Situācija ar vilkiem Latgalē, Latvijā un arī Eiropas Savienībā (ES) pēdējos gados ir kļuvusi nekontrolējama, un pelēči arvien vairāk „viesojas” cilvēku apdzīvotās teritorijās. ES mīt aptuveni 20 300 šo plēsēju, bet upuru, galvenokārt aitu un kazu, skaits ik gadu sasniedz vairāk nekā 65 500 dzīvnieku. Šī gada septembrī ES dalībvalstis rosināja vilku aizsardzības statusu mainīt no īpaši aizsargājamās sugas pret aizsargājamo. Ko tas nozīmē?
Spēcīgi, ātri, gudri...
Vientuļi vilki sastopami ļoti reti, parasti tie ir veci dzīvnieki, kas izraidīti no bara, vai jauni tēviņi, kas meklē savu teritoriju. Barā var būt no 2 līdz 20 īpatņiem. Katrai šādai grupai ir sava teritorija – līdz 200 kvadrātmetru platībā.
Vilki var ilgstoši skriet ar ātrumu 10 km stundā un nelielos attālumos sasniegt ātrumu līdz 65 km stundā.
Daži zinātnieki apgalvo, ka vilkiem ir augstāks intelekts nekā suņiem. To purns ir ļoti izteiksmīgs. Zinātnieki min vairāk nekā desmit tā izteiksmes: dusmas, niknums, pazemība, maigums, jautrība, modrība, draudi, bailes, mierīgums.
Vilkiem ir lieliska oža, kas ļauj saost laupījumu līdz 3 km attālumā.
Viedokļi par vilku bīstamību cilvēkiem ir ļoti pretrunīgi. Daži eksperti uzskata, ka tikai plēsējs ar trakumsērgu var būt bīstams cilvēkiem. Bet kā to noteikt?
Vārdu sakot, ja neņem vērā visu negatīvo, kas saistīts ar vilkiem, tie ir spēcīgi, viltīgi, gudri un skaisti zvēri. Vilki varētu kļūt par Latvijas lepnumu, ja ne to plēsonīgā daba.
Lopus un suņus nokož bez žēlastības
Daudzkārt ir dzirdēts, ka mūsu reģionā dažādos pagastos iedzīvotāji nereti sastopas ar plēsējiem, kuri, neizrādot agresiju pret cilvēkiem, cenšas ātri nozust.
Valsts meža dienestā (VMD) paskaidroja, ka šie dzīvnieki Latvijā sastopami aptuveni 75% valsts teritorijas. Pašlaik vilku izšaušanas limits ir 300 īpatņi medību sezonā, kas ilgst no 15. jūlija līdz 31. martam.
Ar cilvēkiem līdz šim viss ir kārtībā, bet medijos un ekspertu ziņojumos regulāri tiek publicēti fakti par vilku uzbrukumiem mājlopiem un suņiem.
Pirms pāris gadiem pelēkie plēsēji sarīkoja asiņainu slaktiņu aitu ganāmpulkā, kura saimniece bija Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Rudinišķu ciema iedzīvotāja Ņina Tomko. Turklāt tie nokoda suni un aizvilka to kopā ar ķēdi. Šo gadījumu izmeklēja Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts policija.
Toreiz dažādās minētā pagasta vietās par plēsēju upuriem kļuva aptuveni 20 aitas un kazas, tostarp arī pazīstamā aitkopja ganāmpulkā Kirilišķu ciemā. Savukārt kādam citam zemniekam Latvijā vilki iznīcināja gandrīz desmit aitas.
Līdzīgi gadījumi šī gada septembrī notikuši Rēzeknes novada Lūznavas pagastā. Zemniece Svetlana S., kuras suns kļuva par pelēču upuri, bija šausmās par redzēto: „No rīta atnācu pabarot suni. Visapkārt bija asinis, kauli un gaļas gabali. Man sametās tumšs gar acīm, domāju, ka zaudēšu samaņu.”
Ap to pašu laiku tika ziņots par plēsēju masveida parādīšanos minētajā apkaimē. Tolaik mediji aicināja Silmalas un citu pagastu iedzīvotājus būt modriem un uzmanīgiem, veikt drošības pasākumus, lai pasargātu savus mājlopus un suņus no vilku uzbrukumiem.
Tomēr šī pagasta Paramonovkas ciema iedzīvotājus -- piemājas saimniecības „Bērziņi” īpašniekus, tas nepaglāba no vilkiem, kuri nokoda divas kazas.
