Pēdējā laikā lauku iedzīvotāji, sekojot modei vai arī nepieciešamības spiesti, rok dīķus un ielaiž tajās zivis. Kas rada interesi par šādu visai darbietilpīgu saimniekošanu vai hobiju? Vai ierīkot savu zivju audzētavu cilvēkus mudina vien gastronomiska nepieciešamība? Varbūt atpūtas iespējas un azarts vai vēlme ietaupīt naudu, ierasto gaļu aizstājot ar svaigām zivīm? Varbūt tas ir arī psiholoģisks faktors -- gandarījums par to, ka esi saimnieks, kuram ir savs karpu dīķis.
Darbs nav viegls
Karpas, baltie amūri, platpieri, līņi, salates, zelta ālanti (mākslīgi izveidota ālanta krāsu varietāte), dekoratīvās karūsas -- šīs zivis saimniecību īpašnieki un citi iedzīvotāji ielaiž savās ūdenskrātuvēs visbiežāk. Var izmantot upju un ezeru iemītniekus un pat plēsējus -- līdakas un asarus, taču der atcerēties, ka jūsu āra “akvāriju” tie var iztukšot līdz pēdējai zivij.
Patiesībā šādas saimniecības uzturēšana maksā gana dārgi. Dīķa zivis, tāpat kā akvārija iemītnieces, ir ne tikai jābaro, jāārstē, jāuzrauga un jākopj, ūdenskrātuves ir jāattīra no ūdensaugiem, zāles un dūņām, bet ziemā, kad ūdenskrātuves klāj ledus, lai zivis nenosmaktu, obligāti jāuzstāda kompresors ūdens bagātināšanai ar skābekli vai ledū jāizcērt āliņģi. Pretējā gadījumā dzīvās radības var nobeigties un viss darbs būs vējā, kā arī nauda iztērēta veltīgi.
Tiesa, ir zivju sugas, kas var dzīvot ūdenī ar zemu skābekļa līmeni, piemēram, karūsas, karpas, līņi u.c.
Bez dīķa nekādi neiztikt
Sergejs Tajevskis ar ģimeni -- sievu Svetlanu, pieaugušo dēlu Vadimu, meitu Poļinu un astoņus gadus veco Maksimu -- jau vairāk nekā divdesmit gadus dzīvo Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta viensētā „Sarmas”.
Netālu atradās neliels krūmiem un ūdensaugiem aizaudzis dīķis, kurā dzīvoja karūsas. "Es tam nepievērsu īpašu uzmanību, turklāt nebija arī papildu naudas, lai no bedres izveidotu pieklājīgu ūdenskrātuvi. Tiklīdz finansiālā situācija uzlabojās, palūdzu pazīstamu ekskavatoristu iztīrīt veco dīķi, lai tajā varētu ielaist zivis. Pirms četriem gadiem nopirku 200 karpu mazuļus par 10 centiem gabalā un ielaidu tos dīķī. Tagad tie jau sver ap kilogramu. Vēlāk ielaidu 20 baltā amūra mazuļus, arī tie ir izauguši. Un papildu -- skaistumam un dažādībai -- ielaidu 10 dekoratīvās karūsas. Plus vēl pāris plēsoņas, lai padzenā citas zivis – asarus,” pastāstīja Sergejs.
Sergejs savas zivis nebaro regulāri, uzskatot, ka tās pašas atradīs barību. Un tomēr iespējas zivīm atrast dīķī ēdamo ir ierobežotas, jo tajā nav pietiekami daudz barības. Tāpēc, to meklējot, zivis bojā krastus. Pieticīgās karpas ēd dažādu barību, bet vislabāk tām garšo kombinētā un sausā barība un maize, savukārt baltie amūri dod priekšroku zālei, lai gan nelaiž garām iespēju panašķēties arī ar karpām domāto barību.
