Šī gada sākumā Augšdaugavas novada Kalkūnes pagasta Randenes ciema iedzīvotājam Gunāram Krastam apritēja 95 gadi. Ilgdzīvotājs teic, ka tagad viņš ir noteicis kursu nākamajiem pieciem gadiem. kam vajadzētu viņu aizvest līdz 100 gadu jubilejai. Taču nez kāpēc šis apaļais gadu skaits Gunāru biedē, un viņam nebūtu iebildumu apstāties 99 dzīves gados. Taču pašlaik viņš ir enerģisks, možs, Gunāram piemīt lieliska humora izjūta un viņš veikli vada automašīnu. Turklāt laikrakstu „Latgales Laiks” viņš lasa jau no pirmā numura un daudzus no tiem rūpīgi glabā, lai vēlreiz izlasītu interesantos rakstus.
Uzcēla jaunu māju
Gunārs piedzima Daugavpilī (tolaik -- Dvinskā). Ģimene dzīvoja Vecticībnieku ielā, pašlaik tā ir Puškina iela Jaunbūvē: “Toreiz tur bija tikai četras koka mājas. Arī tēvs Edgars dzimis Dvinskā, bet mamma Vanda – Gulbenē. Tēvs strādāja meliorācijā, bet māte -- uz dzelzceļa. Man ir četrus gadus jaunāks brālis Zigurds, kurš pašlaik dzīvo Rīgā.”
Interesanti, ka mūsu varoņa tēvs Edgars, drosmīgs un izskatīgs vīrietis, kopā ar brāli Ādolfu Pirmā pasaules kara laikā dienēja ģenerāļa Deņikina armijā. Turklāt Edgars par nopelniem militārajā dienestā tika apbalvots ar personalizētu pulksteni no slavenā pulksteņmeistara Pāvela Burē Tirdzniecības nama.
Šo vērtīgo relikviju viņš uzticēja savam vecākajam dēlam Gunāram: “Pulksteni glabāju ļoti rūpīgi, bet tomēr nesaglabāju. Otrā pasaules kara laikā, kad mūsu apkaimē notika kaujas, kāds padomju karavīrs iegāja mājā un nozaga šo pulksteni. Žēl…"
Kad ģimene vēl dzīvoja Jaunbūvē, Edgars 1930. gadā sāka būvēt māju tagadējās vietā -- Randenē, kur tagad dzīvo Gunārs kopā ar sievu lietuvieti Onu, kuru viņš sauc par Annu.
1934. gadā ģimene pārcēlās uz jauno māju. Drīz, četrdesmit divu gadu vecumā, tēvs nomira no smagas slimības, un visas mājas rūpes un bērnu audzināšana gūlās uz mātes Vandas pleciem. Viņa nodzīvoja līdz 92 gadu vecumam, un savus ilgmūžības gēnus, acīmredzot, ir nodevusi saviem dēliem.
Gunāra brālim Zigurdam ir 91 gads, savā cienījamajā vecumā viņš aktīvi nodarbojas ar sportu – slēpo un brauc ar velosipēdu. Starp citu, viņš ir PSRS sporta meistars motokrosā. Zigurda nu jau aizsaulē aizgājusī sieva Skaidrīte, kura nodzīvoja 90 gadus, savulaik, strādājot par pavāri prestižā restorānā, ēdināja Latvijas augstākās amatpersonas Vosu, Gorbunovu, Rubiku un citus.
1937. gada 6. oktobrī vecāki nolēma mainīt uzvārdu, un tā Krasovski kļuva par Krastiem. Neiedziļinoties detaļās, iemesls šāda lēmuma pieņemšanai bija zemes jautājums, -- tolaik tie bija 30 hektāri.
Komjaunatnes darbā
No bērnības atmiņām ilgdzīvotājam visvairāk atmiņā palicis brīdis, kad 1939. gadā viņš ar apendicītu gulēja slimnīcā Jaunbūvē: “Pēkšņi mēs -- pacienti, guļot palātā, izdzirdējām troksni uz ielas. Paskatījāmies pa logu un ieraudzījām krievu karavīrus garos šineļos, bruņotus ar šautenēm ar durkļiem, maršējot pa Varšavas ielu. Mēs, bērni, toreiz nesapratām, kas īsti notiek.”
Pēc skolas Gunārs iesaistījās komjaunatnes darbā, ko darīja līdz 1950. gadam, kad tika iesaukts armijā. Viņš nokļuva Baltkrievijā, Kobrinā, aviācijas pulkā, kuru pārcēla uz Murmanskas apgabala Severomorsku, kur Gunārs dienēja līdz pat demobilizācijai -- 1954. gadam.
Pēc obligātā militārā dienesta atkal pievērsās komjaunatnes darbam, uzkalpojoties no Daugavpils rajona Laucesas pagasta komjaunatnes komitejas instruktora līdz toreizējā Grīvas rajona fizkultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja amatam, pēcāk kļuva par Ilūkstes apriņķa komjaunatnes komitejas 2. sekretāru.
Gunārs Krasts stāsta: “Pienāca laiks pāriet nopietnākā darbā. Tā es kļuvu par Daugavpils rajona lauksaimniecības un pārtikas nozaru arodbiedrības komitejas priekšsēdētāju. Esmu bijis pat Kalkūnes ciema padomes priekšsēdētājs, pēc tam strādāju informācijas un skaitļošanas centrā. Bija arī citi darbi. Mans kopējais darba stāžs ir vairāk nekā pusgadsimts.” Gunārs neklātienē ir pabeidzis Rīgas Lauksaimniecības tehnikumu.
