Alīna Petkūne -- par studijām Mākslas akadēmijā un savas dzīves lielāko kaisli

Alīna Petkūne ir Daugavpilī dzimusi māksliniece, kuras dzīslās rit poļu asinis. Viņa audzina trīs meitas un iegūst pēc kārtas nu jau piekto augstāko izglītību, kopš 2023. gada studējot tēlniecības virzienu Latvijas Mākslas akadēmijā. Mākslinieku aprindās Alīna pazīstama arī ar pseidonīmu “Art Dalyna”. Pseidonīms radies autores pozicionētās mākslu simbiozes rezultātā: glezniecība, grafika, tēlniecība. Kopš 1999. gada Alīna ir Daugavpils reģiona mākslinieku asociācijas, bet kopš 2020. gada – arī mākslinieku mistiķu apvienības “Sarkanais akmens” dalībniece. Viņa ir piecu etnisko mākslinieču sieviešu grupas “DENSA” dibinātāja, vairāk nekā 20 personālizstāžu autore un ir piedalījusies vairāk nekā 100 kolektīvajās izstādēs, tai skaitā starptautiskā līmenī. Dažas dienas pēc gadu mijas Latgales Centrālās bibliotēkas ASV Informācijas centrā tika atklāta Alīnas jaunākā izstāde ‘Stacija: Akadēmiskā”. Izmantojot iespēju, “Latgales Laiks” tikās un parunājās ar mākslinieci.

* Kā sākās jūsu ceļš mākslā?

-- Patiesību sakot, diezgan banāli – lai es mājās nezīmētu uz sienām, vecāki mani sūtīja mācīties Bērnu mākslas skolā. Pēc tam sekoja mācības Saules skolā. Atšķirībā no parastās skolas, mākslas skolā man patika. Faktiski tā bija tāda kā paralēlā dzīve, kur tu sevi vari realizēt, kur tu dari to, kas tev patīk. Savām atmiņām par Bērnu mākslas skolā pavadīto laiku esmu veltījusi pat vienu stāstu, kurš ir iekļauts Daugavpils dzejnieku un rakstnieku almanahā, kuram drīzumā paredzēti atvēršanas svētki.

Parastajā skolā man nepatika mācīties, jo es nestādos priekšā, kā šī sistēma var kādu iedvesmot. Savukārt es esmu nevis sistēmas, bet gan iedvesmas un improvizācijas cilvēks. Mācoties bez iedvesmas, bieži vien gadās, ka zināšanas pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā. Te gan patiesības labad ir jāpiebilst, ka arī parastajā skolā bija vairāki skolotāji, kuri mani iedvesmoja.

Viena no viņām bija mana literatūras skolotāja, ebrejiete, kura prata tik interesanti pasniegt savu priekšmetu, ka man gribējās lasīt un rakstīt sacerējumus. Savukārt, piemēram, tāds interesants priekšmets kā ģeogrāfija skolā mani galīgi neinteresēja, jo es nevarēju saprast, ko mēs darām un kāpēc. Ģeogrāfiju es sāku mācīties tikai tad, kad izaugu un sāku ceļot.

Maniem bērniem, atšķirībā no manis, gan patīk mācīties parastajā skolā.

* Vadoties pēc tā, ka iegūstat jau piekto augstāko izglītību, var secināt, ka studēt gan jums patīk?

-- Man patika mācīties Saule skolā un man patīk izglītoties Latvijas Mākslas akadēmijā. Es savu dzīvi nosacīti var iedalīt divos posmos -- līdz mācībām Saule skolā un pēc. Saule skolā visi mani pasniedzēji bija īsti mākslinieki, tai skaitā Valda Mežbārde, Leonīds Baulins un Silva Linarte.

Savukārt studēt Daugavpils Universitātē es sāku pēc tam, kad ģimenes apstākļu dēļ nācās atteikties no iespējas studēt Mākslas akadēmijā. Tas bija tāds sava veida kompromiss. Tagad, kad bērni ir paaugušies, un nav jāmeklē kompromisi, man beidzot ir radusies iespēja darīt to, ko es vienmēr esmu gribējusi -- studēt Mākslas akadēmijā. Taču uzskatu, ka studijas akadēmijā uzreiz pēc Saules skolas beigšanas man tomēr būtu noderējušas labāk nekā tagad, jo apvienot tās ar darbu un ģimeni ir gana sarežģīti.

Neskatoties ne uz ko, uzskatu, ka akadēmijā aizvadītais pusotrs gads man ir daudz ko devis. Šajā īsajā laika posmā esmu daudz ieguvusi un daudz iemācījusies, kas līdz šim nebija izdevies salīdzinoši daudz ilgākā laika posmā.

Arī studijas Daugavpils Universitātē savulaik man daudz ko deva, sevišķi tas attiecas uz grafikas studijām pie Māra Čačkas. Tolaik saņēmu arī labu Eiropas Savienība stipendiju, kas pēc sava apjoma bija salīdzināma ar dažu labu darba algu.

