Ančupāni

Ančupāni (vietējie saka – Ančeipi) ir vismaz divi – Lejas, Kalna. Kad būvēja dzelzceļu, tie palika sliežu austrumu pusē. Publikai zināmākie Ančupāni ir sliežu rietumu pusē, vienkārši Ančupāni.

Šeit, pilsētas ziemeļrietumu pievārtē, starp lielceļu (uz Dricāniem) un dzelzceļu (uz Kārsavu) ir lielais kalns, uz kura jau cara laikos bija triangulācijas tornis. Ančupānu kalns ir 186 m virs jūras līmeņa augsts, precīzi tik pat ir arī Pleikšņu kalnam.

Starpkaru periodā Rēzeknes pilsēta sāka strauji izplesties ziemeļu virzienā. Ar dārziem, mājām un reprezentablām ēkām aizpildījās tukšās teritorijas starp tagadējo Nikodema Rancāna ielu un Rēzekne II dzelzceļa staciju. Ančupānu kalni kļuva pilsētai un pilsētniekiem tuvāki.

Latgales Kultūrvēstures muzejā glabājas Arvīda Egles glezna „Skats uz Ančupānu kalniem”1. Tā uzgleznota 1937. gadā – ar eļļas krāsām uz kartona. Priekšplānā lauku mājeles, viss it kā saplūdis kopā dzelteni zaļi zilās krāsās, labajā pusē pie apvāršņa redzami Ančupānu kalni.

Tolaik tie nebija tik populāri kā Pleikšņi, bet cilvēki arī uz Ančupāniem gāja pastaigāties, uzgriezt patafonu un izlikt uz gara dvieļa ēdamo un dzeramo. Priedes, smilšu kalniņi, vienīgi grezna ezera trūkst!

Ja Pleikšņos kokos dziedāja putni un uz ceļa varēja izskriet kāds suns no tuvējās mājas, tad Ančupānos jau 30. gados varēja dzirdēt šāvienus. Te bija Aizsargu šautuve un tie plīkšķi nereti lika nodrebēt kādai vīna glāzei kādas atpūtnieces rokās.

Rēzeknē agrāk bija gana daudz dažādu karaspēka daļu. Kuldīgas un Bauskas ielas cara laikos saucās 1. Karavīru un 2. Karavīru, droši vien tas nebija tāpat vien.

Ja kazarmas un štābi parasti bija pilsētās, tad poligoni un nometnes ārpus tām. Droši vien kaut kas tāds agrākos laikos bija tur, kur šobrīd ir Stādītā meža rajons un aiz tā vasarnīcu kooperatīvi Dzirkstele un Mašīnbūve. Tur ir Strēlnieku iela – tāds tai ir nosaukums kopš 1934. gada. Agrāk to sauca par Poligona ielu.

Īstu asinsstraumi Ančupāni piedzīvoja 1941.–1943. gadā. Te šāva ebrejus, čigānus, padomju gada aktīvistus, pagrīdniekus. Apglabāja karagūstekņus. Arī nošautos citās vietās veda uz šejieni un apraka kopīgās bedrēs.

Cik šeit ir apglabāts cilvēku, precīzi nav zināms. Uz informatīvā stenda pie Ančupānu memoriāla rakstīts, ka apmēram 8 000.

50.–60. gados Ančupānos bija karjers, kur ekskavatori ņēma smilti. Izgrieza meža stūri, mašīnas irdeno zeltainumu veda uz tuvējo silikātķieģeļu rūpnīcu. Var teikt, ka ļoti liela daļa Rēzeknes ēku ir ančupāniska.

Tajā laikā Ančupānos bija arī motosporta trase, kur notika i treniņi, i sacensības.

Abas šīs lietas tika nobremzētas 1967. gadā, kad sāka plānot/būvēt memoriālu pie Ančupānu kalna noslepkavotajiem/apglabātajiem cilvēkiem. 1973. gada vasarā memoriāls tika atklāts.

„Kapulauku norobežo laukakmeņu mūris, tam pāri uz terases paceļas tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas skulptūra „Māte – ābele” (bronza). Ansambļa projekta autors ir arhitekts A. Ķišķis."2

Žurnālā „Ievas Stāsti” 2021. gadā publicēta saruna – kā tur pieteikts, ar vienu no talantīgākajām latviešu tēlniecēm Rasu Kalniņu-Grīnbergu.

Ir tajā stāstā/intervijā arī par Ančupāniem.

„60. gadu vidū uz gadskārtējās izstādes skiču skati bija atbraukuši arī maskavieši, viņus ieinteresēja Rasas skulptūra Ābele. Jauna sieviete, matu viļņi pār muguru… Uz augšdelma un plaukstas atbalstīts bērns, kurš sniedzas pēc ābola sievietes augstu paceltā otrā rokā… Ar Vissavienības Kultūras ministrijas akceptu maskavieši to pasūtīja apmēram metru lielā izmērā. Rasa to atlēja alumīnijā, nopatinēja. Kad gatavo skulptūru izstādīja Rīgā, to pamanīja lietuviešu ainavu arhitekts Alfons Ķišķis. Viņš tobrīd veidoja Ančupānu memoriāla plānu Latgalē. [..] Lietuvietis aicināja Rasu veidot memoriāla centrālo pieminekli – Māti ābeli – kā dzīvības nemirstību.