Māja ar vēsturi
Sākumā dzīvesbiedri dzīvoja Daugavpilī, Liepājas ielā, bet pēc Gunāra aiziešanas pensijā 65 gadu vecumā pārcēlās uz Randeni, jo 1990. gadā izdevās izpirkt savulaik pārdoto māju. Laika gaitā īpašnieki to labiekārtoja, veica remontdarbus. Māja ir skaista, tīra un mājīga, tāpat arī tās apkārtne.
Mājoklim, kuram drīz apritēs 100 gadi, ir savs „dzīvesstāsts”. “Kara laikā vienā no istabām atkāpšanās laikā 1944. gadā bija apmeties padzīvojis vācu ģenerālis ar savu jauniņo draudzeni igaunieti. Viņam bija apsardze. Gunārs atceras, ka nelūgtais viesis pret ģimeni izturējies pieklājīgi un nevienu neaizskāris. Mamma Vanda ar viņu runāja vāciski,” stāsta Gunārs.
Vēl pirms kara padomju specdienesti mājā iekārtoja štābu, kur pratināja aizturētos. Šeit ir pagrabs, kurā varēja nokāpt pa kāpnēm. Turp arī tika vesti aizturētie. Gunārs, mamma un brālis dzīvoja vienā no istabām, taču spīdzināšanas un kliedzieni nebija dzirdami. Viensētu visu diennakti apsargāja divi zaldāti.
Ilgdzīvotājs labi atceras arī to, kā vāciešu bēgšanas laikā viņam savā zirga pajūgā nācās vēst pūtēju orķestri uz Aknīsti: „Tuvojoties pilsētai, sākās padomju lidmašīnu uzlidojums, uz mums sāka šaut. Neviens necieta, izņemot zirdziņu, kuru ievainoja kājā. Tā nu es ar klibojošu zirgu braucu atpakaļ mājās. Paldies Dievam, mamma mani sagaidīja sveiku un veselu.”
Kara laikā viensētu nācās pamest, jo šajā vietā stiepās aizsardzības līnija. Sventē, uz kurieni ģimene reiz bija devusies, redzējuši uzkalnā krievu tankus, kas dzina vāciešus.
Pēc kara mājā atradās pirmā Kalkūnes ciema padome. Gunāra atceras, ka visa zeme ap mājokli un apkārtnē bija pilna ar šāviņiem, tos atrada pat dīķī.
Iegrima domās un neatbildēja
Gunārs Krasts uzskata, ka par savu ilgo mūžu viņam ir jāpateicas mīļotajai sievai Annai, kura uztur viņā dzīvotgribu un noskaņojumu.
Pirms iepazīšanās ar Annu Gunāram bija divas laulības, vienā no tām piedzima dēls Jurijs, kurš dzīvo Rīgā. Savukārt Annai Gunārs ir otrais vīrietis viņas dzīvē. Dēls Ēriks no pirmās laulības gāja bojā, bet Ēvalds strādā par šoferi Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Ir mazbērni un mazmazbērni, viens no mantiniekiem ir kapteiņa palīgs. Pirms iepazīšanās ar Gunāru Anna strādāja Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, bija čakla strādniece un tika prēmēta -- Anna drīkstēja ārpus kārtas iegādāties automašīnu „Moskvič”.
Annai, kura piedzima Lietuvā -- Zarasu rajona Ķemeņu ciemā, dzīvē ir klājies pat smagāk nekā Gunāram: “Mūsu ģimenē bija vienpadsmit bērni -- pieci puikas un sešas meitenes. Brāļi jau aizgājuši mūžībā, bet māsas, par laimi, ir pie labas veselības. Dzīvojām šausmīgi – aukstumā un badā. Uz skolu gājām basām kājām, arī salā. Pat tagad, to atceroties, pārņem šausmas!”
Saskaitot abu dzīvesbiedru pensiju, šķiet, sanāk vērā ņemama summa, īpaši lauku iedzīvotājiem. Taču viena pensija tiek tērēta ārstēšanās procedūrām un medikamentiem, jo abiem diviem otrās grupas invalīdiem ir neskaitāmas kaites: “Un cik daudz naudas tiek tērēts mājas uzturēšanai! Tās apkurināšanai nepieciešamas sešas tonnas granulu, tās izmaksā divus tūkstošus eiro. Un kas paliek pāri?" Tāpēc Gunāram un Annai ir siltumnīcas un neliels dārzs.
Anna priecājas, ka Gunārs deviņdesmit piecu gadu vecumā joprojām spēj vadīt automašīnu, ar kuru pāris bieži brauc uz pilsētu un ārstniecības iestādēm. Pretējā gadījumā būtu jāņem taksometrs.
Dzīvesbiedriem ir daudz pretenziju pret varturiem -- gan valsts, gan vietējiem, par vienaldzību pret cilvēku problēmām. Nonāk pat tiktāl, ka ziemā pagasta strādnieki neiztīra ceļu uz Krastu mājām, lai gan viņi ir gatavi par to pat samaksāt.
Gunāram ir 100 gadus vecs albums, kurā ir visa mūsu varoņa dzīves fotohronika: "Ir ļoti žēl, ka tas viss nevienam nav vajadzīgs un tiks iemests ugunī." Taču vienu relikviju viņš tomēr vēlas ierāmēt zem stikla -- šajā fotogrāfijā arodskolas absolventu pulkā ir Gunāra tēvs Edgars Krasovskis, un nodot to muzejam.
Ilgdzīvotājs Gunārs Krasts ir labestīgs cilvēks, kurš savā dzīvē pieredzējis tik daudz, ka pietiks desmit mūžiem. Vaicāts, kuru no savas dzīves posmiem -- jaunību, brieduma gadus un vecumdienas -- viņš uzskata par vislabāko, Gunārs uz ilgāku laiku iegrima domās… un tā arī neatbildēja...
