Pirmsledusskapju laikmetā bija savi specifiski pārtikas produktu uzglabāšanas paņēmieni. Tos sīki ir aprakstījis valodnieks un kultūrvēsturnieks Leonards Latkovskis.
„Atseviška ceļtne pogolma dīnvydu vokoru pusē beja kambars un zam tō izmyurāts pogrobs. Pogrobā turēja saknes: kartupeļus, burkōnus, kōpustus, tur stōvēja kōpustu kubuli un ari ols bucas, jo ols tyka dareits, pīmāram, lelim svātkim voi tolkom, voi kaidom gūdeibom. Pogrobā beja lokta maizei. Tei lokta beja pakōrta pi grīstim, kai tāvs saceja, lai peles nateik klōt. Vīnā pogroba koktā beja vacs kotls, kurā nu ustobas zīmā, seviški soltā laikā nese dagūšas ūgles un sabēre, un tys uzturēja vīnaidōku temperaturu. Uz ūglem vēļ uzsvīde pa kaidam sprunguļam, lai byutu vairōk syltuma. Guņs eistā nūzeimē pogrobā nikod natyka kurynōta. Dyumim, cik vyspōri taidu varēja byut, nabeja cytas izejas kai tikai pa durovom. Vosorā pogrobā tureja pīna pūdus un svīstu. Pogrobā beja trejs leli orodi, taiseiti nu prōvom kōrtim un dēļu nūmalim: vīns orods beja lelajim kartupelim, kurus myusu sātā sauce par pupom un kurus lītōja pošu uzturam. Ūtrys orods beja mozajim kartupelim voi sauktom cyuku pupom, kurus izbarōja rudiņūs sītolim un pa zīmu dzeivei atstōtom cyukom, un trešais orods beja runkulim un grīzinim.
Vērs pogroba beja kambars, syunōta āka, bet naapsiļdeita. Kambarī beja divi golvonī nūdalejumi: orodi labeibai – mīžim, auzom un lynsāklom, un ūtrys nūdalejums beja moltuvei, kur beja rūkas dzērnovas ar vysim pīdarumim. [..] Gar sīnom kambarī beja kubuli, kurūs stōvēja rudzi, jo rudzus tāvs nabēre orodūs, bet tikai lelūs kubulūs, ari zērni un mylti stōvēja kubulūs, kubuleņūs, stendžēs voi vīnkūčūs. Taipat kambarī stōvēja gaļas kubuli, kurūs rudiņūs sōleja gaļu. Bet jau nu sōlejuma izjemta gaļa tyka sakōrta uz ustobas vērsa „kraškōs”. Par kraškom sauce ustobas vērsu un ari īreices – kōrteņas un požogus, uz kurim kōre gaļu. Rudzu mylti globōjōs smolki darynōtā teinē ar vōku. Kambarī beja lela skreine ar drēbem, tū mōte asūt atvaduse pyurā nu sovas tāva sātas. Kotru vosoru mōte izjēme drēbes nu skreines, izkōre saulē un izvādynōja. Tur beja krōsainas sagas, goldauti un rūčinīki (dvīli), kurus lītōja tikai lelōs svineibōs. Kambaram beja kūka greida un cīti dēļu grīsti.”1
Šādos pagrabos agrāk tika uzglabātas gan cilvēku ēdamās, gan lopbarības bietes.
Lopbarības bietes pie mums sauca runkuli. Kad savulaik mācījos skolā, arī kad studēju, septembra mēnesis parasti pagāja dažādos darbos, palīdzot novākt ražu kolektīvajās saimniecībās. Par to arī maksāja, bet atalgojums bija neliels.
Ozolaines skolas laikos rāvām runkuļus un cukra batviņus Bumbišku tīrumos. Man un citiem šķita – kādēļ to nevar darīt kādi mehānismi? Teica, ka tādi nav izgudroti. Pavisam nesen atradu informāciju, ka tādi bija, un labi sen.
1964. gada rudenī Rēzeknes laikrakstā raksta: „Kolhozos un padomju saimniecībās ir 19 cukurbiešu kombaini. Diemžēl tehniku izmanto ļoti reti. Sakstagala padomju saimniecībās darbu iesāka ar kombainu, taču tūlīt pat to pārtrauca: novākšanas kvalitāte bija pavisam zema. Daudzi kolhoznieki ir pret lauku mehanizāciju. Kolhozniekiem patiešām izdevīgi ar rokām novākt cukurbiešu lauku – par šo darbu maksā neslikti”2.