Maksims šad tad makšķerē, bet vairāk intereses un azarta labad. Nesen viņš noķēra aptuveni kilogramu smagu karpu un palaida to atpakaļ. Taču dažreiz zivis nonāk saimnieču -- Svetlanas un Poļinas -- rokās: “Karpas cepam, gatavojam citus ēdienus, bet visvairāk ģimenei garšo karpas krējumu mērcē ar tomātiem vai arī pildītas. Karalisks ēdiens! Garšas ziņā ne tuvu nelīdzinās gaļai. Mēs nekādi nevaram iztikt bez dīķa."
Karpas mūsdienās nav lētas, par kilogramu dzīvu karpu tirgū nāksies maksāt ap 7 eiro. Tāpēc ir jēga tās audzēt. Arī citas zivis ir dārgas, un ne visi tās var atļauties.
Arī Sergeja brāļi Genādijs un Aleksejs, kuri dzīvo tajā pašā pagastā, izrakuši dīķus un ielaiduši tajos zivis: “Genādija dīķī tās dzīvo, aug un vairojas, bet Alekseja dīķi klāj ūdenslēcas. Viņš mēģina ar tām cīnīties, bet nekas nesanāk."
Pats sev makšķernieks
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Rudinišķu ciema iedzīvotājs Vladimirs Širokovs atzīst, ka ķēries pie zivju audzēšanas ne aiz labas dzīves vai iegribas pēc: “Jaunībā makšķerēju, kur gribēju. Ūdenstilpes un upes piederēja valstij, tāpēc arī nebija nekādu problēmu. Bet tagad ir grūti noteikt, vai tā ir privāta vai pagasta ūdenskrātuve. Nezināšanas dēļ var iekulties nepatikšanās, tas ir, nonākt tajā ezera vai upes daļā, kas pieder kādam īpašniekam. Piemēram, Bruņu ezera krastā (Skrudalienas pagasts) atrodas vasarnīcas un mājas. Saskaņā ar likumu vairāku metru piekrastes zona ir kopīga visiem, bet vai kāds no īpašniekiem ievēro šos noteikumus? Uzcēluši žogus cieši klāt ūdenim un nospļaujas par citiem. Tāpēc pirms četriem gadiem es izraku savu dīķi un tagad neesmu ne no viena atkarīgs.”
Vladimirs par dīķa rakšanu ekskavatoristam samaksāja vairākus simtus eiro. Iesākumā ielaidu tajā šķirnes karūsas, pēc tam 50 karpu mazuļus, kas izauga līdz 3--4 kilogramiem. Tad zivju kompāniju papildināja ar pieciem baltajiem amūriem un tikpat platpieriem. Savukārt pavairošanai iegādājās 2 kg smagus līņus un arī ielaida dīķī.
Nesen saimnieks noķēra gandrīz 3 kilogramus smagu amūru: “Taču zivis kaut kur pazudušas, nekas neliecina, ka tās tur ir. Gadās vien pa kādam nelielai karūsiņai. Ir aizdomas, ka manā dīķī ir uzdarbojies ūdrs vai cits dzīvnieks. Žēl ieguldītā darba..."
Vladimira sieva Svetlana noķertās zivis dažreiz cep un gatavo tās želejā. Viņi bieži dodas uz dīķi pamakšķerēt, pasēdēt krastā un parunāt par dzīvi.
Vai karūsas ir viltīgākas par makšķernieku?
“Zivis peld dīķa dibenā, tāpēc nevienu neesmu noķēris,” tā par savu neveiksmīgo makšķerēšanas pieredzi saka Krāslavas novada Kalniešu pagasta Podgurjes ciema iedzīvotājs Josifs Blaževičs, kurš pirms deviņiem gadiem pie Daugavas par 600 eiro izraka dīķi (12x10 metri) un ielaida tajā karūsas un līņus: “Pārsteidzoši, ka, neskatoties uz visiem maniem pūliņiem un trikiem, pa šo laiku neesmu noķēris nevienu zivi ne ar makšķeri, ne ar murdu, ne ar tīklu. Sanāk, ka zivis ir gudrākas par mani, vai arī esmu slikts makšķernieks, ko vaļsirdīgi atzīstu, jo man nepiemīt makšķernieka azarts. Redzu zivis peldam dīķī, bet nevaru tās dabūt. Tiesa, izmantojot ēsmai maijvaboles, ķeru sapalus Daugavā.”
