Saukas ezers daudzos avotos tiek dēvēts par lielāko Zemgales ezeru. Runājot par teritoriālo izvietojumu, tā ir taisnība, taču no vēsturisko zemju viedokļa tas atrodas Sēlijā, netālu no Viesītes, un ir lielākā ūdenstilpe šajā Latvijas daļā. Šī publikācija ir veltīta Saukas ezeram.
Saukas ezers atrodas Jēkabpils novada Saukas pagastā. Lielākais ezers Sēlijā. Ezers atrodas Lielupes sateces baseinā. Saukas ezera maksimālais dziļums sasniedz 9,5 m, bet vidējais dziļums -- 5,1 m. Saukas ezers raksturojams kā sekls dzidrūdens ezers ar augstu ūdens cietību. Tas ir 6 kilometrus garš un 1,5 kilometrus plats, ūdens platība 7,7 kvadrātkilometri. Pēc ezera morfometriskajiem rādītājiem ezers ir morfometriski eitrofs ezers. Saukas ezers atrodas Sēlijas paugurvaļņa dienvidu daļā 78,5 metrus virs jūras līmeņa. Ezeram ir noapaļota taisnstūra forma un mazrobota krasta līnija 14,8 km garumā. Ezeram piegulošajās teritorijās pārsvarā ir ganības, pļavas, dārzi, un meži. Krasti ir stingri, smilšaini lēzeni vai stāvi. Vietām tie ir krauji, mēreni apauguši ar kokiem un krūmiem. Ezera ziemeļaustrumu galā ietek Klauce, tā dienvidu galā -- vairāki grāvji un strauti. No ezera tā rietumu galā iztek Dienvidsusējas pieteka -- Dūņupe.
Kādreiz, pirms daudziem gadsimtiem, tā krastā atradās pilskalns. Pirmo reizi plašāk to aprakstīja latviešu etnogrāfs, folklorists un arheologs Augusts Bīlenšteins 1882. gadā. 1926. gadā pilskalna aprakstu un apskatu publicēja pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Tas ir niecīgs, 11 metrus augsts uzkalniņš Saukas ezera austrumgalā, kura pirmatnīgais izskats vairs nav nosakāms. Pilskalns ilgus gadus ticis arts un tāpēc plakums un sāni pārveidoti. Tagad tas atmatā un apaudzis strupu zāli. Kalna rietumgals ieskalots ezerā un nav vairs noprotams, cik īsti liels šis pilskalns bijis. Vienīgie lietišķie pierādījumi, ka šeit patiesi kādreiz bijusi dzīves vieta, ir nedaudzās roku veidotu trauku atliekas.
Ar Saukas ezeru ir saistītas daudzas leģendas un teikas. Piemēram, viena no tām vēsta, ka ezeri nonākuši no gaisa un krituši grēcīgas vietās. Savukārt kādā citā vēstīts, ka ezers pacēlies gaisā un lidojis. Velējušās divas sievietes un runājušas savā starpā: „Ja tāds kristu zemē, tūlīt būtu ezers”. Ezers arī tūlīt šņākdams nācis zemē. Krītot ierāvis iekšā arī sievietes. Tai vietā bijis mežs, bet tūlīt viss noslīcis un pārvērties par ezeru. Tajā atrodas daudzi koki un sakārņi. Saukas ezeram ir slikta slava, tas ir pazudinājis daudz cilvēku. Turklāt leģendās par ezera rašanos bieži figurē slīkoņi, kurus ezers ierāvis un pazudinājis.
Vēl tautā runā, ka šim ezeram nav dibena. Netālu no ezera ir Niviša dobe, tai arī nevar dibenu dabūt. Arī seju nevar redzēt. Reiz pagasts sataisījis garu garu virvi un metis iekšā, bet dibena nedabūja. Kādu reizi zvejnieki ielikuši tīklu. Velkot ārā, tīkls bijis ļoti smags un iekšā bijuši dažādi tārpi. Iemetuši atpakaļ.
Ar šo ezeru ir saistīta vēl viena interesanta leģenda. Saukas ezers sadalās trijās daļās, kuras savieno upīte. Šīs atsevišķās daļas sauc tuvējo māju vārdos. Vidējo ezera daļu sauc par Ērmaņēnu ezeru. Šī ezera vidū ir trīs sēkļi. Teika stāsta, ka Ērmaņēnos dzīvojusi skaista meita. Vienreiz velns braucis meitu precēt. Tā kā velns dzīvojis pretējā krastā pret meitas mājām, tas baidījies braukt apkārt, jo pa tik ilgu laiku gailis varētu aizdziedāt un no precībām nekas neiznāktu. Tādēļ velns nolēmis aizbērt ezeru, lai varētu taisni pārbraukt. Tas sagrābis trīs klēpjus zemes un iebēris ezerā. Tiklīdz ceturto klēpi velns grābis, gailis sācis dziedāt. No trijiem zemes klēpjiem izcēlušies lielāki sēkļi, no ceturtā klēpja zemes izcēlās neliels sēklis. Pats velns ieskrējis ezerā. Tā vieta, kur velns ieskrējis, esot visdziļākā ezerā.