Taču, ja tu jūties kā mākslinieks, tev var palīdzēt tikai izglītošanās akadēmijā. Patiesībā šī iekšējā spriedze mani nebija atlaidusi visus šos garos gadus, kamēr nebiju iestājusies akadēmijā. Patlaban zināmā mērā esmu atslābinājusies, jo beidzot man ir tā gaisotne un zināšanas, par ko tik ilgus gadus biju sapņojusi.

* Mākslinieki nereti izvēlas kādu vienu mākslas virzienu. Kā jums izdodas glezniecību un grafiku apvienot ar tēlniecību?

-- Apvienot mazu bērnu audzināšanu ar nopietnu darbu nebija iespējams, bet arī sēdēt bez darba es nemāku. Tā sanāca, ka, audzinot katru no bērniem, paralēli es ieguvu kādu augstāko izglītību. Tas man bija tāds sava veida dzīvesveids, lai varētu būt tuvāk ģimenei un vienlaikus arī iegūt iztikas līdzekļus. Taču iekšējais pieprasījums man kā māksliniecei bija pilnīgi cits.

Mākslā esmu izmēģinājusi dažādus virzienus – grafiku, keramiku, tekstilu, dizainu… Akadēmijā izmēģināju arī tēlniecību. Šī tēma man vienmēr ir bijusi tuva, diemžēl patlaban tā man nav pa spēkam. Tas ir ļoti ietilpīgs un nopietns darbs. Tam ir nepieciešams daudz laika, enerģijas un arī veselības, jo vajadzīgs liels fizisks spēks. Ja es ar šo tēmu būtu sākusi nodarboties kopš 18 gadiem, tad, iespējams, tagad jau būtu tēlniece.

Vairāk par visu man patīk strādāt ar akmeni, es dievinu šo nodarbi. Kad pamēģināju apstrādāt akmeni, tās bija tādas emocijas, tas bija tāds „grāvējs”, ka jau pēc mēneša iegādājamos teju visus nepieciešamos instrumentus - leņķa slīpmašīna, diskus un materiālus, kas nebūt nav domāti meitenēm, kas nepieciešami akmens apstrādei. Piederumus, kuru vēl trūkst, pērku vēl joprojām, kaut arī fiziski patlaban ar to nenodarbojos.

Darbs ar akmeni, atdzīvināt to, kas tajā ir apslēpts, ir bijusi manas dzīves lielākā kaisle. Kad akmens sāk ar tevi runāt un tu īsteno viņa sapni, ieceri, iepriekšējo iemiesojumu… Šīs mijiedarbības laikā tu jūties kā radītājs, gandrīz kā Dievs, un šajā brīdī tavam augumam pārskrien tirpas un tev vairs nevajag neko...

Akmenim pievērsos aptuveni pēc gada, kurš bija aizvadīts tēlniecības studijās. Diemžēl mans prieks par darbu ar akmeni un dalību simpozijos nebija ilgs, jo darbā ar smagajiem instrumentiem traumēju sev roku un mana fiziskā veselība arī pēc iepauzētā pusgada joprojām neļauj man atgriezties pie darba ar akmeni. Tā ka neizskatās, ka drīzumā varētu kaut kas mainīties, nolēmu pievērsties gleznošanai.

* Kādi ir jūsu nākotnes plāni, par ko sapņojat?

-- Kā mākslas cilvēks esmu laimīga, ka man ir bijusi iespēja gan teorētiski, gan praksē iepazīt dažādas mākslas jomas. Tas man ļāva nostiprināt savu zināšanu un pieredzes pamatus.

Iepriekš mēdzu stāstīt par saviem nākotnes sapņiem un nodomiem. Patlaban esmu atguvusi sevi, dodos turp, kurp vienmēr esmu tiekusies, par ko vienmēr esmu sapņojusi, tādēļ dzīvoju ar šodienu un man viss ir labi. Katrs cilvēks savā dzīvē tiecas sasniegt savu mērķi, tādēļ galvenais ir iekšējais miers un gandarījums. Tas ir tāds savdabīgs mūsu dzīves orķestra diriģents.

Latgales Centrālās bibliotēkas ASV Informācijas centrā skatāmā Alīnas Petkūnes gleznu izstāde “Stacija: Akadēmiskā” ir veltīta noteiktam mākslinieces dzīves posmam – studijām Latvijas Mākslas akadēmijā, kas mākslinieci ļoti iedvesmojis, un būs aplūkojama līdz 28. februārim.

Izstādē ir apskatāma neliela daļa autores darbu – pārsvarā tie ir mācību zīmējumi, kas ir pamatu pamats teju katra mākslinieka darbībā. Ar šo izstādi Alīna vēlas nodot iedvesmu no mācību procesa akadēmijā – gan studentiem, gan topošajiem māksliniekiem.

“Izstāde “Stacija: Akadēmiskā” nav komerciāls projekts, bet gan drīzāk mācību līdzeklis. Tas vēsta, ka māksla ir ne tikai iztēle, bet arī smags ikdienas darbs, kura pirmsākumos ir formu izpēte, tehnikas attīstīšana, prasme saskatīt un attēlot proporcijas,” uzsvēra Alīna.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Alīna Petkūne -- par studijām Mākslas akadēmijā un savas dzīves lielāko kaisli" saturu atbild ''Latgales Laiks'".