Ko tur slēpt -- pašlaik daudzi Latgales jaunieši pēc skolas beigšanas cenšas doties uz Rīgu vai ārzemēm interesantākas dzīves un plašāku iespēju meklējumos. Bet, par laimi, tā nerīkojas visi. Ir jaunieši, kuri atrod savu vietu tepat Latgalē un aktīvi strādā mūsu reģiona labā. Viens no viņiem ir Ņikita Aleksejevs.
Ņikita Aleksejevs ir pazīstams daudziem gan dzimtās Daugavpils, gan visas Latgales iedzīvotājiem. Jau skolas laikā viņš bija aktīvs daugavpilietis -- iesaistījās labdarībā un piedalījās daudzos projektos. Arī pēc skolas absolvēšanas Ņikita joprojām daudz laika velta labiem darbiem, dzīvo dzimtajā pilsētā un ar to saista savu dzīvi, vismaz pagaidām.
-- Ņikita, jums nesen palika divdesmit pieci gadi. Šķiet, ka šajā vecumā daudzi vēlas pamest Latgali. Jūs noteikti varētu veidot veiksmīgu karjeru Rīgā un ārzemēs. Kāpēc palikāt šeit?
– Patiesībā manu nevēlēšanos doties prom var loģiski pamatot. Es redzēju, kā mani klasesbiedri aizbrauc no savas dzimtās pilsētas. Bet tajā pašā laikā zināju, ka šeit ir iespējas īstenot interesantus projektus, bet ir problēma -- kurš to darīs. Cilvēki aizbrauc, bet pie mums ir attīstības iespējas un darba vietas. Neizslēdzu, ka lielā pilsētā, ņemot vērā potenciālu, savas iespējas realizēt ir vienkāršāk nekā šeit. Tomēr es nolēmu izmantot visas Daugavpilī pieejamās iespējas.
Ja godīgi, man ilgu laiku bija problēmas ar mācībām. Es trīsreiz stājos Daugavpils Universitātē dažādās programmās, līdz sapratu, ka man nav piemērots pasniegšanas stils šajā augstskolā. Aizbraucu studēt uz Rēzekni, kur veiksmīgi absolvēju vietējo akadēmiju. Esmu gandarīts. Un tagad es aktīvi darbojos savos projektos, virzot tos uz priekšu. Man ir darbs, ģimene un tas viss -- dzimtajā Daugavpilī.
– Jau skolā jūs bijāt ļoti aktīvs, piedalījāties visdažādākajās akcijās un projektos. Kas jūs tolaik motivēja, jo dažkārt šķiet, ka mūsdienu jauniešus, īpaši skolas vecumā, nekas cits, izņemot telefonus un datorus, īpaši neinteresē?
– Es nepiekrītu tam, ka jaunieši dzīvo savos telefonos. Ja ir alternatīva, ir, ko darīt, jaunieši strādā un ir aktīvi. Bērnu interese ir jāraisa jau skolā, piemēram, veidojot interešu pulciņus, tiesa, man ir grūti spriest par finanšu jautājumu, -- vai šādas idejas ir īstenojamas skolās. Daugavpilī ir gana daudz sabiedrisko organizāciju, kurās var realizēt savas idejas, ir arī pašvaldības piedāvājumi. Ja runa ir par skolēniem, tā ir karjeras konsultantu un, protams, vecāku atbildība.
Savulaik vecāki mani burtiski piespieda iestāties biedrībā „Latvijas Sarkanais krusts” (LSK). Un nu jau vienpadsmit gadus esmu šīs organizācijas brīvprātīgais. Sāku kā parasts brīvprātīgais, pēc tam vadīju LSK vietējo Jaunatnes nodaļu, tagad esmu Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes padomes biedrs, kā arī visa LSK padomes loceklis. Tas ir brīvprātīgs darbs. Un tas viss -- pateicoties maniem vecākiem. Manuprāt, ja bērns tiks vienkārši bikstīts, sak, noliec telefonu un ej pastaigājies, tas neko nedos. Telefona vietā jāpiedāvā alternatīva, bērnā ir jāraisa interese par kaut ko citu. Man tas tika piedāvāts, un tā sanāca, ka es joprojām darbojos LSK.
-- Ko jūs tur tagad darāt?
– Pašlaik no ierindas brīvprātīgā, kas piedalās pasākumos, esmu kļuvis par organizatoru. Jauniešu Sarkanajā Krustā es radu gaisotni, lai brīvprātīgie nāktu uz LSK. Esmu iesaistījies stratēģijas izstrādē (kurp ejam un ko darām), starptautisku kontaktu veidošanā ar citiem šīs labdarības organizācijas pārstāvjiem ārvalstīs pieredzes apmaiņai. Februārī pabeidzu pirmās palīdzības kursus un tagad mācu citiem, kā sniegt pirmo palīdzību. Nesen pie manis vērsās Balvu jaunieši, kuri izteica vēlmi savas pilsētas iedzīvotājus iepazīstināt ar pirmās palīdzības sniegšanu, taču viņiem nav nepieciešamo zināšanu. Vienojāmies, ka oktobrī aizbraukšu pie viņiem ar savu auto un novadīšu nepieciešamās nodarbības, lai viņi varētu īstenot savas ieceres un iemācīt Balvu iedzīvotājiem nepieciešamās prasmes.
