„Jūlija beigas–augusts – laiks novākt ziemas un vasaras ķiplokus. Ja ķiplokus novāc par agru – tie būs mīksti, nenobrieduši, bet ja pārāk vēlu – slikti saglabāsies. [..] Ziemas ķiplokus novāc laikā no jūlija vidus–beigām līdz augusta pusei – tā ap 10. augustu. Vasaras ķiplokus vāc augusta beigās–septembra sākumā."1
Nezinu, cik tas pareizi, bet agrāk teica tā – sīpoli jāuzglabā siltumā, bet ķiploki vēsumā. Sīpoli parasti karājās buntēs pie krāsns, bet ķiploki skalinē gulēja verandā.
Agrāk audzēja tikai ziemas ķiplokus, bet 20. gs. 70. gadu beigās mūsu Lielo Garanču mājās sāka audzēt arī vasaras ķiplokus. Šobrīd galvenokārt audzē vasaras ķiplokus, bet es, ja ir iespēja, vienmēr pērku ziemas ķiplokus – tiem spēcīgāka garša un tie labāk uzglabājas.
Mūsu mājās, gan arī apkārtējie šo augu latgaliski sauca casnāgi. Tādēļ mani ļoti izbrīnīja, ka Nikodema Rancāna 1910. gadā izdotā grāmatā „Sakniu dòrzs” tie nosaukti swèteni.
„Lìtojami pì dasom un galias, ir ar boltu un ìsorkonu myzu. Swèteni mìlioj mòlainiu, smilšu zemi un sauleju wìtu. Kad lopas sòc nùdzeltet, izrùkami un sasìti pakarami wėjotâ wìtâ. Pawairynojas nu wacòm saknem.”2
Valodniece Ilga Jansone 1999. gadā, Latviešu valodas dialektu atlanta Leksikas daļas iznākšanas kontekstā, raksta: „Gandrīz katram ir zināmas ķiploka dziednieciskās īpašības, bet cik ķiploka nosaukumus katrs no mums zina? Vienu jau nu noteikti. Un tas ir no viduslejasvācu valodas aizgūtais ķiploka vārds, kas latviešu valodā ir bijis pazīstams jau vismaz 17. gadsimtā, kad tas ir fiksēts rakstu avotos. Bet par ķiploka dziednieciskajām īpašībām varbūt stāsta nosaukumi svētais sīpols, svētenis un svētinis, svētiņš.”3
Vārds svētenis ir vecvārds, iespējams, kalka. Jau zinot šo vārdu no Nikodema Rancāna grāmatas, vienu reizi to dzirdēju no pavecāka vīra tirgū Neretā. Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtajā pusē šis vārds vēl ir dzīvs!
Vārds casnāgs ir latgaliskota forma no šī auga nosaukumiem poļu (czosnek), krievu (чеснок) vai baltkrievu (часнок) valodās. Vārds casnāgs šobrīd ir kļuvis par latgaliskuma marķieri, it īpaši kulinārajā mantojumā.
Man palikuši atmiņā vienkārši, zemnieciski ēdieni no manas bērnības laikiem. Vectētiņš aukstos ziemas vakaros nomizo dažas ķiploka daiviņas, sīki sagriež gabaliņos, uzliek tos uz rupjmaizes, kura nozieķelēta ar sviestu vai taukiem. To viņš darīja reti, tikai ziemas slimību plosīšanās laikā.
Atceros arī vienkāršus salātus, kuru sastāvā bija ķiploki. Tos gatavoja reti, parasti pašu galdam, kad gribējās kaut ko neikdienišķu.
Veikalā nopirktu sieru sarīvēja uz rupjas rīves, cieti izvārītas olas sakapāja, ķiplokus izspieda ar spiedi. Piebēra nedaudz smalkā sāls un samaisīja ar majonēzi.
Kaut ko tādu varēja dabūt arī tolaik sabiedriskās ēdināšanas iestādēs. Dažās Latgalē kaut ko līdzīgu gatavo arī tagad.
Esmu redzējis virtuves, kur pie sienas un citur ir daudz skaistu, neparastu mehānismu un ierīču. Lielākā daļa no tām ir kā interjera elements, bet ne reāli noderīga manta. Ķiploku spiežamās standziņas – tā nu gan ir varen noderīga lieta! Gan tās senākās no alumīnija, gan jaunākās no glauna pārtikas tērauda.