Pat „zaļie” ir padevušies
ES likumdevēji, kas savulaik padarīja vilkus gandrīz vai par svētiem dzīvniekiem, to medīšanu ierobežojot ar dažādiem noteikumiem un kvotām, līdz pat nogalināta vilka fotogrāfijas iesniegšanai, visbeidzot, ir pārliecinājušies, ka acīmredzami „pāršāvuši pār strīpu”. Tāpēc, gatavojoties Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 44. sanāksmei, Eiropas Padome 26. septembrī pieņēma lēmumu Eiropas Savienības vārdā iesniegt priekšlikumu grozīt vilku aizsardzības statusu no īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas uz aizsargājamo dzīvnieku sugu. Pastāvīgā komiteja ir atbildīga par sugu aizsardzības statusa novērtēšanu, un tā sanāks kopā 2024. gada decembrī.
Ne jau viss bija vienkārši. Kā ierasts, “zaļie” lika „sprunguļus riteņos”, tomēr arī viņi visbeidzot piekāpās. Nepieciešamais balsu vairākums ES tika iegūts tikai pēc tam, kad Vācijas vides ministre, Zaļo partijas pārstāve Šteffi Lemke, kura iepriekš noraidīja vilku aizsardzības statusa pazemināšanu, mainīja savu nostāju.
Pārsteidz „zaļo” nevēlēšanās saskatīt nopietno problēmu, jo no vilku sirojumiem cieš ne tikai Latvija un Latgale, bet visas ES valstis, kurās ir vairāk nekā 20 tūkstoši īpatņu -- vesela armija bīstamu plēsēju. Un tie ir tikai uzskaitītie pelēči. Katru gadu tie ES iznīcina aptuveni 65 tūkstošus mājlopu -- aitas un kazas. Turklāt vilku skaits strauji pieaug -- 2012. gadā to bija “tikai” 11 193, bet tagad -- gandrīz divreiz vairāk.
Lauksaimnieki kopumā atbalsta ES plānus risināt vilku skaita regulēšanas jautājumus, taču vides aizsardzības organizācijas un daudzi zinātnieki iebilst pret to.
Kāpēc no jauna bija jāizgudro velosipēds? Daudzi pieredzējuši mednieki, kuri jau ir cienījamā vecumā un vairs neiet medībās, stāstīja, ka pēc Otrā pasaules kara un padomju laikos nebija nekāda vilku nomedīšanas limita. Un pelēči ne tikai neizzuda, bet pat savairojās vēl vairāk.
Nesaskata atšķirību
Mednieks ar lielu pieredzi, Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Červonkas ciema iedzīvotājs Andrejs Lenčevskis, kurš savās pusgadsimtu ilgajās mednieka gaitās nav nošāvis nevienu vilku, bet tikai piedalījies dzinējmedībās, ir pārliecināts: „Nekādi ikgadējie vilku medību limiti nav vajadzīgi! Ko dod limita palielināšana par 20 vilkiem, ja to ir tūkstošiem? Es nesaprotu arī to, kāda jēga mainīt statusu? Ja tas ir “īpaši aizsargājams”, tad ierakstiet Sarkanajā grāmatā, bet, ja tas ir “aizsargājams dzīvnieks”, ko tad? ES, acīmredzot, ir savi, tikai pašiem saprotami, medību standarti. Pie mums situācija ir citādāka, mēs vadāmies nevis pēc teorijas, bet gan medību prakses, mūsu ilggadējās pieredzes un tā, cik reāla ir problēma.”
Arī ilggadējais mednieku kolektīva „Ambeļi” vadītājs, pieredzējis mednieks, kurš nomedījis piecus vilkus, Egils Rūtiņš, ES lēmumu mainīt vilku aizsardzības statusu vērtē piesardzīgi: „Nav zināms, kā turpmāk būs. Galvenais, ka problēma jau tiek risināta. Latvijā ir liels vilku nomedīšanas limits. To ir savairojies tikpat daudz, cik pēckara gados un padomju varas laikā. Tolaik par nomedīto vilku maksāja prēmiju, bet tagad medniekiem nav stimula, jo vilku medīšana ir ļoti darbietilpīgs process.” Egils Rūtiņš pieļauj, ka vilku nomedīšanas limits tiks izpildīts līdz jaunajam gadam, kas liecina, ka mūsu reģionā šo plēsēju ir pārmēru daudz: „Mednieki nekad nav runājuši par vilku pilnīgu iznīcināšanu. Viņi tikai vēlas noregulēt medību procesu un šo dzīvnieku skaita regulēšanu mūsu reģionā.”