– Tagad tiek aktīvi apspriestas dažādas ārkārtas situācijas: pandēmija, karš… Kā Sarkanais Krusts tajā iesaistās?
-- Sarkanais Krusts piedāvā pirmās palīdzības mācības. Šīs zināšanas nekad nebūs liekas, īpaši tagad mūsu ikdienā. Runājot par militārajām mācībām, arī šajā gadījumā vienā no kursiem ir paredzēts mācīt pirmās palīdzības sniegšanas pamatus, lai cilvēki zinātu, kā rīkoties konkrētā situācijā, kad tiek gūtas dažādas traumas. Arī mēs piedāvājam savu palīdzību šajās mācībās.
Man ne vienmēr ir laiks, bet, kad ir iespēja, es vienmēr ar prieku piekrītu palīdzēt.
– Jūs darbojaties ne tikai LSK, bet arī aktīvi piedalāties Latvijas spīdveja norisēs.
-- Šajā gadījumā notika tāpat kā ar iesaistīšanos LSK brīvprātīgajā darbā, -- pamudināja vecāki. Četru gadu vecumā es pirmo reizi nokļuvu spīdveja sacīkstēs. Sākumā gāju kopā ar vecākiem un atbalstīju mūsu komandu, tad sacīkstēs uzpildīju motociklus ar metanolu, pēcāk stāvēju ar karodziņu laukumā. Tagad esmu sacensību organizators, direktors. Manā atbildības jomā ietilpst viss: no ekipējuma un motociklu stāvokļa līdz trases stāvoklim un visa stadiona personāla darbam. Rīgā, pasaules seriāla posmā, biju sacensību organizatora palīgs.
-- Klausos jūsos un nesaprotu, kā spējat atrast laiku visam, jo jums ir ģimene un pamatdarbs...
-- Ir jābūt vēlmei. Es izeju no mājām pulksten astoņos no rīta un atgriežos dažkārt deviņos vai desmitos vakarā. Taču mēs ar sievu vienojāmies, ka jāvelta laiks ģimenei un bērna attīstībai. Tas ir, laiks jāizvēlas tā, lai aizvestu bērnu uz zooloģisko dārzu vai nodarbībām. Man ģimene ir prioritāte, tāpēc savu laiku plānoju atbildīgi. Zinu, ka jāpaņem bērns no bērnudārza vai jāaizved uz nodarbībām bērnudārzā. Paldies sievai, kura mani atbalsta un palīdz it visā. Gadās, ka esmu brīvs jau pulksten sešpadsmitos, un mēs lieliski pavadām laiku ģimenē, bet tad, kad bērns nolikts gulēt, varu sēdēt pie datora līdz diviem naktī, lai izdarītu savu darbu.
– Kā, jūsuprāt, pilsēta un reģions varētu attīstīties nākamajos piecos gados?
-- Tuvākajā laikā būs ALTOP projekts, biznesa parks Locikos, kas nodrošinās jaunas darba vietas ar gatavu infrastruktūru. Ceru, ka Rīgā beidzot sadzirdēs Daugavpili. Es runāju par konkrētu projektu – uz otru lielāko Latvijas pilsētu nav ātrvilciena, lai varētu ērtāk un ātrāk pārvietoties. Es ceru, ka tas tomēr būs. Tagad šos jautājumus nav iespējams ātri atrisināt, jo kursē tikai vecs vilciens un viens autobuss, un rezultātā ceļā uz galvaspilsētu un atpakaļ ir jāpavada ļoti ilgs laiks. Ceru, ka ceļu infrastruktūra tiks uzlabota, ka beidzot tiks salabots šosejas Daugavpils--Rīga divu joslu posms. Pašreizējā situācija nekādā veidā neveicina biznesa attīstību. Ceru, ka būs vairāk Latgales iedzīvotāju dzīvojamā fonda uzlabošanas atbalsta programmu, -- runa ir par dzīvojamo māju renovāciju. Diemžēl mūsu mājas noveco, tās brūk, nav energoefektīvas, dažkārt -- arī nedrošas, tāpēc ceru, ka papildu „Altum” programmām šajā procesā aktīvāk iesaistīsies arī pašvaldības, nodrošinot līdzfinansējums. Gribas arī ticēt, ka medicīnas pakalpojumu apjoms reģionā nesaruks.
Komentāri