Šogad janvārī aprit 34 gadi kopš1991. gada barikāžu laika. Pirmdien, 20. janvārī, Daugavpils Universitātes skvērā norisinājās 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienai veltīts pasākums, kurā tiks iedegts simbolisks ugunskurs, teiktas uzrunas un stāstīti atmiņu stāsti.
Daugavpils valstspilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš, uzrunājot klātesošos, atgādināja, ka pirms 34 gadiem Latvijas tauta kopīgi vienojās par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kā arī norādīja, ka brīva valsts, it īpaši šodien, nav pašsaprotama lieta.
“Valsts ir cilvēki, valsts esam mēs visi kopā, un ikdienā ar vārdiem un darbiem mums ir jāatbalsta savu valsti, jācīnās par to, lai mēs būtu drošībā, lai mūsu valsts attīstītos. Barikāžu dalībnieki bija drosmīgi cilvēki, kuri vienojās cīņā par mūsu valsti, cīņā, kura 1991. gadā prasīja arī cilvēku dzīvību -- gan Bauskas miliču dzīvību, kuri to zaudēja Raiņa bulvārī, Iekšlietu ministrijas ēkā, gan arī Latvijas televīzijas darbinieku dzīvību. Šie cilvēki gāja bojā ar domu par mūsu brīvu valsti,” teica A. Elksniņš.
Sargāt barikādes Rīgā devās vairāk nekā 200 cilvēki no Daugavpils un Ilūkstes
Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja darbiniece Ineta Janovska sniedza īsu ieskatu vēsturē un atgādināja, ka aizvadītā gadsimta 80. gadi bija laiks, kad pēc Mihaila Gorbačova nākšanas pie varas PSRS un vairākām īstenotām demokrātijai labvēlīgām reformām cilvēku sirdīs atdzima nacionālās idejas, kas pārauga vispārējā tautas atmodā. Šajā laikā izveidojās jaunas sabiedriskas organizācijas -- Latvijas Tautas fronte, “Helsinki 86”, Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, daudzās pilsētās notika mītiņi un tautas sapulces, kur drosmīgākie teica runas ar prasību pēc Latvijas neatkarības, tika dziedāta tobrīd aizliegtā Latvijas himna, celti gaismā sarkanbaltsarkanie karogi. Arī šeit, pie bijušā Daugavpils Pedagoģiskā institūta (patlaban Daugavpils Universitāte), 1989. gada 11. februārī notika mītiņš, kurā tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Savukārt 1989. gada augustā gandrīz divi miljoni cilvēku no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, simbolizējot vienotību, sadevās rokās Baltijas ceļā. Lai arī 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti ar balsu vairākumu pieņēma Latvijas neatkarības deklarāciju, faktiskas brīvības nebija, jo valsti kontrolēja Padomju Savienības militārie spēki. 13. janvāra naktī Lietuvā tanki ielenca Augstāko padomi un ieņēma televīziju, radio un telegrāfu, tika nogalināti 14 Viļņas aizstāvji, ievainoti 110.
13. janvārī pl. 4.45 no rīta Latvijas Radio ēterā Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns aicināja ļaudis pulcēties Doma laukumā Rīgā, lai paustu atbalstu Lietuvai un izteiktu protestu pret iespējamām militārām provokācijām Latvijas teritorijā. Jau tajā pašā dienā Daugavas krastmalā notika Vislatvijas manifestācija, kurā piedalījās apmēram 700 000 cilvēku. Savukārt vakarā, pēc Latvijas Tautas frontes aicinājuma, Rīgā pie svarīgākajiem valsts objektiem simtiem cilvēku no visas Latvijas veidoja barikādes no kravas mašīnām, traktortehnikas un betona bluķiem. Aizsargāt barikādes Rīgā devās arī vairāk nekā 200 cilvēki no Daugavpils un Ilūkstes apkaimes.
Dramatiskākie šī laika notikumi norisinājās 20. janvārī, kad specializētās nozīmes milicijas vienības OMON kaujinieki sāka uzbrukumu Iekšlietu ministrijas ēkai, izraisot apšaudi Rīgas centrā, kurā dzīvību zaudēja deviņi un tika ievainoti 13 cilvēki. Pēc 20. janvāra iestājās klusuma laiks, vairs nenotika provokācijas un ļaudis pamazām sāka doties mājās un atbrīvot tiltus, Savukārt bluķi pie svarīgākajām iestādēm palika līdz pat augustam, lai nepieciešamības gadījumā aizstāvji tur varētu atgriezties.
Kad tika izlietas asinis, cilvēki saprata, ka atpakaļceļa vairs nebūs
“1991. gada barikāžu dalībnieku Latgales biedrības” valdes priekšsēdētājs Staņislavs Gavars, uzrunājot klātesošos, atzina, ka, lai nonāktu līdz barikādēm, bija vajadzīga apziņa, kamdēļ tas vajadzīgs. Tāda masveidīga kustība nebija iespējama momentāni. Bija vajadzīgs laiks, lai transformētos apziņa, lai mēs no padomju ļaudīm kļūtu par savas zemes aizstāvjiem. Tas nebija viegls ceļš, katram bija sevī jālauž stereotipi, jādomā, kurā pusē nostāties – savas dzimtenes vai kaut kādas lielas dzimtenes pusē, kas ir svarīgāks -- savas mājas vai kāds mistisks mērķis, kas tika saukts par komunismu.
