Pīlādžiem cilvēku dzīvē jau izsenis ir ļoti svarīga loma. Par tiem raksta un sacer dziesmas, pīlādžogu ķekari ir apburoši skaisti. Taču pīlādžiem ir ne tikai estētiska loma, tos izmanto arī daudziem citiem mērķiem – gan dekoratīviem un ārstnieciskiem, gan pārtikā un būvniecībā.
Skaisti un veselīgi
Pīlādži (Sorbus) pieder rožu dzimtai. Tas ir plaši izplatīts augļu koks, kas pamanāms ar košiem augļiem, kas saglabājas zaros līdz vēlam rudenim un dažreiz pat visu ziemu. Augļi ir sīki sarkanas, dzeltenas vai brūnas krāsas ogveida ābolīši. Pīlādži galvenokārt ir sastopami ziemeļu puslodē. Latvijā savvaļā aug vienīgi parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia). To dzimtene ir Eiropa un Rietumāzija. Ēdamā pīlādža “sencis” – parastais pīlādzis – jau izsenis tika izmantots cilvēku vajadzībām: gan pārtikā, par ko liecina arheoloģiskie izrakumi, gan kā dabas zāles.
Augļus ievāc septembrī, oktobrī, kad pirmās salnas ogas padara mazāk rūgtas. Turklāt aukstums ne tikai uzlabo garšas īpašības, bet arī labvēlīgi ietekmē ķīmisko sastāvu.
Augļu ķīmiskais sastāvs satur pusi no Mendeļejeva ķīmiskās tabulas elementiem. Satur C un P vitamīnu, karotīnu (vairāk nekā burkānos), fruktozi, saharozi, organiskās skābes, miecvielas, ēteriskās eļļas.
Kaltētas un miltos samaltas pīlādžogas ir dabīgs konservants. Lai ilgāk saglabātu svaigu rupjmaizi, zviedri un somi malumam pievieno maltas pīlādžogas – maizei tās piešķir arī specifisku garšu. No pīlādžogām var gatavot želejas, džemus, vīnu, tējas.
Ap 1810. gadu tika atklāts parastā pīlādža mutants – ēdamais pīlādzis, kura augļiem gandrīz nepiemita savvaļas pīlādžiem tik raksturīgais sīvums. Pēc 1900. gada to kā pirmo ēdamo pīlādžu formu pavairoja un tirgoja kokaudzētavās.
Pīlādži var sasniegt 12 m augstumu (parasti 5--10 m). Pīlādžzari ir neatņemama sastāvdaļa telpu dekorēšanai Zāļu dienā un Līgo vakarā. Koka enerģētiskās rezerves ir tikai nedaudz mazākas kā ozolam. Tas ir arī ģimenes miera un laimes simbols. Viens no mūsu tautas maģiskajiem kokiem, kas spējīgs atvairīt ļaunuma iedarbību.
Vislabāk pīlādzis jutīsies vidēji smagā, ar humusu bagātinātā mitrā augsnē, taču koks ir pieticīgs un augs arī parastā dārza augsnē, vienīgi tad nevarēs sagaidīt pārāk bagātīgu ogu ražu.
Bieži pīlādzis tiek saukts arī par sērmūksli.
Gardums putniem
Laukos pīlādžogas rudenī ilgi nepaliek kokos, jo tās notiesā putni. Bet, piemēram, Nīderkūnos, Tirgoņu ielā, vietā, kur autobuss izbrauc apli, aug pīlādzis, pilnībā nosēts ar oranžbrūnu ogu ķekariem, kuri liec zarus gandrīz līdz zemei. Pārsteidzoši, ka putni ogas neaiztiek, itin kā cenšoties tās pataupīt vēlākam laikam, jo priekšā vēl ir gara ziema.
Daugavpils Centrāltirgū pīlādžogas nepārdod. Taču daži tirgotāji atcerējās savu bērnību, kad no pīlādžu ogām izgatavoja skaistas krelles un rokassprādzes, kā arī darināja dekorācijas telpu rotāšanai.