Daudzas leģendas par ezeru ir saistītas ar velnu, nelabo. Piemēram, pēc cita ticējuma ezera tuvumā dzīvojuši velni. Katru nakti vietējais burvis viņus barojis ar cilvēka gaļu. Reiz, meklēdams velnus, viņš satika divus muižniekus. Viņi, atpazinuši burvi, pakāra to Karātavu kalnā. Tādējādi velni palika bez sava apgādnieku un visi nomira no bada.
Patiesībā vietas šeit ir ļoti gleznainas. Cilvēki šurp brauc visos gadalaikos, lai pastaigātos un atpūstos vai pamakšķerētu. Makšķernieku šeit ir ļoti daudz, un tas nav nekas pārsteidzošs. Saukas ezers ir bagāts zivīm -- šeit mīt sami, zuši, zandarti, līdakas, raudas, plauži, asari, akmeņgrauži, auslejas, grunduļi, līņi, pliči, ruduļi, sudrabkarūsas, kā arī vīķes, ķīši, karūsas, vēdzeles, ālanti. Kā lai pabrauc garām! Turklāt makšķerniekus šeit var sastapt jebkurā gadalaikā. Arī tagad, pavasara beigās, ūdenstilpes krasti ir pilni ar makšķerēšanas cienītājiem.
Jēkabpilietis Salvis pastāstīja, ka brauc uz Saukas ezeru jau trīsdesmit gadus: “Īstenībā tas ir ļoti kaprīzs ezers. Ne vienmēr no šejienes izdodas atgriezties ar lomu. Priecē vien tas, ka, redzot, ka zivis neķeras, var doties uz citu ūdenstilpi, kur zivis nav tik kaprīzas. Par laimi, mūsu reģionā ir gana daudz ezeru. Bet, kad Saukas ezers ir labā noskaņojumā, tad zivis ir gatavas ķerties pat pie tukša āķa. Protams, braucot šurp, ņemu līdzi tārpus un citu ēsmu, kā arī gatavoju barību zivju pievilināšanai. Šodien ir laba cope -- gan raudas, gan brekši. Runā, ka te esot līņi, bet man kaut kā neveicas tos noķert. Šajā ezerā līņus neesmu noķēris ne reizi.”
Anna atbraukusi šurp kopā ar meitu Mariju, lai pastaigātos. Protams, šeit nav promenādes, lai komfortabli dotos pastaigā gar krastu, taču Anna uzskata, ka ir jauki pastaigāties pa zaļo zāli, nevajag visu noklāt ar asfaltu, jo jāatstāj vieta arī dabai. Agrāk viņa brauca uz šejieni kopā ar vīru, kurš nu jau astoņus gadus ir aizsaulē. Te viņi makšķerēja -- abiem bija kopīgs hobijs. Tagad vairs nav spēka turēt rokās makšķeri un izvilkt no ūdens zivis: “Esmu jau veca, tāpēc spēka pietiek vien īsai pastaigai. Es dzīvoju netālu, bet meita -- pilsētā. Marija atbrauc brīvdienās, ved mani pastaigā. Saukas ezers ir jauks, bet viltīgs. Tas pievilina ar savu skaistumu un pēc tam pazudina dvēseles. Tikai Dievs vien zina, cik cilvēku šeit noslīcis. Man šķiet, ka katru gadu šeit tiek izcelti vairāki slīkoņi, bet varbūt es kļūdos. Mēs ar vīru esam bijuši pie dažādiem ezeriem, dažreiz braucām ar laivu, bet ne pa Saukas ezeru. Baidījāmies šurp braukt arī ziemā, un tas viss briesmu dēļ, ko slēpj šī ūdenstilpe. Taču no krasta makšķerējām, dažkārt noķērām pat lielas līdakas, reiz pat zuti. Tas bija ļoti garšīgs."
Pastaigājoties netālu no krasta, kur tas, protams, bija iespējams, jo gar ezeru aug niedru josla, satiku daudz makšķernieku, bet ne visi vēlējās runāt. Toties cope todien bija lieliska. Dažu makšķernieku loms bija plaukstas lielumā, dažiem bija paveicies noķert lielākas zivis, ar kurām varēja palepoties citu copes cienītāju priekšā.
Un tajā pašā laikā visi makšķerēšanas entuziasti runāja par briesmām, ko šie ūdeņi slēpj. Šeit ir skaisti, bet tomēr baisi. Tā vien šķiet, ka tūlīt pat no ūdens vai krūma izlēks velns. Taču šī sajūta, visticamāk, radusies, „pateicoties” senajām leģendām un ticējumiem. Un tomēr nevajag kaitināt Saukas ezeru, jo ne jau velti cilvēki to visu izdomāja, -- gan jau tam bija iemesls. Tāpēc brauciet, pastaigājieties, makšķerējiet, bet neaizmirstiet parūpēties par savu drošību.
