Skaistais un mazliet skumjais laiks tuvojas beigām: daba drīz iegrims ziemas miegā, gaisā vēl dzirdamas lielo putnu klaigas, kuri dodas uz siltajām zemēm, lai pavasarī atkal atgrieztos Latvijā un Latgalē un izperētu mazuļus.
Virs mūsu galvām augstu debesīs uz dienvidiem dodas ne tikai vietējie putni, bet arī putni tranzītā no citām valstīm.
Latvijas teritorijā konstatētas 373 putnu sugas no 67 dzimtām, 22 kārtām. Apmēram 220 sugas Latvijā ligzdo, pārējās sastopamas ziemošanas vai migrācijas laikā vai kā maldu viesi. Ligzdojošās sugas nosacīti iedala nometniekos un gājputnos, bet gājputnus – tuvajos (ziemo Dienvideiropā vai Rietumeiropā) un tālajos (ziemo Āfrikā vai Indijā) migrantos. Latvijā reģistrētas 17 globāli apdraudētas putnu sugas.
Jāatzīst, ka mēs diez vai spējam nosaukt pat pāris desmitus putnu, jo mūsu zināšanas par dzimtenes faunu un floru ir pagalam vājas.
Mazo putnu migrāciju uz siltajā zemēm var vienkārši nepamanīt, jo pārsvarā tie lido nevis kāšos, bet gan baros, taču ir iespēja novērot lielo putnu pārvietošanos.
Manā foto arhīvā ir daudz visdažādāko putnu -- gulbju, pelēko un balto gārņu, stārķu, pīļu un pat piesardzīgo un tramīgo pelēko dzērvju foto, lai gan tās ir ļoti grūti nofotografēt. Ir paveicies pat iemūžināt albīnu pīli ar pilnīgi baltām spalvām.
Taču līdz šim man nebija zosu -- šķietami parastu un plaši izplatītu putnu -- fotogrāfiju, līdz kādu dienu Augšdaugavas novada Vecsalienas pagastā pie lauku sētas “Grantskalni” nolaidās zosu bars. Blakus mājām atrodas neliels ezeriņš, kur parasti labi sadzīvo dažādi lielie putni, taču zosis te nekad nav manītas. Tāpēc steidzos turp ar fotoaparātu un man par prieku zosis nenobijās un necēlās spārnos.
Latvijā ir daudz pīļu sugu. Dažas migrē uz dienvidiem, bet citas lielā skaitā paliek ziemot tepat. Turklāt šie putni spēj izdzīvot jebkuros apstākļos.
Vai ir jāiejaucas?
Stārķi ir pirmie no lielajiem putniem, kas pamet Latviju. Šie putni ir tipiski ceļotāji, ziemu pavada Āfrikā, pie mums izaugušie – galvenokārt tās austrumu daļā un centrā, neliela daļa aizlido līdz pat Āfrikas pašiem dienvidiem. Pirmie stārķi ierodas Latvijā marta beigās–aprīļa sākumā, dodas prom pašās augusta beigās–septembra sākumā (pazūd dažu dienu laikā). Pirms došanās prom tie pulcējas lielos (desmiti–simti putnu) baros ar barību bagātās vietās. Pirmie ligzdas apkārtni pamet jaunie putni, bet aizceļošana gan notiek lielos kopīgos baros. Mūsu stārķi uz un no ziemošanas vietām lido gar Vidusjūras austrumu galu. Ziemotnes Āfrikā sasniedz apmēram pēc 2–3 mēnešiem, bet atpakaļceļš ir straujāks – ap 1,5–2 mēneši.
Dažkārt Latvijā uz ziemu palikušie stārķi nonāk sarežģītās situācijās un tad tiek apdraudēta viņu dzīvība. Cilvēku viedokļi šajā jautājumā atšķiras. Vieni šādām situācijām nepievērš nekādu uzmanību, citi nodarbojas ar putnu glābšanu, savukārt bioloģe Māra Janaus iesaka neiejaukties dabas norisēs un stārķus neglābt.
Tomēr bez cilvēku palīdzības šie putni Latvijas ziemas apstākļos nespēj izdzīvot. Taču stārķi nav reta putnu suga, kur būtu jācīnās par katru indivīdu, jo īpaši, ja tas palicis ziemot Latvijā. „Jāatceras, ka stārķi ir gaļēdāji, ar putru, kartupeļiem un maizi viņu neizbaros. Stārķiem ir nepieciešama gaļa, zivis,” brīdināja Māra Janaus.
Kas ir svarīgāk?
Īpašu ievērību izpelnījušies gulbji -- no visiem lielajiem gājputniem tie, acīmredzot, ir vislabāk pielāgojušies mūsu klimatiskajiem apstākļiem, tāpēc daudzi nevēlas vēcināt spārnus, lai aizlidotu tūkstošiem kilometru tālu no Latvijas. Kad lielākā daļa gulbju dodas uz Āfrikas ziemeļiem, daļa šo putnu paliek ziemot šeit -- mūsu upēs un ezeros.
No Latvijas uz Centrāleiropu un Rietumeiropu migrē paugurknābja gulbji (nejaukt ar ziemeļu gulbjiem). Tiek lēsts, ka Latvijā ligzdo 600–800 pāru. Tomēr šķiet, ka daudz vairāk, jo tie ir visur.
Baltie gārņi, atšķirībā no stārķiem, neveic garus lidojumus un ziemo tur, kur ūdenstilpes neaizsalst – parasti Rietumeiropā. Savukārt pelēkie gārņi parasti lido uz siltākām zemēm. Taču arī tie, gluži kā gulbji, sākuši pielāgoties mūsu klimatam un pat ziemām. Ja upes un citas ūdenstilpes aizsals, gārņi meklēs vietas, kur nav ledus un pietiek barības.
Baltos gārņus man bija iespēja redzēt savā viensētā pie ezera ziemā, kad sniga un bija auksti. Spriežot pēc putnu izskata, bija skaidrs, ka šādi laika apstākļi gārņiem ir pagalam nepiemēroti. Tie stāvēja uz ondatru mājiņām, drebēja no aukstuma un izskatījās apjukuši. Taču ezeriņā barības bija pietiekami, nebija barga sala, kas ļāva šiem putniem kādu laiku uzturēties šajā ūdenstilpē. Bet, kad uznāca sals un ezers aizsala, gārņi acumirklī pazuda. Visticamāk, tie apmetās neaizsalušās ūdenstilpēs, jo Latvijā, Latgalē un kaimiņvalstīs to ir gana daudz.
Grūti pateikt, kuri lielie putni aizlido pēdējie. Tas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem -- klimata konkrētajā reģionā, laikapstākļiem migrācijas ceļā u.c.
Gājputnu aizlidošana cilvēkos vienmēr izraisa skumjas, jo vasara ir pagājusi, un pat nemieru, gluži kā šķiroties no mīļa cilvēka. Taču putni atgriezīsies pie mums pavasarī, savīs ligzdas un izaudzēs pēcnācējus. Kas gan var būt svarīgāks dabā, kuras daļa esam arī mēs, cilvēki?
Komentāri