Josifs neplānoja audzēt zivis. Kā cilvēks, kurš radis pie kārtības, viņš nolēma sakārtot ar grīsli aizaugušu iedobi, tāpēc izraka nelielu dīķīti, pēc tam nolēma tajā ielaist karūsas un līņus. Taču ne pašam, ne dzīvesbiedrei tā arī nav izdevies tās nogaršot: „Tā nu mums dīķis ir ainavai un acu pamielošanai. No zemes tajā ieplūst auksti avoti. Varbūt tie biedē zivis?”
Savukārt Tabores pagasta Sadņiku ciema iedzīvotājs Genādijs Pilinovičs ķer gandrīz kilogramu smagas karūsas sava sievastēva un sievasmātes Feodoras un Ņikitas Šerstu dīķos. Sievas vecāki dzīvo netālu un cienā ar šīm zivīm savus radiniekus. Genādijs gatavojas iztīrīt dīķi un ielaist tajā baltos amūrus un platpierus. Amūri ēd zāli dīķī, bet platpieri filtrē ūdeni. “Diemžēl dīķi atrodas apmēram simts metrus no mājas – tas ir diezgan tālu, lai ierīkotu kompresora vadu. Ziemā, lai āliņģis neaizsaltu, siltinu to ar salmu maisu.”
Un es arī...
Savukārt es nolēmu audzēt zivis Vecsalienas pagasta „Grantskalnu” viensētā. Dīķīti, kas aizņem vien pāris ārus, ielaidu karpas, baltos amūrus, platpierus un astoņas apmēram kilogramu smagas karūsas. Visas šīs zivis sadzīvo mierīgi. Vēl šo kompāniju derētu papildināt ar salatēm un līņiem. Amūrus baroju ar balto āboliņu un citu zāli, bet karpas ir tik ļoti pieradušas pie cilvēkiem, ka ēd gandrīz no rokas.
Kā izrādījās, katram saimniekam ir savi zivju barošanas knifi. Daži uzskata, ka dīķu iemītnieki paši atradīs sev barību, jo tur ir daudz kukaiņu un citu dzīvo radību. Citi, tāpat kā paziņa manā pagastā, pērk barību zivīm, kas barojas pie ūdens virsmas, un barību grunts zivīm. Turklāt tā nebūt nav lēta. Dīķī met arī balto āboliņu. Un tas ir pareizi. Ja jau esat ķērušies pie zivju audzēšanas, tad neturiet tās badā. Protams, zivis izdzīvos, bet, kā atzina kāds vīrietis, kurš zivis nebaro, tās ir pavisam „plānas” -- viens vienīgs skelets.
Manu paziņu dīķī ir sapropelis -- daudzgadīgi grunts nogulumi, tāpēc zivis tajā rokas un atrod sev tik daudz barības, ka tās neinteresē pat maize un citi gardumi.
Kāds cits dīķa īpašnieks Vecsalienas pagasta Tartakā katru dienu savām karpām, platpieriem un amūriem deva piecus kilogramus kombinētās barības. Taču reiz lielās zivis ziemā gandrīz nosmaka, tāpēc nācās tās steidzami celt ārā no āliņģa un izmantot pārtikā. Vārdu sakot, zivju audzēšana prasa daudz rūpju un pūļu.
Ir ļoti interesanti vērot, kā karpas uzpeld virspusē un, saputojot ūdeni un sacenšoties cita ar citu, burtiski aprij barību. Tās aug griezdamās, un, kas ir pats interesantākais, tāpat kā akvārija zivtiņas, kuras reiz turēju, šķiet, kļūst mīļas un tuvas. Tāpat kā dzīvnieki, tāpat kā jebkurš zemes iedzīvotājs. Tāpēc „zaļos” var saprast, kad viņi ir sašutuši pār dzīvām zivīm veikalos.
Un tāpēc, godīgi sakot, ne visai gribas redzēt savas zivis uz pannas vai krējuma mērcē…
