Pagājušajā nedēļā Krāslavas Kultūras namā norisinājās diskusija "Latgales reģionālo mediju institucionālais atbalsts Latvijas drošības kontekstā". Reģionālo mediju pārstāvji informēja par problēmām un gaidīja, ka, varbūt, šoreiz tie beidzot tiks sadzirdēti.
Mediju pārstāvji sevi sauc par valsts patriotiem, sava darba patriotiem, bet, mainoties
lietotāju paradumiem un samazinoties iedzīvotāju skaitam, izdzīvot ir neizsakāmi grūti. Lielu ietekmi uz medijiem un negodīgu konkurenci, jo īpaši drukātajiem medijiem, rada pašvaldību informatīvie izdevumi, kuru ražošana un izplatīšana arī ir negodīgas konkurences pamatā.
Reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude: „Notiek globalizācija un patērētāju paradumu maiņa. Latvijā neizdodas biznesa plāni, jo ir niecīgs tirgus, un bez valsts atbalsta nav iespējams izdzīvot. Mēs esam smagi, ilgstoši strādājuši negodīgos apstākļos. Drukātajiem medijiem, reģionālajiem medijiem tā ir pašvaldību darbība un pašvaldības informatīvie izdevumi. Aizvērta “Latgales druka” -- arī tas bija finansiāls trieciens, jo šobrīd „ jāspēlē” pēc Rīgas tipogrāfijas noteikumiem.
Pašvaldības veido savas televīzijas, attīsta portālu, tas ir milzīgs papildu slogs
intervences tirgū. Šajā laikā ir izmaiņas, ir mainīti likumi, pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas nevar tēlot medijus. Bet, skatoties šos izdevumus, salīdzinot ar reģionālo avīzi, grūt atšķirt, kurš ir īsts medijs, un kurš -- pašvaldības. Joprojām visos šajos izdevumos, ”Facebook” kontos ir reklāma, un mēs nevaram tikt galā. Arī biedrības var izdot savus izdevumus. Kas tie tādi ir?”
Diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka nozīmīga ir sadarbība, informācijas apmaiņa gan par uzņēmējdarbības modeļiem, gan auditorijas iesaisti. Diskusijā piedalījās
arī nesen aizvērtā laikraksta “Ludzas Zeme” galvenā redaktore Laima Linuža. Viņa dalījās ar savu stāstu par to, ka bija pārsteigta par nesaņemtajiem līdzekļiem no mediju projektiem, un tas arī lika slēgt avīzi.
“Ludzas Zeme” galvenā redaktore Laima Linuža: „Piecus, sešus gadus mēs startējām visos pieejamajos projektos. Vidēji gadā saņēmām 50 tūkstošus eiro. Loģiski, ka, augot dažādām izmaksām (tipogrāfija, minimālā darba alga), mēs cerējām, ka projektu finansējums palielināsies. It kā uz papīra finansējums medijiem ir audzis, bet tā sanāca, ka uzrakstījām vēl labākus projektus, par drošību, ielikām arī ”TikTok” kanālu. Nopirkām paši kameru, paši montējām, lai atbilstu standartiem un startētu SIF projekta ietvaros. Pieteicāmies septiņos projektos, pretendējām uz 110 tūkstošiem eiro. Pat pamatprojektā saņēmām 11 tūkstošus eiro. Vērtētāji iepriekš deva norādes koriģēšanai, šoreiz -- nekā -- neatbilstat tāmei. Izanalizējot situāciju, sanāk, ka avīze bija jāslēdz maijā.”
Diskusijas laikā iesaistītie pārstāvji uzklausīja un piefiksēja problēmjautājumu, bet, vai kaut kas mainīsies – mēs nezinām. Diskusijā tika dzirdēti dažādi piedāvājumi, piemēram, piedāvāt projektus nevis gadam, bet 3 vai 5 gadiem, pārstrādāt kvalitātes pārbaudes kritērijus, , bet visi piekrita, ka medijs ir svarīga drošības sastāvdaļa pierobežā.
Kultūras ministre Agnese Lāce: „Mēs dzīvojam laikā, kad informatīvais karš liek saprast, kurā pusē atrasties. Informatīvā kara kontekstā cīņa par cilvēku prātiem ir ieņēmusi svarīgu vietu valsts drošības kontekstā. Domājot, kā mediju vide attīstās, kā tā spēj konkurēt, tas ir Kultūras ministrijas dienas kārtībā. Mēs pārskatām mediju fonda kritērijus, darbību, lai tas atbilstu pašreizējām vajadzībām.
2025. gada valsts budžeta kontekstā KM informatīvās telpas stiprināšanai aicinājusi piešķirt
papildu finansējumu prioritārajos pasākumos. Vai šie līdzekļi nonāks pie reģionālajiem medijiem -- rādīs laiks.
