Latgale nav finansiāli tik bagāta kā citi valsts reģioni, taču ir kaut kas, kur mēs it nemaz neatpaliekam. Tie ir mūsu lieliskie iedzīvotāji -- drosmīgi, godīgi, strādīgi un stipri. Šodienas stāsts ir veltīts cilvēkam, kurš jau daudzus gadus strādā ar Latvijas jauniešiem, ieaudzinot viņos ne tikai mīlestību pret sportu, bet arī savas valsts mīlestību, -- Daugavpils Sporta skolas basketbola treneri, sieviešu basketbola komandas “Daugavpils Universitāte” galveno treneri Irinu Romaņenko.
Mīlestība pret sportu kopš bērnības
Esmu dzimusi Līvānos skolotājas un stikla fabrikas strādnieka ģimenē. Ar sportu aizrāvos jau agrā bērnībā. Ir bērnudārza fotogrāfija, kur es stāvu uz pjedestāla pirmajā vietā. Tas mani sajūsmināja jau toreiz, un, kad tika rīkotas dažādas bērnu spartakiādes, centos piedalīties visās. Turklāt nevaru teikt, ka toreiz man patika kāds viens sporta veids, tad nebija nekādas atšķirības, jo man bija milzīga vēlme sacensties. Sākumā trenējos vieglatlētikā, jo tolaik Līvānos nekā cita nebija. Nodarbojos ar to līdz septītajai klasei -- piedalījos barjerskriešanā, tāllēkšanā un šķēpmešanā. Šīs bija manas trīs disciplīnas, un man ļoti patika. Es tur biju visjaunākā pieaugušo grupā. 1980. gadā uz Līvāniem atbrauca Nikolajs Romaņenko, kurš nolēma tur attīstīt basketbolu. Savukārt es nolēmu pamēģināt, un man uzreiz iepatikās. Vieglatlētika uzreiz palika otrajā plānā. Basketbols ir gan komandas, gan spēļu sporta veids, tieši tas, ko es gribēju, bet kā agrāk nebija. Aizrāvos un pēc diviem gadiem jau izvirzīju sev skaidrāku mērķi – kļūt par treneri. Tagad bērniem jautā: par ko jūs vēlaties kļūt? Nevienam nav nekādu plānu, pat divpadsmitajā klasē daži jaunieši nespēj izlemt, ko darīt pēc skolas. Man toreiz bija skaidra izvēle, un, galvenais, gribēju kļūt nevis par sporta skolotāju, bet gan par basketbola treneri.
Viens četrinieks un sarkanais diploms
Rīgā tajā laikā negatavoja basketbola trenerus, bija tikai sporta vai fizkultūras skolotājs. Taču man tas nederēja. Uzzināju, ka specialitāti, kurā vēlos strādāt, var apgūt Baltkrievijā. Es aizbraucu un iestājos. Starp citu, beidzot skolu, biju otra labākā absolvente. Proti, man veicās ne tikai sportā, daudz laika veltīju arī mācībām. Mammas gēni lika sevi manīt. Mana māte bija stingra, bet taisnīga skolotāja. Arī es cenšos tāda būt dzīvē. Četrus gadus studēju Baltkrievijā. Šo augstskolu savulaik absolvēja arī mans vīrs Nikolajs Romaņenko, turklāt ar sarkano diplomu. Un te atkal „ieslēdzās” mans sacensības gars. Man arī bija jāpabeidz augstskola ar izcilību -- es nevarēju citādi. Lai to sasniegtu, četros gados varēju atļauties saņemt eksāmenos tikai vienu četrinieku. Tolaik mums mācīja marksismu--ļeņinismu, politekonomiju, ateismu… Tur vienkārši nebija saprotams, par ko ir runa. Taču es tiku galā un augstskolu absolvēju ar sarkano diplomu, bet ar vienu četrinieku, ko saņēmu valsts eksāmenā ar sporta medicīnu saistītā priekšmetā. Es to zināju ļoti labi. Komisijā bija mana pasniedzēja un vēl četri cilvēki. Iegāju, paņēmu biļeti, visu atbildēju, tostarp uz visiem papildu jautājumiem. Biju pārliecināta, ka saņemšu piecinieku, bet man ielika četrinieku. Mana pasniedzēja vēlāk pastāstīja, ka tā bija konfrontācija ar pedagogu, un visi viņas studentus izgāza. Es ilgi raudāju šīs netaisnības dēļ, bet sarkano diplomu tomēr saņēmu. Tas sirdsmieram bija daudz svarīgāk.
Uz Daugavpili!