Atceros, reiz kāds paziņa man palūdza salasīt spaini ogu pīlādžu uzlējumam, ko viņš gatavoja ik gadu, arī ārstnieciskiem nolūkiem.
Diemžēl es nevarēju izpildīt šo lūgumu šķietami vienkārša iemesla dēļ. Ja citas ogas, piemēram, jāņogas, zemenes un pat dzeloņainās ērkšķogas var lasīt stāvus vai sēžot uz soliņa, tad pie pīlādžogām bez kāpnēm netikt, un pat tad, ja izdodas uzkāpt, aizsniegt ķekarus ir ļoti grūti. Kāds “labvēlis” deva barbarisku padomu -- nozāģēt koku, ko es, protams, nedarīju. Tāpēc paziņas lūgums tā arī palika neizpildīts, un viņam nācās iztikt bez pīlādžogu brīnumzālēm.
Par ilgu mūžu pateicas pīlādžiem
Augšdaugavas novada Tabores pagasta Sadņiku ciemā dzīvo 91 gadu vecais Ņikita Šersts, kura pagalmā aug dažādi ogulāji un augļu koki: aronijas, irbenes, sarkanie pīlādži, mežrozītes un kastaņi. Taču ilgdzīvotājs pats un viņa sieva Feodora rudenī priecājas ne tikai par augļu un ogu skaistumu.
Dažu krūmu ogas tiek izmantotas dažādu, galvenokārt ārstniecisku, uzlējumu pagatavošanai un citām vajadzībām, kā arī dekorāciju darināšanai mājas un pagalma rotāšanai.
Piemēram, Ņikita Šersts no kastaņu augļiem gatavo spirta uzlējumu sāpošu locītavu ārstēšanai, no aronijām un irbenēm vāra ievārījumus, savukārt pīlādžogas tiek izmantotas garda un aromātiska uzlējuma pagatavošanai.
Ilgdzīvotāja recepte
Ņem 300 gramus gatavu pīlādžogu, puslitru konjaka, nelielu sauju ozola mizu vai skaidu un 1 ēdamkaroti medus.
Ogas nomazgā, apžāvē un liek stikla traukā. Tad ielej konjaku, pievieno ozola mizas un medu.
Trauku cieši aizvāko un novieto tumšā, vēsā vietā vismaz mēnesi (vēlams 2--3), lai „ievelkas”. Pēc tam uzlējumu pārlej citā traukā, „neizkustinot” nogulsnes. Tīro dzērienu uzglabā tumšā vēsā vietā, līdz tas iegūst gaišu krāsu.
Par savu ilgo mūžu seniors ir pateicīgs tautas līdzekļiem, tai skaitā pīlādžiem, pēc kuriem nekur tālu nav jāiet -- atliek vien pastiept roku: „Es jau sen zinu dažādas receptes, dažas mantotas no vecākiem un veciem ļaudīm. Atšķirībā no aptieku zālēm šīs ogas ir ne tikai nekaitīgas, tieši pretēji, tās lietojot, kļūstu veselīgāks un mundrāks.”
...Atliek vien sagaidīt sniegu, kad Tirgoņu ielas pīlādzis sniegā atgādinās pīlādžogas cukurā.
Tautas ticējums vēsta: ja rudenī bagāta pīlādžu raža, būs barga ziema.
Senos laikos pret noskaudumu un ļaunu aci ap kaklu nēsāja no pīlādžu ogām savērtas krelles.
Pīlādžu zariņus mēdza paslēpt siena gubenī un zem jumta kores – ticēja, ka tas aizsargā no ugunsgrēka.
Ja līdzās mājai augošs pīlādzītis nokalta – tā bija slikta zīme.
Lai attīrītu telpas no sliktā un ļaunā, virs durvīm piestiprināja no pīlādžkoka darinātu krustiņu.
Jūrnieki, dodoties tālā ceļā, dzeramā ūdens mucās iemeta pīlādža zarus – lai ūdens nebojātos un ilgi būtu svaigs.
Savukārt vērīgākie sakņkopji pamanījuši, ka kartupeļi, kas iestādīti pīlādžu tuvumā, gandrīz nekad neslimo ar fitoftorozi.
Komentāri