Vai pašreizējais limits ir par zemu?
Pagaidām nav informācijas par šogad Latvijā un Latgalē vilku nokostajiem mājdzīvniekiem. Taču pēc Valsts meža dienesta datiem, piemēram, pērn fiksēti 120 gadījumi, kad vilki uzbrukuši mājlopiem, kā rezultātā cietuši gandrīz 600 dzīvnieki.
Ņemot vērā vilku nodarītos zaudējumus īpašniekiem, pieļaujamais nomedīšanas limits tika palielināts no 280 līdz 300 vilkiem. Tas atļauts teritorijās, no kurām dienests saņēmis pārbaudītu informāciju par vilku nodarīto kaitējumu mājlopiem kārtējā medību sezonā.
Līdz ar to pašlaik medības ir atļautas 18 Latvijas novados, tostarp arī Augšdaugavas novadā. Tomēr māc šaubas, ka nomedīšanas limita palielināšana vien par 20 vilkiem spēs radikāli mainīt situāciju, ņemot vērā, ka ES valstīs pašlaik mitinās desmitiem tūkstošu vilku.
Piemēram, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks pagājušajā gadā sacīja, ka, lai normalizētu situāciju ar vilkiem, kā tas bija pirms desmit gadiem, pašreizējam nomedīšanas limitam jābūt 500--600 vilku gadā nevis divreiz mazāk.
VMD dati liecina, ka Latvijā ir ap 1400 vilki un 150 lāči. Taču medīt lāčus ir aizliegts, tāpēc to skaits palielinās un turpmāk to kļūs arvien vairāk. Jāpiebilst, kaimiņvalstī Igaunijā lāču medīšana ir atļauta un limitēta.
Latgales mednieku un makšķernieku biedrības pārstāvis, mednieku kluba „Mežabrāļi” priekšsēdētājs Viktors Reblis uzskata: „Vilku skaits Latvijā ir dramatiski pieaudzis un uzskaite nav precīza. Turklāt, rodas sajūta, ka reālo vilku skaitu statistiski cenšas spiest uz leju. Savukārt vilku medību limits nenosedz populācijas pieaugumu.”
Rodas jautājums: vai ir iespējama cilvēku, vilku un citu lielo plēsēju līdzāspastāvēšana. Uz to atbild Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks Jānis Ozoliņš: “Cilvēka līdzāspastāvēšana ar plēsoņām kļūs iespējama tikai tad, kad cilvēki ar dažādām interesēm iemācīsies sadzīvot.”
Vilki ienākuši uz palikšanu
“Reāli vilku aizsardzības statusa pazemināšanai nebūs ātra efekta. Tas ir tikai Eiropas Savienības politisks lēmums,” saka Daugavpils Mednieku un makšķernieku biedrības pastāvīgais (18 gadi) valdes priekšsēdētājs Viktors Friliņš, „tas jāizskata vairākās institūcijās, pirmām kārtām -- Eiropas Padomes 1979. gada 16. septembrī pieņemtās Bernes konvencijas par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību Padomes sēdē u.c. instancēs, līdz tas nonāks Latvijā kā likums, kas regulē vilku medību noteikumus. Tad arī redzēsim, cik medniekiem un iedzīvotājiem nozīmīgu un noderīgu lēmumu par vilku aizsardzības statusu ir pieņēmusi ES. Un vai no tā būs labums.”
V. Friliņš sacīja, ka pašlaik Latvijas un Latgales mednieku galvenais uzdevums ir izpildīt vilku nomedīšanas limitu. Jaunākie dati liecina, ka no 300 vilkiem līdz šim nošauti gandrīz 240: "Nav šaubu, ka kvota tiks izpildīta līdz jaunajam gadam."
... Lai gan tas izklausās mazliet ironiski, ir cerība, ka vilki paši pametīs mūsu reģionu, jo tiem ir kur doties, un tad šo plēsēju jautājums atrisināsies pats no sevis. Redzot, kādos neiedomājamos mērogos un neticamā ātrumā Latvijā tiek izcirsti meži -- no apvāršņa līdz apvārsnim -- tik skaidas vien lec, nav grūti prognozēt, ka nebūs kur dzīvot ne tikai pelēkajiem plēsējiem, bez kuriem pašlaik ir grūti iedomāties mūsu reģionu, bet arī citiem savvaļas dzīvniekiem.
Taču Viktors Friliņš ir pārliecināts, ka mežam ar to nav nekāda sakara: “Kamēr mūsu reģionā vilkiem ir barība, šie plēsēji nekur neaizies.”
Komentāri