Latgale nav tikai Zilo ezeru zeme. Mūsu reģions ir arī bagāts ar dažādām upēm, upītēm un strautiem. Caur Latgali plūst Latvijas lielākā un ūdeņiem bagātākā upe Daugava, kurai ir daudz pieteku. Viena no tām --r Aiviekste, kurai šoreiz būs veltīts mūsu stāsts.
Aiviekste, iespējams, ir viena no zināmākajām Daugavas pietekām. Tās garums ir 114 kilometri, baseina platība -- 9160 kvadrātkilometri. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Aiviekste atdala Vidzemi no Latgales, bet patiesībā tā tek cauri gan vienam, gan otram reģionam.
Savieno ezeru ar lielāko upi
Aiviekste iztek no Latvijas lielākā -- Lubāna ezera. Šī ūdenstilpe ir zināma ne tikai mūsu valstī, bet arī ārzemēs. Ezera platība ir 80,7 kvadrātkilometri. Tomēr patiesībā ar tā izmēriem viss nav tik viennozīmīgi, jo 20. gadsimtā uz tā tika uzceltas daudzas hidrotehniskās būves. Mūsdienās Lubāna krasti ir pārveidoti, tos ieskauj dambju un kanālu sistēmu. Ūdens līmenis tiek regulēts, izmantojot Aiviekstes slūžas, tāpēc Lubāna platība var mainīties no 25 kvadrātkilometriem līdz pat 100 (!). Lai gan šī ūdenstilpe ir lielākā pēc platības, to nebūt nevar nosaukt par dziļu. Lielākais dziļums ir kādi 2,5 metri. Salīdzinājumam -- Rāznas ezera dziļums sasniedz 17 m, bet Rušona ezera -- 30 metrus. Savukārt Lubāna ezera vidējais dziļums ir vien 1,5 metri. Taču, neskatoties uz šo visai pieticīgo rādītāju, zivju ezerā ir daudz, šeit mīt 14 zivju sugas, piemēram, asari, karūsas, līdakas, raudas un karpas u.c.
Turklāt šis ezers piesaista daudzus profesionālus ornitologus un putnu mīļotājus. Lubāna ezers ir viena no svarīgākajām caurceļojošo ūdensputnu atpūtas un barošanās vietām valstī, ligzdošanas vieta 29 Eiropas īpaši aizsargājamām putnu sugām – mazajam ērglim, jūras ērglim, ziemeļu gulbim, griezei, ķikutam un vieta, kur sastopamas vairākas pasaulē apdraudētas putnu sugas – ķikuts, grieze, jūras ērglis, zivju ērglis, mazais ērglis u.c. Ezera krastā atrodas seši skatu torņi, bet gar purvainajiem krastiem ir ierīkoti koka tiltiņi un speciālas tūristu takas.
Tas -- par ezeru, bet nu atkal pievērsīsimies Aiviekstei. Šī pieteka savieno Latvijas lielāko ezeru ar Latvijas garāko upi. Aiviekstei ir nozīmīga loma Lubāna ezera noteces regulēšanā, īpaši palu laikā. Mūsdienās Aiviekste tiek izmantota Lubānas ezera noteces regulēšanai, elektroenerģijas ražošanai Aiviekstes hidroelektrostacijā (HES) un lauku tūrismam.
Ieskats vēsturē
Pirms aptuveni 9,5 tūkstošiem gadu Aiviekstes izteka atradās pie Meirāniem, kad tagadējā ezera vietā eksistēja paleoezers – Senais Lubāns, kura platība sasniedza aptuveni 700 km2. Tā līmenim pazeminoties, izteka pakāpeniski pārvietojās tagadējās augšteces virzienā. Vienlaikus ilgstoši pastāvēja otra izteka starp Abaini un Jaunlubānu.
Aiviekstes augštece bija intensīvi apdzīvota, sākot ar vidējo mezolītu. Par to liecina ķemmes keramikas kultūrai piederīgas apmetnes (Aboras, Abaines, Dzedziekstes), kuras atklātas Aiviekstes un tās pieteku krastos Lubāna klānu jeb palieņu rajonā. Šajā laikā Aiviekste, visticamāk, kalpoja par galveno dzintara piegādes ceļu no Litorīnas jūras piekrastes uz citām Lubāna mitrāja akmens laikmeta apmetnēm.
Aiviekste kā lielākā Daugavas pieteka ir shematiski attēlota jau Livonijas 16. gs. kartēs. Pirmā detālā karte, kurā kaut cik precīzi attēlota Aiviekstes gultne no iztekas līdz Sāvītes ietekai, ir Bērzaunes pilsnovada karte, kuru zīmēja zviedru mērnieki 17. gs. beigās, apvienojot atsevišķi uzmērīto muižu zemju kartes.
Vismaz kopš 17. gs. vidus ir ziņas par Aiviekstes gultnē no laukakmeņiem un kokmateriāliem būvētiem šķēršļiem (tačiem), kurus vietējie iedzīvotāji izmantoja zivju (zušu, lašu) ķeršanai un noteces regulēšanai. No iztekas līdz Kujas grīvai Aiviekstes gultnē savulaik bija 24 šādi tači. 19. gs. beigās vietējie muižnieki tos sāka izskaust, ņemot vērā to negatīvo ietekmi uz Aiviekstes ūdensceļa izmantošanu un Lubāna noteces kavēšanu.