Šī izvēle bija smaga un cilvēki sašķēlās pēc pārliecības, neatkarīgi no tā, vai viņi prata vai neprata latviešu valodu. Savukārt pēc tam, kad notika militārs uzbrukums un tika izlietas asinis, ļaudis saprata, ka atpakaļceļa vairs nebūs un jāturpina iesāktais ceļš uz pilnīgu valsts neatkarību.
Barikāžu laikā Daugavpils pilsētas vadība pret Latvijas valsti bija noskaņota naidīgi
Turpinājumā klātesošos uzrunāja Trešās atmodas laika aktīvs sabiedriskais darbinieks, Latvijas Tautas frontes Daugavpils nodaļas vadītājs Jāni Žugovs. Viņš, stāstot par barikāžu laiku Daugavpilī, norādīja, ka toreizējā pilsētas vadība bija naidīgi noskaņota pret Latvijas valsti. Redzot, ka veidojas juku laiki, viņi nāca klajā ar “Daugavpils iniciatīvu”, kuras ideja bija apvienot Daugavpili kopā ar Krāslavas un Ludzas rajonu Latvijā un Lietuvas un Igaunijas austrumu rajoniem, izveidojot Baltijas Padomju republiku.
Kad Rīgā sākās barikādes, Daugavpilī notika Interfrontes mītiņš, kurā pulcējās Latvijai naidīgie spēki un izteica neuzticību Gorbačova vadītajai valdībai un Latvijas PSR Augstākajai padomei. Līdz ar to Latvijas Tautas frontes Daugavpils nodaļas vadītājam nācās braukt no Rīgas atpakaļ uz Daugavpili un organizēt šeit progresīvo spēku mītiņu, kurš notika šeit, pie Daugavpils Universitātes.
Redzot, kas patlaban notiek uz Latvijas–Krievijas robežas, kur tiek būvēts žogs, vesti betona bluķi un prettanku eži, Žugovs vēlēja, lai šie notikumi beigtos mierīgi.
Barikāžu dienās cilvēki bija pašaizliedzīgi
Latvijas Tautas frontes Daugavpils rajona toreizējais vadītājs Jānis Strods, daloties tā laika iespaidos, atcerējās, ka tajās Latvijai tik izšķirošajās dienās atradies Bulgārijā, kur koncertējis skolotāju kora sastāvā. Kora sievietes, redzot to dienu notikumus Latvijā, ko translējusi vietējā televīzija, bijušas pagalam satraukušās un pārdzīvojušas, vai vispār spēs atgriezties mājās.
Savukārt pēc atgriešanās mājās sācies darbs barikāžu aizstāvju atbalstam, tikusi gatavota pārtika, sarūpētas zeķes, cimdi un cigaretes sūtīšanai barikāžu aizstāvjiem. Turklāt cilvēkus nav vajadzējis organizēt, katrs rīkojās pēc savas sirdsapziņas. Strods aicināja neaizmirst to dienu notikumus un arī cilvēkus, kas tajos piedalījās.
1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienai veltīto pasākumu kuplināja Daugavpils Saskaņas pamatskolas, Vienības pamatskolas, Daugavpils Centra vidusskolas, Daugavpils Draudzīgā aicinājuma vidusskolas un Daugavpils Valsts ģimnāzijas audzēkņu priekšnesumi un uzstāšanās.
Barikāžu atceres pasākumi
1991. gada barikāžu atceres pasākumu turpinājumā ceturtdien, 23. janvārī pl. 15.00, Latgales Centrālajā bibliotēkā norisināsies sadarbībā ar izdevniecību “Jumava” rīkots pasākums “Latvijas simboli un leģendas”, kura īpašie viesi būs bijušais Latvijas Valsts prezidents, Latvijas Basketbola savienības vadītājs Raimonds Vējonis, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, grāmatu autors Pāvils Raudonis un grāmatizdevējs Juris Visockis.
Savukārt ceturtdienas vakarā pl. 18.00 Vienības nama koncertzālē izskanēs īpašs 1991. gada barikāžu atceres dienai veltīts koncerts. Tajā uzstāsies leģendārā dziedātāja Ieva Akuratere kopā ar Leonu Sējānu (ģitāra) un Matīsu Akurateru (perkusijas). Koncertā piedalīsies arī Daugavpils Vienības nama jauktais koris “Daugava”.
Papildu tam Daugavpils Tehnikas un industriālā dizaina centrā “Inženieru arsenāls”, pateicoties sadarbībai ar muzeju “Latvieši pasaulē”, līdz pavasarim būs skatāma politiskā aktīvista Jura Bļodnieka leģendārā automašīna „Plymouth Valiant” (1971), kas savulaik kļuva par pretpadomju protesta simbolu ASV.
Komentāri