Studējot otrajā kursā, 1987. gadā, apprecējos ar savu treneri Nikolaju Romaņenko, un pēc augstskolas beigšanas atgriezos dzimtajā pilsētā. Toreiz uz Nikolaja pleciem balstījās viss basketbols: gan zēni, gan meitenes, gan vīriešu, gan sieviešu komanda. Vārdu sakot, kamēr es mācījos Baltkrievijā, viņš dzīvoja sporta zālē. Kad atbraucu, kļuva vieglāk. Es sāku trenēt meitenes, viņš strādāja ar zēniem. Viss bija labi, līdz 1994. gadā Nikolajs saņēma piedāvājumu pārcelties uz Daugavpili. Šādu priekšlikumu izteica toreizējais pilsētas mērs Valdis Lauskis, kurš teica, ka vēlas pilsētā attīstīt nacionālo sporta veidu, kura tobrīd Daugavpilī nebija nemaz. Mans vīrs aizrāvās, viņam patīk jauninājumi un eksperimenti. Savukārt es raudāju, jo mums jau bija nostabilizējusies dzīve Līvānos. Man viss ļoti patika. Tolaik jau bija piedzimusi meita Anastasija un blakus, ielas otrā pusē, dzīvoja mana māte, tēvs un vecmāmiņa, kuri man daudz palīdzēja. Bet vīrs atnāca un teica, ka mēs braucam uz Daugavpili. Ko lai dara -- paraudāju, sakravāju koferi un devāmies uz Daugavpili. Pilsētas vadība pacentās -- mums uzreiz iedeva dzīvokli. Taču sākums bija ļoti grūts. Līvānos mums visur bija zaļā gaisma. Mēs gājām uz skolām, ņēmām visus tos, kurus gribējām, gan zēnus, gan meitenes. Daugavpilī tā nebija. Mēs sākām apmeklēt skolas, un es biju šokā, jo citu pēc cita saņēmām atteikumus. Kādam ir vieglatlētika, kādam -- volejbols. Man jau nolaidās rokas. Taču pamazām bērni sāka nākt. Arī tu toreiz viena no pirmajām atnāci uz treniņu. Tagad šķiet, ka viss bija pavisam vienkārši, taču patiesībā bija jāpieliek lielas pūles, daudz jāstrādā, lai šeit izveidotu spēcīgu basketbola skolu. Šogad aprit 30 gadi, kopš to darām Daugavpilī. Pēcāk pievienojās Jūlija Fedorenko, kura trenējās pie manis. Mēs viņu vienkārši pierunājām, Jūlija ļoti negribēja, pretojās, atteicās strādāt par treneri, bet tagad bez viņas esam kā bez rokām. Tad mums pievienojās Kristīne Egle, arī mana absolvente. Viņa bija sieviešu komandas līdere un mērķtiecīgi strādāja, lai kļūtu par treneri. Esam izveidojušas lielisku komandu. Ja kādai ir problēmas, mēs cita citai palīdzam. Un mums ir lieliski rezultāti, pateicoties kopīgam komandas darbam.
Man patīk strādāt ar bērniem
Manuprāt, katra jauna paaudze ir kaut kādā ziņā labāka par iepriekšējo. Visi bērni ir malači, man patīk strādāt ar viņiem. Un man nav nekādu grūtību darbā ar mūsdienu bērniem. Pašlaik daudzi saka -- kādreiz bija tādi bērni, bet tagad... Arī agrāk bija dažādi bērni, tostarp tādi, ar kuriem klājās ļoti smagi. Toreiz man bija mazāka pedagoģiskā pieredze. Tolaik mēs nelikām lielu uzsvaru uz vecāku sapulcēm, neteicām vecākiem, ka jānāk un jāatbalsta bērni. Grupa, kurā savulaik trenējās Jūlija Fedorenko, bija, ja tā var teikt, „klusas šausmas”. Te viens iekuļas kādās nepatikšanās, te otrs. Mūsdienu bērni, man šķiet, ir gudrāki, viņi ir attīstītāki. Godīgumu un citas nepieciešamās īpašības mēs sākam viņos ieaudzināt no pirmās treniņu dienas. Un tāpēc visi nākamie bērni man šķiet interesantāki. Man bija leģendārajā 1999. gadā dzimušie bērni. Viņi ne reizi nekļuva par čempioniem, bet regulāri izcīnīja godalgotas vietas. Un absolvēja 13 (!) cilvēki. Tas joprojām ir nepārspēts rekords. Vairākums pēc tam iestājās medicīnas augstskolā. Viņi visi ir lieliski un vienmēr apsveic mani dzimšanas dienā. Viņi saprot, ka ne velti izgājuši šo basketbola skolu. Kopumā varu teikt, ka daudzi mani audzēkņi ir mērķtiecīgi cilvēki, kuri skaidri un neatlaidīgi virzās uz saviem mērķiem. Tā ir ļoti svarīga īpašība. Un es nekad neesmu baidījusies uzņemt bērnus savā grupā.
Četrkārtējā Latvijas labākā trenere
Latvijas Basketbola savienība katru gadu izvēlas labākos junioru trenerus. Balso visas sporta skolas. Un šeit es beidzot apsteidzu savu vīru. Šīs sacensības mums ir visu mūžu (smejas). Viņš šo balvu saņēma trīs reizes, savukārt es jau četras reizes esmu atzīta par Latvijas labāko junioru treneri. Nikolajam vēl viss priekšā, var panākt mani. Šogad man piedāvāja vadīt pilsētas sieviešu komandu virslīgā. Zinu, ka tur spēlē lielākā daļa manu audzēkņu, bet es vienmēr no tā izvairījos, jo likās, ka tas nav priekš manis. Man patīk strādāt ar pusaudžiem, ar lielākiem bērniem, varu viņus motivēt, viņi ir ļoti paklausīgi un centīgi. Arī tas ir svarīgi trenerim, viņam ir jābūt autoritātei bērniem. Es nespēju strādāt citādi. Taču šogad nolēmu pamēģināt.
Jau pavisam drīz, oktobrī, sāksies Baltijas Sieviešu basketbola līgas jaunā sezona. Un Irina Romaņenko kopā ar otro treneri Jūliju Fedorenko sākušas aktīvu sagatavošanās darbu posmu. Un, zinot Irinas un Jūlijas apņēmību un pieredzi, varam būt pārliecināti, ka Daugavpils sieviešu komanda ir labās rokās. Turklāt viņas turpinās strādāt arī ar bērniem. Vēlam veiksmi!
Komentāri