Augšdaugavas novadā jau piecus gadus veiksmīgi darbojas “JuRita mini zoo”. Šis mēnesis saimniekiem bija ļoti emocionāls. Poniju mamma gaidībās atteicās ēst, kļuva vārga un klīnikā cerības uz izdzīvošanu nedeva ne poniju mammai, ne nedzimušajam mazulim. Taču, pateicoties mediķu un zoodārza darbinieku rīcībai, šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Tomēr rēķins par ārstēšanu bija tik liels, ka saimniecībai pirmo reizi nācies lūgt līdzcilvēku palīdzību.
Poniju mamma Frizli nēsāja savu kumeļu labi, līdz kādu dienu, īsi pirms dzemdībām, viņa pārstāja ēst; pat vislielākie kārumi negāja pie sirds. Rita, veicot ikdienas apgaitu, ievēroja, ka ponija mamma neēd un paliek vārga. Ilgi nedomājot, mini zoodārza īpašnieki Juris un Rita ņēma lielo piekabi un vēlā vakarā brauca uz Jelgavu, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes veterināro klīniku. Klīnikā neko nesolīja.
Vēlāk ārsti secināja, ka poniji sirgst ar hiperlipēmiju, kas ir bīstama šīs sugas dzīvniekiem -- 80% sasirgušo poniju iet bojā. Ārstu klātbūtnē pasaulē nāca
arī mazais ponijs, kurš bija ļoti vārgs. Kļuva arvien sliktāk, jo abiem nebija rīšanas refleksa. Mediķi cīnījās par abu dzīvībām divas nedēļas.
Rita Kočmarjova: “JuRita mini zoo” īpašniece: „Mēs norunājām, ka ponijs paliks slimnīcā apmēram piecas dienas. Skatīsies, vai būs pozitīva vai negatīva tendence. Pēc piecām dienām arī nekas nenotika, piedzima mazais, un arī viņš bija jāārstē. Tad pēc nedēļas jau palika labāk, mamma saka ēst pati. Divas nedēļas pavadīja klīnikā, kad jau sāka paši ēst -- mazais un mamma -- tad mēs viņus savācām. Uzturēšanās klīnikā sanāk ap 100 eiro diennaktī. Kamēr mazais ponijs dzīvoja klīnikā, sākumā viņu ik pēc stundas baroja caur zondi, ar pienu, pēc tam iemācīja dzert no bļodiņas piena aizvietotāju. Kad viņš atbrauca mājās, ātri saprata, ka var zīst mammu. Tad mums paveicās, man nevajadzēja celties katru stundu, lai pabarotu viņus.”
Juris Šadurskis: “JuRita mini zoo” īpašnieks: „Mēs nedomājām ilgi, likām piekabē, mums ir zirgu piekabe, un aidā... No mājām izbraucām, šķiet, ar deviņiem vai desmitiem vakarā, atbraucām mājās tikai no rīta. Nekad neesam prasījuši lielāku palīdzību. Šoreiz situācija bija tāda, ka bija jālūdz. Bez cilvēku atbalsta nav iespējams pastāvēt. Tas, ka cilvēki atbalsta, brīnišķīgi, liels, liels, paldies viņiem.”
Šī slimība ponijiem nav lipīga, tās ir vielmaiņas problēmas, ar kurām dzīvnieki nav spējīgi tikt galā paši. Mājās poniji pagaidām tiek nošķirti, lai atpūstos pēc slimnīcas. Tomēr ponijs uzvedas netipiski -- kā suņuks. Slimnīcā tik ļoti pieradis pie cilvēkiem, ka droši skrien pakaļ katram apmeklētājam ko satiek ceļā.
Summa par ārstēšanu bija daudz lielāka, nekā sākotnēji gaidīts, -- pāri trīs tūkstošiem eiro. Pusi šīs summas zoodārzs varēja samaksāt, bet vairāk nebija. Bet līdzcilvēki pēc publikācijas sociālajos tīklos bija ļoti atsaucīgi un jau nākamajā dienā zoo bija pilns apmeklētāju.”
Elīna
zoo apmeklētāja
Mēs šeit esam jau trešo reizi, mums šeit patīk ka var pabarot dzīvniekus, atbraucām šodien ar bērniem, laikam, trīs ģimenes kopā. Ar bērniem un ar vecākiem, mums šeit ļoti patīk, tāpēc atgriežamies trešo reizi.
Imants
zoo apmeklētājs
Nē, esam ne pirmo reizi šeit, mazbērnus atvedām, divi jau redzējuši, mazākā vēl nē, lai apskata. Asfalta bērni, ko viņi redz.
Anna un dēli Iļja un Deniss zoo apmeklētāji
Mēs pirmo reizi atbraucām, dēlam šodien dzimšanas diena un mēs nolēmām atbraukt pie dzīvniekiem. Bērni grib redzēt lamas, man patīk visi dzīvnieki.
Palīdzība atnākusi ātri - vajadzīgā summa kopīgiem spēkiem savākta un nu jau apmaksāts lielais rēķins.
Juris atgriezās no ārzemēm pirms 5 gadiem. Tad, kopā ar sievu Ritu atvēra durvis “JuRita mini zoo”, kurā audzē kazas, aitas, lamas, ponijus un citus mazākus un lielākus dzīvniekus.
