„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 21. decembris
Sestdiena
Saulcerīte, Tomass, Toms
+1.9 °C
apmācies

Darja: Adīšana man ir kā meditācija, kas uzlādē

Aizvadītā gada nogalē Daugavpils cietoksnī durvis vēra tekstila un mākslas studija “Lama Dazz”, tajā saimnieko Darja Smirnova. Studijā patvērumu raduši Darjas daudzveidīgie darbi, šeit tiek organizētas arī rokdarbnieču tikšanās reizes "Hobby klubā", rīkotas dažādas meistarklases un radošās darbnīcas. Pavisam nesen Darja organizēja arī publiskās kopadīšanas pasākumu sabiedriskajā transportā. Pasaulē šādas rokdarbu cienītāju kopā sanākšanas publiskajā telpā ir jau ierastas, bet Daugavpilī šāda akcija notika pirmo reizi. Lai uzzinātu vairāk par studijas “Lama Dazz” darbību un Darjas aizraušanos, “Latgales Laiks” aicināja viņu uz sarunu.


* Pastāsti nedaudz par sevi!

Esmu dzimusi un augusi skolotāju ģimenē, novembrī svinēšu savu 34. dzimšanas dienu. Pēc Krievu liceja (patlaban Daugavpils tehnoloģiju licejs) pabeigšanas devos uz Angliju, kur nodzīvoja četrus gadus un ieguvu augstāko akadēmisko politologa izglītību. Neskatoties uz to, ka iespējas nopelnīt Anglijā ir krietni plašākas nekā Latvijā, pēc studijām atgriezos atpakaļ mājās, jo ļoti tā vēlējos.

Pēc atgriešanās Daugavpilī sāku strādāt par zāles uzraugu Rotko centrā, kas pavisam nesen bija atvērts. Vēlāk strādāju tūrisma jomā, vadīju ekskursijas pa Daugavpili un tās apkārtni, kā arī vedu tūristus ekskursijās pa Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pēc kāda laika atgriezos atpakaļ Rotko centrā jau administratīvajā darbā.

Var teikt, ka mīlestība pret mākslu man sākās tieši strādājot Rotko centrā, kur iepazinos ar daudziem radošiem cilvēkiem un māksliniekiem. Pēc darba Rotko centrā, kļuvu par pašnodarbinātu personu un sāku pasniegt angļu valodas privātstundas.

* Kā sākās tavs radošais ceļš?

- Adīšana, izšūšana un kaut kādi citi rokdarbi manā dzīvē ir bijuši jau kopš bērnības. Mana māte, vecmāmiņa un tante visas adīja. Mamma iemācīja man adīt jau piecu gadu vecumā. Tā ar laiku adīšana arī man kļuva par ierastu lietu.

Vēlāk nonākot saskarē ar cilvēkiem no radošajām aprindām jutos nedroša. Man apkārt bija lieli mākslinieki, bet arī man gribējās piedalīties izstādēs, iesaistīties dažādos projektos, ņemt dalību rezidencēs un simpozijos. Visas šīs sajūtas pamudināja mani izmēģināt sevi šajā jomā nopietnāk nekā tikai “šalles adīšanā”, tādēļ pieteicos studijām DDMV “Saules skola”.

Diemžēl daļa studiju iekrita Covid laikā. Līdz ar to dažas lietas nācās mācīties attālināti no mājām. Taču kopumā “Saules skolas” atmosfēra mani ļoti iespaidoja. Esmu ļoti apmierināta gan ar studijām, gan ar sasniegto rezultātu.

“Saules skolā” es izmēģināju batikošanu, filcēšanu, zīda apgleznošanu, dažādas citas tekstila tehnikas, kuras līdz šim nebiju praktizējusi. Mans diplomdarbs, beidzot “Saules skolu”, kļuva arī par manu kā tekstila mākslinieces galveno vizītkarti. Šis darbs jau ir paceļojis pa dažām izstādēm, ar ko es ļoti lepojos.

Studijas “Saules skolā” ļāva man arī saprast, ka 21. gadsimtā māksliniekiem ir atļauts daudz vairāk un viņu darbības robežas ir daudz plašākas.

* Ko rokdarbi tev vispār nozīmē?


- Darbošanās ar rokām man ir sava veida enerģijas apmaina, tās uzņemšana, tas ir tas, kas man patīk. Adīšana man ir arī sava veida meditācija. Man patīk eksperimentēt, stādāt ar dabiskiem materiāliem un ieraudzīt sava darba rezultātu. Šis process mani uzlādē. Lai šis process nebeigtos, lai kurp es arī dotos, adām rīki man vienmēr ir līdzi.


Rokdarbi man ir arī sava veida mājiņa, kur vajadzības gadījumā var noslēpties no citiem. Kopš nesena laika adīšana un rokdarbi apvieno mani ar daudziem līdzīgi domājošiem.


* Kā radās ideja par “Lama Dazz” izveidi?