Redakcijas sleja
Cerībā tikt sadzirdētiem
Pagājušajā ceturtdienā, 8. augustā, Krāslavā pulcējās Latgales mediju pārstāvji, kuri bija uzaicināti uz Kultūras ministrijas rīkotu diskusiju. Tēma ļoti aktuāla – „Latgales reģionālo mediju institucionālais atbalsts Latvijas drošības kontekstā”. Pie sarunu galda tiku aicināta arī es, laikraksta “Latgales Laiks” redaktore Jeļena Bobkova.
Par ko mēs runājām? Protams, par to, kā mēs dzīvojam, vai, precīzāk, kā izdzīvojam šodien, jo par dzīvi to nevar nosaukt. Pašlaik reģionālie mediji knapi savelk galus kopā un izjūt profesionāļu trūkumu, kuri, pabeiguši studijas galvaspilsētā, labprātāk paliek tur, nevis dodas uz reģioniem. Kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša -- Rīgā darba algas ir daudz lielākas. Tādējādi sanāk, ka novados palikušie ir sava darba entuziasti, kuri cītīgi veic savus pienākumus par minimālo algu.
Mums ir pieejams Sabiedrības integrācijas fonda, proti, Mediju atbalsta fonda, atbalsts, taču ne visi mediji šo palīdzību saņem. Piemēram, pagājušajā gadā laikraksts “Latgales Laiks” nesaņēma līdzekļus liela projekta ietvaros, kādēļ iekļuvām parādos, tomēr izdzīvojām. Šogad šos līdzekļus nesaņēma laikraksts “Ludzas Zeme” un rezultātā tika nolemts to slēgt. Visi reģionālie mediji izjūt finansiālas grūtības, bet mēs cenšamies, izdzīvojam un sniedzam informāciju saviem lasītājiem. Rīgā mums jautā: cik jums ir abonentu? Bet abonentu skaits taču neatbilst lasītāju skaitam. Ir reāli piemēri tam, ka ciemā avīzi abonē viens cilvēks, taču to lasa gandrīz visi vietējie iedzīvotāji. Tāpēc drukātie mediji nevar nosaukt precīzu lasītāju skaitu.
Man personīgi diskusijas laikā tika uzdots jautājums par valsts atbalstu krievvalodīgajiem medijiem, vai tas ir vajadzīgs? Atbilde ir viennozīmīga -- tas ir nepieciešams, un, pirmām kārtām, valsts drošības kontekstā. Pašlaik Latgali apsūdz par to, ka mēs šeit gandrīz visi esam prokremliski noskaņoti. Šis viedoklis ir nepareizs. Pie mums tādi ir, bet ne tik daudz, kā varētu šķist citu Latvijas reģionu iedzīvotājiem. Arī krievvalodīgo iedzīvotāju vidū ir gana daudz mūsu mīļās neatkarīgās Latvijas patriotu. Protams, ko tur slēpt, ir arī daudz tādu, kas atbalsta Putina agresiju. Lai cik absurdi tas izklausās, viņi uzskata, ka Putins ar vardarbību nes mieru. Taču par to, ka pastāv šāds viedoklis, daļa vainas jāuzņemas arī bijušajiem Latvijas varturiem.
Neilgi pirms kara sākuma Donbasā mēs šeit, Daugavpilī, teicām, ka mūsu iedzīvotāji dod priekšroku „Tricolor” antenām, lai varētu skatīties Krievijas televīziju. Iemesls bija pavisam banāls -- tas bija daudz lētāk. Tajā pašā laikā tolaik daudziem pierobežā nebija zonas, lai skatītos un klausītos Latvijas sabiedriskos medijus. Un rezultātā astoņus gadus, kamēr tika iznīcināts Donbass, mūsu iedzīvotāji, pārsvarā krievvalodīgie, skatījās, ko viņiem rāda Krievijas propaganda. Tā tika aizliegta tikai 2022. gadā, kad Ukrainā sākās pilna mēroga karš. Savukārt prokremliskie mediji šajos astoņos gados „pierunāja pilnas ausis” ar savu propagandu mūsu iedzīvotājiem. Un šodien situācija ir tāda, kāda tā ir. Taču to vēl var glābt, strādājot kopā. Tieši par to diskusijā runāja reģionālo mediju pārstāvji. Mēs saņēmām gan kultūras ministres Agneses Lāces, gan Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas atbalstu, par mūsu problēmām zina arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, ar kuru mēs regulāri tiekamies. Un gribas cerēt, ka mūs sadzirdēs valdība un parlaments, kas sniegs mums nepieciešamo atbalstu.
Ar cieņu, laikraksta “Latgales Laiks” redaktore Jeļena Bobkova
