uzrādīs augstu ražību. Šogad silts laiks pie mums iestājās divas nedēļas agrāk nekā parasti, turklāt augsnei un sēklām bija pietiekami daudz mitruma, līdz ar to zālaugu raža ir laba.”
Mārtiņš Cimermanis minēja piemēru: Latvijā ir saimniecības, kur no viena hektāra tiek novāktas aptuveni 30 tonnas zaļās masas, tostarp lucernas, kas ir rekordliels rādītājs. Savukārt 20 tonnas uz hektāru ir ierasta norma. Tādējādi no viena hektāra ievāktās ražas pietiek, lai pabarotu divas govis.
Kā zināms, šoziem atsevišķos Latvijas reģionos salā cieta ziemas rapša sējumu platības. Tas nedaudz ietekmēja radītājus, bet ne katastrofāli.
Birokrātijas apkarošana
Lai gan zemniekiem ir pamats priecāties, iedvesmoties un redzēt savas saimniecības attīstības perspektīvas, bez darvas karotes medus mucā nekādi neiztikt, un tā ir neiedomājamā birokrātija, kas izsit pamatu zem kājām. “Par laimi, jaunais Latvijas zemkopības ministrs Armands Krauze zina lauku dzīvi un lauksaimniecisko ražošanu no pirmavotiem un tāpēc solīja cīnīties ar birokrātiju, kas, gluži kā spieķis riteņos, bremzē lauksaimniecības attīstību. Vairāk jāstrādā tīrumos un fermās, nevis jāsēž pie datora, bet zemnieki to ir spiesti darīt ne jau pēc savas gribas,” sacīja Mārtiņš Cimermanis.
LLKC Daugavpils biroja vadītāja Anita Miltiņa uzsvēra. ka ar sienu vien piena ražošanas apjoma palielināšanā un līdz ar to arī šāda veida ražošanas attīstībā tālu netiksim. Vairs nav vecie laiki: “Pašlaik siens tiek izmantots tikai kā piedeva galvenajai barībai -- zaļajai masai un skābsienam, kas ir slaucamo govju un visu liellopu barošanas pamatā. Lai iegūtu augstu izslaukumu, nepieciešami vitamīni un proteīns. Ģenētika nestāv uz vietas, tā attīstās un virzās uz priekšu, un līdz ar to arī citi mājlopu turēšanas faktori. Šogad zaļās masas pļaušana sākās maija otrajā pusē, jo tobrīd šiem darbiem bija ideāli laikapstākļi.”
Lopiem nebūs jācieš bads
Augšdaugavas novada Laucesas pagasta zemnieku saimniecības “Ābeles” īpašnieks Andris Ķesters, kurš specializējas piena ražošanā un darbojas šajā jomā jau aptuveni divdesmit gadus, ir pieradis pie Baltijas laikapstākļu kaprīzēm: “Lopbarības sagatavošana ziemai manā saimniecībā rit pēc plāna, saulainajās dienās tika paveikta lielākā daļa darbu. Tas ir labi, jo drīz vien, lai arī nedaudz, sāka līt. Ne tikai es, bet arī citi zemnieku saimniecību īpašnieki un laucinieki, ja vien nav noslinkojuši, vienmēr ir paspējuši novākt sienu. Ir bijušas auglīgas sezonas ar zāles pārpilnību, un ir bijis arī tā, ka jāpļauj visur, kur vien iespējams, vācot gandrīz vai pa zāles stiebram. Taču mēs esam tikuši galā arī šādās sarežģītās situācijās un mājlopi nekad nav cietuši badu”.
Andris uzsvēra, ka šovasar, atšķirībā no pagājušā gada, bijis labs siena laiks un ražena zāle. Viņš sāka gatavot sienu jau pirms Līgo svētkiem.
Andra Ķestera saimniecībā ir vairāk nekā 100 liellopu, no kuriem puse ir slaucamas govis. Ziemas sezonai ganāmpulkam nepieciešami no 600 līdz 800 ruļļi zaļās masas (atkarībā no to lieluma). Lai dažādotu mājlopu ēdienkarti, Andris sagatavo aptuveni 150 siena ruļļus.
Zemnieks pļauj zaļo masu 8--10 hektāru platībā, bet kopā ar sienu ir jānovāc 40 hektāri: “Ražībai, barības dažādošanai un uzturvērtības, jo īpaši proteīna satura, palielināšanai tajā katru gadu sēju jaunus lopbarības zālaugus. Tas trīs reizes palielina kaloriju daudzumu barībā un, līdz ar to, arī saražotā piena apjomu.”
Augšdaugavas novada Demenes pagasta zemnieku saimniecības “Veras” īpašnieks Ivans Artimovičs gaļas govju un jaunlopu ganāmpulkam (kopā piecdesmit liellopi) ziemai nepieciešami aptuveni 1000 ruļļi siena un 400 ruļļi zaļās masas: "Es varu gatavot lopbarību līdz vasaras beigām, kad zāle jau ir pāraugusi, jo man nav piena govis, kurām nepieciešams labs siens, bet gan gaļas liellopi. Tie nav tik prasīgi un var ēst rupju sienu.”
Pašlaik Ivans ir sagatavojis aptuveni pusi no nepieciešamā apjoma. Pēc viņa teiktā, būtu varējis sagatavot arī vairāk, taču pievīla tehnika un saļodzījās veselība. Taču zemnieks, kurš darbojas lauksaimniecības jomā jau ceturtdaļgadsimtu, ir optimisma pilns: “Man kustība ir dzīve. Nedrīkst nolaist rokas pat vissmagākajos brīžos.”
Paspēja pirms Līgo svētkiem
Daudzviet lopbarības sagāde rit pilnā sparā, bet zemnieku saimniecības „Arāji” (Augšdaugavas novada Kalupes pagasts) saimnieks Rihards Seilis var uzelpot, jo šo atbildīgo un laikietilpīgo darbu viņš jau ir paveicis: “Zālājus lopbarībai sāku pļaut un žāvēt jau pirms Līgo svētkiem -- kopā ar ģimeni: sievu un divām meitām. Nav joka lieta sagatavot ap 400 siena ruļļus mūsu 14 govīm un jaunlopiem, kas nebūt nav viegli. Tāpēc nolēmām “nestiept gumiju”, bet nekavējoties ķerties pie lietas -- gatavojot sienu, apstrādājām 30--35 hektārus pļavu.”
Zaļo masu Rihards negatavo, jo viņam nav tam nepieciešamās tehnikas, kas maksā lielu naudu, tāpēc ne visi var atļauties to iegādāties.
Balstoties uz savu gandrīz divdesmit piecus gadus ilgo saimniekošanas pieredzi, zemnieks zina, ka, ja zāle ir laba, savlaicīgi nopļauta un izžāvēta, tad šāds siens piena kvalitāti ietekmē pozitīvi: “Kurš gan agrāk zināja par zaļo masu? Par to nebija ne jausmas... Kolhozos un sovhozos govīm gatavoja skābbarību, bet laucinieki pļāva zāli un baroja savus mājlopus ar sienu. Un pienam bija lieliska kvalitāte.”
...Siena sagatavošana tuvojas beigām un vairs nav aiz kalniem labības pļauja.