Es neesmu liels mērču cienītājs, man vairāk patīk visādas eļļas, pesto utt. No mērcēm kaut cik atzīstu tomātu pastu, majonēzi, arī ķiploku mērci.
Tā kā mērces lietoju reti un maz, varu dažreiz atļauties tās pagatavot pats. Piemēram, šo ķiploku mērci.
„2–4 ķiploka daiviņas, 2 olu dzeltenumi, 1/2 glāzes augu eļļas, sāls, citronskābe, 2 tējkarotes ūdens.
Stikla vai fajansa bļodiņā saberž sarīvētus ķiplokus ar sāli un olu dzeltenumiem (nevārītiem). Vēsā vietā pakāpeniski pievieno augu eļļu. Tad pievieno citronsulu vai atšķaidītu citronskābi un sāli pēc garšas. Jābūt biezai kā majonēzes mērcei.”4
Cilvēki jau sen ievēroja, ka ķiploki pasargā no infekcijām, šajā sakarā Eiropā ir daudz nostāstu. „1772. gadā Marseļā mēra laikā četri vīri nolēma iedzīvoties, apzagt epidēmijā mirušo mājas. Viņi ķiplokus nostādināja izturētā vīnā. Pirms došanās sirot apmazgāja ar to rokas, seju, kaklu, izskaloja rīkli un arī norija. Pēc kāda laika viņus noķēra. Kad iztaujāja: „Kā jūs izdzīvojāt, kad visi mira kā mušas?”, viņi klusēja. Kad apsolīja piedot noziegumus, viņi atklāja noslēpumu.”5
2021. gadā iznāca manu 39 eseju krājums „Casnāgu maizeitis”.
Tās ķiploku maizītes – idejisks un poētisks tēls. Šobrīd vairāk zināmas ir tās maizītes, kuras sašķēlētas mazos gabaliņos, iezieķelētas ar ķiplokiem un apgrauzdētas eļļā. Tā ir populāra uzkoda pie alus.
Manas ķiploku maizītes nav pielikums pie šī mazgrādīgā dzēriena. Manas ķiploku maizītes ir patstāvīgs ēdiens, precīzāk, zāles. Tās ēd, kad apkārt ir vīrusu un baciļu infekcijas. Lai sakārtotu savas iekšas. Tas nav ēdiens vai kaut kam pielikums, manas ķiploku maizītes ir pašas par sevi un ar īpašu nodomu. Šādas maizītes neēd katru vakaru, ir jābūt noteiktam mērķim un apstākļiem.
Ķiploki paliek vecmodīgi. Precīzāk – to smarža. Ir šobrīd nopērkama ķiploku eļļa kapsulās, kas izšķīst kuņģī un ne pats, ne citi nejūt to smaku. Ja ēd svaigus ķiplokus, smakas notušēšanai iesaka uzdzert pienu vai uzkost maltu muskatriekstu.
Taču tas ir piņķerīgi, cilvēki izvēlas drošāku un vienkāršāku risinājumu – piemēram, ķiploku vietā lieto ingveru, kuram ir līdzīga bioloģiskā aktivitāte, bet nav ķiplokiem rsksturīgās smaržas, kuru daudzi uzskata par smaku.
Varakļānu pusē dzimušais, ilggadējais Rēzeknes pilsētas un rajona laikraksta redaktors Jānis Pelšs (1931–2007) publicēja 2002. gadā satīrisku dzejoļu krājumu „Politiķi kasa pauri”.
Autors joko par daudzām lietām, piemēram, dzejolī „Brīnumzāles” par medikamentu Viagra. Kungs gados savās iecerēs tiek ķezā, dzejolis noslēdzas ar šādu četrrindi:
„Kārlis tagad droši saka:
Reklāmai ir viltus smaka.
Labāk ķiplokus un kāli
Lietot nekā šito zāli”6.
Vai šie augi te minēti ironiski un atskaņu dēļ, grūti teikt. Ļoti iespējams, ka tautas medicīna minētajiem dzejolī augiem piedēvē arī šādus efektus.
Komentāri