„Ķišķis nebija spējis iedomāties, kā noformēt piemiņas vietu, kur ir tikai aizaugusi grava un akmeņu mūris, agrākā aizsargu šautuve. Kad viņš ieraudzīja manu Ābeli, tad piepeši saprata, kā jādara: viens gals gravai jāapber, augšā jātaisa neliels laukums, kur kā simbols dzīvībai būtu mana Ābele. Apakšā kapu lauks, tad piecus metrus augsta platforma, uz tās četrus metrus augsts piemineklis… Atklāšanā nāca tautas masas, vispirms gāja caur kapu lauku, tad bija dzīvības un nāves siena, caur kuru kāpnes veda augšup uz laukumu ar Ābeli. Tas ir pārsteigums: jo tu ej pa tīru mežu, kur nekā nav, un piepeši – piemiņas laukums ar ābeli. Ar domu, ka mātes un ābeles ir neiznīcināmas, viņas būs vienmēr, un tauta zaļos… Cilvēki nāca kā uz kapu svētkiem – Latgales sievas baltos lakatiņos, tumši ģērbtas, ar ziediem… Augšstāvā dziedāja koris, skanēja orķestris un stāvējām mēs, autori.”3

Ar Alfonu Ķišķi ir īsteni sarežģīti, grandiozi interesanti. Dzīve viņam ir tik dažāda un blīva, ka pat neticas!

Alfons piedzima 1910. gada 26. augustā Lietuvā – Žeimē4, Bērsteles upes krastos, netālu no robežas ar Latviju5. Pirmā pasaules kara laikā viņu evakuēja uz Krieviju, pēc kara Alfons dzīvoja Latvijā. Izmācījās par dārzzini un strādāja pat Lauksaimniecības ministrijā. 1944. gada martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, tika iesaukts leģionā un izpelnījās divus Dzelzs krustus, apbalvojumu par tuvcīņām u. c.6 Pēc kara slēpās, tika noķerts un izsūtīts uz lēģeriem. 1956. gadā atgriezās Latvijā, bet 1967. gadā bija spiests pārcelties uz Lietuvu. Tur strādāja apzaļumošanas projektēšanas institūtā Viļņā. 1990. gadā pabeidza rakstīt autobiogrāfiju, miris Viļņā 1994. gada 19. jūnijā.

Alfona Ķišķa projektēti ir Brāļu kapi Bulduros un Ķemeros (1966), sanatoriju apstādījumi Palangā un Druskininkos, viņa ir Trāķu vēsturiskā parka restaurācija un daudz kas cits.

Arī memoriālā ansambļa Ančupānos idejiskā risinājuma un kopainas autors ir šis neparastais cilvēks.

Vai nav tā, ka viņš kā dārznieks un dabas fans te gribēja Ābeli, kaut arī no bronzas? Bet viens cilvēks man teica, ka tas piemineklis Ančupānos ir Aglonas Dievmātes stilizācija. Jā, sieviete nesēž. Bet bērns ir pie viņas labās rokas. Jā, sievietes kreisajā rokā nav ziediņš, bet ābols. Pēc tā, kā viņš man to pateica, es arī kaut ko tādu šeit saredzu.

2024. gada septembrī te biju kopā ar diviem ārzemju tūristiem.

Pa Rīgas ielu dodamies uz Greivuļu krustojuma pusi. Uzreiz aiz pilsētas robežas ir asfalta celiņš pa labi, pēc 600 m apstājamies. Sākas gara samūrētu laukakmeņu siena, tās galā konstrukcija ar uzrakstu. Visapkārt klusums un koki, pārsvarā priedes.

Tai konstrukcijā ir kāpnes, pa kurām izejam uz bruģētu laukumiņu otrā pusē. Soliņi, pretī stūrītī piemineklis. Ir jāatrod pareizais rakurss, no kura vislabāk atklājas mākslinieces iecere. 

Memoriāls ir Ančupānu kalna rietumu piekājē. Pie pieminekļa laukuma ir kāpnes, aiz kurām stiga, kura ved augšup. Pēc pāris simts metriem mēs esam kalnā, kura augšā ir skatu tornis. 

No kalna nokāpjam pa stidziņām uz austrumu pusi. Izbrienot smiltis un nolaižoties uz leju, nokļūstam pie ezeriņa, kura krastā viss piknikotājiem. Cilvēki te sauļojas, peldas, cep šašlikus. Draiskojas spanieli, uz galda stāv skārdenes. Uz šo atpūtas vietu parasti atbrauc ar auto, pārsimts metru attālumā ir Viļakas iela.

Nezinu, cik daudz šobrīd ir cilvēku, kuru dzīves vietas adrese ir Lejas, Kalna vai citādi Ančupāni. Domāju, ka tādu ir maz.

Ančupāniem gāja šķetermeterīgi. Te būvēja dzelzceļus un lielās šosejas, zemi vajadzēja fabrikām un rūpnīcām. Te izveidojās brāļu un parastie kapi. Ančupānos ir kartodroms. Te notika sacensības, tautas svinības un koncerti. Ir ezeriņi ar atpūtas zonu, pamatīgs skatu tornis. 

Kā es saku citiem – pasaules dažādība, vēstures kolīzijas vienos Ančupānos!

1 Arvīds Egle Latvijas glezniecībā (sast. I. Vilčuka) – [B. v.]: Rēzeknes mākslinieku kopa, 2019., 26. lpp.
2 Memoriāls Ančupānu kalnos // „Literatūra un Māksla”, 22.09.1973.
3 https://www.santa.lv/raksts/personibas/telniece-rasa-kalnina-grinberga-dveseles-sapes-var-norunat-40916/ (skat. 19.10.2024)
4 Saukta arī Žeimele, Žeimeļi, Žeimis, Šeimeln. No 1753. līdz 1759. gadam Žeimes luterāņu draudzē mācītājs bija Vecais Stenders (1714–1796).
5 https://lv.m.wikipedia.org/wiki/Alfons_%C4%B6i%C5%A1%C4%B7is (skat. 07.06.2024)
6 Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas (sast. I. Kvāle) – Rīga: Latvijas Kara muzejs, 2014., 150. lpp.