Manu jaunības gadu populārākie sarkano biešu ēdieni bija kaladnīks un šuba. Pirmo parasti gatavoja vasarā, kad bija pirmie svaigie dārzeņi un ārā bija svelmaini, otrs bija neiztrūkstošs uz dažāda ranga un veida svinību galda. Tā ēdiena oficiālajā nosaukumā Siļķe kažokā ir minēta tikai šī zivs, bet realitātē galvenās tur ir sarkanās bietes – tās ir pašā augšā un visiem redzamas, to garša uzvar konkurences cīņā ar citiem ingredientiem.
Ir arī vienkārši salāti ar lepnu nosaukumu – vinegrets. Kubiciņos sagriež vārītas sarkanās bietes, burkānus, pieliek marinētus gurķus un konservētus zirnīšus, ar mizām vārītus kartupeļus un smalki sagrieztus sīpolus. Aizdara ar eļļu – saulespuķu vai linsēklu.
Interesanta recepte ir publicēta pašvaldības izdevumā „Mana Aknīste". Tā ir Leišmale, mūsu Sēlija.
„Galda bietes (izloksnē – sarkanos svikliņus) vāra pusmīkstas, sagriež garenos gabaliņos un liek ieskābt. Lai ātrāk ieskābtu, pieliek maizes garoziņas. Ieskābušas bietes kārto cepšanai čuguna podā: apakšā liek treknu cūkas gaļu, uz tās – bietes, sajauktas ar sīpoliem, sāli un ķimenēm. Uzliek vāku, cep krāsnī. (Bieži vien cept lika vakarā, bet ēda otrā rītā, sevišķi svētkos un svētdienās, cepums ilgi turējās silts, un saimniecēm nebija jāņemas ar ēdiena gatavošanu.) Vispirms izņem no poda gaļu, sagriež uz šķīvja gabaliņos. Bietes samaisa, var pielikt tām krējumu. Ēd ar krāsnī ceptiem kartupeļiem (vai ar mizu vārītiem).”3
2024. gada 4. oktobrī notika dzejiski muzikāla vakarēšana Dzeņu mājās netālu no Preiļiem. Saimniece Kristīne Stašulāne klātesošos cienāja ar dzērienu „Kam buču?" (receptes autore – Iveta Grušnikova).
„3 litru burkā īber 3 leluos karūtis čaja (malna, zaļa voi zuoļu – vīnolga), aplej ar korstu iudini, lai īsavalk i padzīst, tod nūkuoš bīzumus i īmaisa kaidys 6 karūtis mada. Drusku syltā tod īlīk pošu čaja sieni, burku aplīk ar marleiti, lai elpoj i tai dzeivoj kaidu nedeli, ka cīš sylts, tod var i uotruok byut gotova. Garšai juobyut pateikami skuobonai. Tod sieni ar drusceņu škidruma puorlīk cytā burceņā i tai var gluobuot ladusskapī da citai reizei voi pasadaleit ar cytim. Tai i es pi tuos siens tyku. Dzierīni var jau dzert taidu voi arī var salīt pudelēs ar korki i vēl pīvīnuot kaidu garšu – dzeivu, ryugstūšu (ūgys, uobuļus voi bītis, vēl drusku mada, kas kuram garšoj) paturēt vēl puoris dīnys ustobā iz golda, lai uzryugst i tod var globuot pogrobā voi ladusskapī atdzesēt, lai naizšaun korki. Dzeivs i veseleigs padzierīns!"4
Kad Kristīne Stašulāne klātesošajiem jautāja, no kā ir šis dzēriens, visi teica, ka ļoti garšīgs, bet reti kurš varēja pateikt, no kā tas pagatavots. Ka to sarkano krāsu un patīkamo piegaršu deva sarkanās bietes, kuras Preiļu apkārtnē parasti sauc par sviklim.
Ir Latgalē cilvēki, kuriem ir uzvārds Sviklis. Ir arī apdzīvotas vietas ar šādu nosaukumu.
Dienvidlatgalē sarkanās galda bietes bieži vien sauc par buracenim, buročkim.
Manā dzimtajā pusē teica batvini. Tās lopbarības bietes bija runkuli, tādas mēs arī audzējām – galvenokārt kā gardumu cūkām. Bet sarkanās, no kurām taisīja karstā vasarā arī to kaladnīku, par batvinim.
Šis vārds man spēcīgi palika atmiņā, tam manā dzīvē ir sava simbolika. Vienai no manas dzejas tetraloģijas grāmatām ir nosaukums „Vot taidi vot i batvini".
1 Latkovskis L. Dzimtōs zemes ļaudis – [B.v.]: P/s Latgaļu izdevnīceiba, 1966., 88.–89. lpp.
2 Zemīte A. Tas notika Latgalē 17. oktobrī // „Latgales Laiks”, 17.10.2024.
3 Sēļu ēdieni // „Mana Aknīste”, 1995., jūnijs.
4 Valentīna Lukaševiča intervija ar Kristīni Stašulāni (05.10.2024).
Komentāri