Neviens no satiktajiem vecajiem pagasta iedzīvotājiem īsti nevarēja izstāstīt dzirnavu vēsturi. Vienīgi Latvijas konversācijas vārdnīcā atradu datus, ka 1934. gadā Lašu pagastā atradās K. Damberga spirta dedzinātava, A. Dombrovska ūdensdzirnavas un K. Ruļuka Pašulienas dzirnavas. Lai nu kā ar to vēsturi, bet vēl joprojām ciemam cauri tek Ilūkstes upe, kuras tilts veido dzirnavu aizsprostu ar slūžām, augštecē veidojot uzpludinātu ezeru.
Runa ir par Šēderes ciemu -- vienu no Augšdaugavas novada administratīvajām teritorijām Lietuvas pierobežā. Šēderi var dēvēt par novada stārķu galvaspilsētu. Stārķu ligzdas ar tajās čiepstošajiem mazuļiem šovasar redzamas vai katra staba galā. Varbūt, pateicoties stārķu klātbūtnei, ejot pa ciema ielu, dzirdamas tagad laukiem tik neierastās bērnu čalas.
Jūlija sākumā pagasta iedzīvotāji tika aicināti uz “Dzirnavezera svētkiem”, kas kuplā skaitā pulcēja pagasta un apkārtējo ciemu ļaudis. Šķiet, tik daudz automašīnu ciema centrālajā ielā sen nebija redzēts.
Svētku sākumā Zaļajā pagalmā varēja apskatīt ciema bērnu zīmējumu izstādi, kas balstīta uz apkārtnes novada teikām un nostāstiem. Palika prātā zīmējums ar skaisto Šarloti un teiku par Šarlotes muižu. Ar muzikālu sveicienu klātesošos iepriecināja Lašu koris. Un kā gan nē, ja pēc kora darbības atjaunošanas kolektīva mājvieta bija Šēderes Kultūras nams. Un kora dalībnieki no sirds pateicās Silvijai Spaļvai, kas ilgus gadus bija šī kolektīva labais gariņš.
Savukārt ar raito dejas soli skatītājus priecēja kaimiņu pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvs “Pilskalne” un viņu vadītāja Antonija Stalidzāne. Un kā gan ezera svētkos lai iztiek bez mazajiem šēderiešiem un viņu atraktīvās zaļo vardīšu dejas!
Subates apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītājs Viktors Potjomkins pateicās pasākuma organizētājām Ritai Butkevičai, Ingai Bekišai un cilvēkiem, kas uztur kārtību un sakoptību ciema teritorijā. Īpašs paldies tika teikts visiem, kas palīdzēja un ar savu darbu piedalījās šo svētku sagatavošanā.
Vēlāk ciema stadionā notika sporta aktivitātes, kurās varēja piedalīties gan vecāki, gan viņu bērni. Bet ko tad ezers? Tajā interesenti un bērni varēja izmēģināt savus spēkus supošanā. Un, ticiet man, dažāda vecuma gribētāju bija pārpārēm.
Pašlaik mēs daudz runājam par viedajiem ciemiem. Tā dēvē lauku apkārtnes ciemus, kas balstās un darbojas uz kopienas principiem, kas vienlaikus prasmīgi un taupīgi izmanto apkārtnes resursus un risinājumus, stiprinot un veidojot ilgtspējīgu dzīves vidi. Un Šēdere tāda varētu būt. Pirmkārt, dzīvot ar to, kas mums jau ir, nevis ar to, ko gribas. Tas esošajam piešķir pavisam citu vērtību. Nākamais -- procesos un kopīgās aktivitātēs iesaistīties pašiem, nevis gaidīt, kamēr kāds visu izdarīs vai iedos.
Taču šajos svētkos atmiņā iespiedās vietējās dzejnieces Dzintras Ozolas lasītās dzejas rindas par savu dzimto vietu: “Man skaistākas, man krāšņākas par tevi nav. Pat saule, tevi glāstot, rītos ceļas. Vai migla pļavas klājot pāri veļas. Man labākas, man dārgākas par tevi nav”.
Tāpēc gribas teikt -- mīlēsim to vietu, kur mums katram ir kārts šūpulis, kā to dara Dzintra un viņas paaudzes cilvēki, saimniekojot Šēderes pagastā. Un mācīsim to saviem bērniem un mazbērniem. Tad, varbūt, pamesto Leišmales ciemu ārēs ikdienā skanēs cilvēku balsis un motoru rūkoņa. Un gulbju pāris, kas savijis ligzdu Dzirnavu ezera niedrēs, gaidīs savus supotājus vēl kuplākā skaitā.
P.S. Īpašs paldies saimniecēm, kuru gatavotais cienasts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē kusa uz mēles.