- Zināju, ka viens mans paziņa taisa remontu kādā ēkā cietoksnī, lai vēlāk šīs telpas iznomātu. Satikāmies, apskatīju telpas, man tās iepatikās, tādēļ nolēmu tās izīrēt, lai arī konkrēta plāna, kas šeit būs, toreiz man vēl nebija.

Vēlāk radās ideja par studijas “Lama Dazz” izveidi. Šeit ir laipni gaidīti radošuma un rokdarbu cienītāji. Arī tie, kas līdz šim varbūt nav īpaši piedvesušies radošām aktivitātēm, arī ir aicināti atnākt, lai uzzinātu ko jaunu un rastu jaunus paziņas.

“Lama Dazz” ir radoša telpa, kur satikties cilvēkiem, kas vēlas kaut ko vairāk nekā sēdēt mājās vai iet uz bāru pa piektdienu vakaros. Studijā vismaz reizi mēnesī pulcējas hobija klubs, kurā apvienojušās adošas sievietes. Katrai no viņām ir savs projekts – vienas ada zeķes, citas - cepurītes, džemperus rotaļlietas un daudz ko citu. Tā mēs kopā pavadām vairākas stundas - adām, dzeram tēju, dalāmies pieredzē, utml.

Šeit tiek rīkotas arī meistarklases par dažādām tēmām, uz kurām tiek aicināti profesionāli mākslinieki. Tā, pavisam nesam mēs filcējam dūrainīšus, apdrukājām somas un gleznojām.

Uzskat sevi par atvērtu un sirsnīgs cilvēku. Arī man apkārt pulcējas daudz atvērtu un sirsnīgu cilvēku. Cilvēki pulcējas dažādos klubus un kopienās, jo tā, visiem kopā ir vieglāk izdzīvot šajā sarežģītajā laikā.

* Kā izdodas savienot angļu valodas mācīšanu ar radošām aktivitātēm?

- Ar abām šīm aktivitātēm nodarbojos paralēli. Angļu valodas mācīšana man ir galvenais ienākumu avots. Savukārt rokdarbi vienmēr ir blakus kā hobijs.

Radošas aktivitātes mani vienmēr ir piesaistījušas. Taču iepriekš šķitis, ka cilvēkam, lai ar tām nodarbotos, ir jābūt īpašam talantam. Savukārt studijas “Saules skolā” man deva pārliecību par saviem spēkiem un iedvesmoja turpināt radīt.

Lai arī apvienot abas nodarbes ne vienmēr ir viegli, man abas tās patīk, tāpēc neesmu gatava atteikties ne no vienas no tām.

* Kādi iespaidi palika par neseno publiskās kopadīšanas pasākumu?

- Jā, tā bija tāda joku akcija, bez dziļākas domas. Iedvesmojāmies no citiem adītājiem Eiropā un citviet pasaulē, kam līdzīgas kopadīšanas akcijas sabiedriskajā transportā. Kopumā akcijā iesaistījās astoņas adītājas. Iesēdāmies 3.maršruta tramvajā un apbraucām riņķi no Cietokšņa caur Stropiem un Ķīmiķu mikrorajonu atpakaļ uz Cietoksni. Brauciens ilga nedaudz vairāk par stundu. Es pa šo laiku uzadīju aptuveni trešdaļu cepures. Kaut kas adīja rotaļlietas, kaut kas – zeķītes.


Atklāti sakot, biju gaidījusī vairāk reakcijas no pasažieriem, biju gatavojusies stāstīt par akciju, kas mēs tādas esam, no kurienes nākam, kā arī par studiju. Diemžēl cilvēki uz akciju reaģēja pamatā neitrāli un neviens sarunās īpaši neiesaistījās. Neskatoties uz to, iespaidi par pasākumu palika labi un iespējams pēc kāda laika akciju atkārtosim.


* Kādus plānus kaļat nākotnei?


- Gribētos uz šiem Ziemassvētkiem studijā sarīkot tirdziņu. Uzaicināt uz to meistarus, kuri kaut ko ražo ar savām rokām, lai viņi šeit varētu pārdot savu preci. Lai cilvēki varētu iegādāties Jaungada dāvanām dažādus rokdarbus.

Perspektīvā gribētos izveidot arī savu platformu internetā, kurā meistari varētu tirgot savus darbus. Jo ir ļoti daudz meistaru, kas prot skaiti adīt, filcēt un vēl daudz ko citu, bet nemāk savu produkciju pārdot. Gribētos viņiem šajā procesā palīdzēt.


Noslēgumā gribētu uzaicināt “Latgales Laika” lasītājus un arī citus interesentus, it sevišķi tos, kas noguruši no ikdienas rutīnas, nākt uz pasākumiem studijā “Lama Dazz”. Tie, kas jau nāk uz studiju atzīst, darbošanās šeit ir atpūta no ikdienas rūpēm, kā arī sava veida restarts. It sevišķi svarīgi tas ir šobrīd, kad dzīvojam paaugstināta stresa apstākļos.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Darja: Adīšana man ir kā meditācija, kas uzlādē" saturu atbild ''Latgales Laiks'".

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.