Pirms Aiviekstes padziļināšanas un iztaisnošanas darbiem, kas tika plaši izvērsti 20. gs. 20.–30. gados, tās gultnei bija raksturīgs ļoti mazs slīpums, sevišķi iztekas rajonā. Iztekot no Lubāna Aiviekste bija daudz dziļāka par ezeru šajā vietā. Te mazūdens periodā upes dziļums sasniedza 6 m, platums – apmēram 30 m. Krasti iztekas rajonā bija zemi, pa daļai apauguši ar kārkliem. Četrus kilometrus lejpus iztekas Aiviekstes gultne sadalījās divās daļās: kreisā, mazākā, tika saukta par Verdi, labā – par Kalnupi. Verde bija ap 8 km gara, Kalnupe – 6 km gara (līdz Ičas grīvai).
1922.–1925. gadā toreizējās Zemkopības ministrijas un Finanšu ministrijas speciālisti satiksmes ceļu inženiera Antona Kursīša vadībā veica Aiviekstes ielejas, gultnes un ūdens līmeņu uzmērīšanu (nivelēšanu) no tās iztekas līdz Kujas grīvai, kā arī Vecā Meirānu kanāla u. c. iespējamo Lubāna ūdeņu novadīšanas vietu padziļinātu izpēti. Izmeklēšanas rezultātā tika sagatavots detalizēts Aiviekstes apraksts visā tās garumā, sastādīti Aiviekstes ielejas topogrāfiskie plāni un Aiviekstes gultnes un iespējamo kanālu garenprofila shēmas, kā arī veikti hidroloģiskie aprēķini, lai iegūtu Aiviekstes gultnes caurlaidības parametru. Aiviekstes krastos tika ierīkoti arī vairāki ūdens līmeņu un caurplūdumu mērīšanas posteņi. Balstoties uz šiem izmeklēšanas materiāliem, laika posmā no 1926. līdz 1939. gadam Aiviekstes gultni iztīrīja, padziļināja un vietām iztaisnoja 78 km garumā.
Aiviekste mūsdienās
Arī mūsdienās Aiviekstei tiek veltīta liela uzmanība, jo šeit atrodas Aiviekstes HES, tiesa, tās kopējā jauda nav liela -- 0,8 MW. Jāatzīmē, ka Aiviekstes HES ir pirmā hidroelektrostacija Latvijā, kas sāka ražot elektroenerģiju un no 1925. līdz 1938. gadam bija lielākā Latvijā. Pašlaik Aiviekstes HES un Ainažu vēja elektrostacija (VES), kuras jauda ir 1,2 MW, ir koncerna „Latvenergo” mazākās spēkstacijas. Tajās tiek saražots aptuveni 0,1% no visas Latvijā saražotās enerģijas.
Aiviekste ir iecienīta makšķerēšanas vieta -- šeit tiek ķertas līdakas, brekši, asari, raudas, līņi, zuši, dažviet sastopamas arī karpas un sami. Bet, tā kā darbojas Aiviekstes hidroelektrostacija, ir jāņem vērā dažas prasības. Makšķerēšanas noteikumi Latvijā aizliedz makšķerēt upē 500 metrus lejpus Aiviekstes hidroelektrostacijas dambja. Tāpēc, dodoties makšķerēt, lūdzu, neaizmirstiet par to.
Jāpiebilst, ka 2022. gadā upē tika fiksēta masveida zivju bojāeja. Protams, speciālisti veica visus nepieciešamos pētījumus un analīzes. Kā izrādījās, spēcīgās lietavas izraisīja Vidzemes upju pārplūšanu, kā rezultātā tajās nokļuva daudz no laukiem izskaloto organisko vielu, kas karstumā sāka strauji sadalīties ūdenī, intensīvi patērējot skābekli. Par to žurnālistiem pastāstīja Valsts vides dienesta Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite. Diemžēl atsevišķos Aiviekstes posmos tā rezultātā izmira liels skaits zivju, tomēr tagad to atkal ir pietiekami.
Diemžēl mums neizdevās izbraukt visu maršrutu gar upi, tomēr daļēji mēs apskatījām šīs skaistās vietas. Vienu makšķernieku sastapām netālu no Aiviekstes un Daugavas satekas. Aigars ir pieredzējis makšķernieks, aizraujas ar to gandrīz četrdesmit gadus. Mēģināja dēlam iemācīt šīs prasmes, bet viņš deva priekšroku datoram un tagad strādā par IT speciālistu. Savukārt Aigars brīvajā laikā ņem līdzi makšķeri vai spiningu un dodas uz mūsu skaistā novada neskaitāmajām upēm un ezeriem. Šoreiz viņš izvēlējās Aivieksti. “Tā ir laba, bagāta upe. Šeit vienmēr ir daudz zivju. Neatceros ne reizi, kad būtu pārbraucis mājās tukšā. Taču zivis ir kaprīzas, jāpielāgojas, lai nepaliktu bez loma. Esmu šeit noķēris dažāda lieluma līdakas, asarus, vienreiz pat zuti izvilku, tas bija liels prieks...”
Jums nepatīk makšķerēt? Nekas, brauciet apbrīnot šejienes elpu aizraujošos dabas skatus. Domāju, ka slavenais ainavu gleznotājs Džons Konstebls, paviesojies šajās vietās, būtu varējis uzgleznot vēl vairākus šedevrus. Jāatzīmē, ka upes krastos ir daudz viesu māju, kur var apmesties gan ceļojot vienatnē, gan lielā grupā.
