Par Latvijas Nacionālā dabas muzeja 180. jubilejas gada dzīvnieku izvēlēts ezis – neliela auguma apaļīgs zīdītājs, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Mazais ezītis ir nekaitīgs un jauks, dabai un cilvēkiem ļoti noderīgs dzīvnieciņš.
Un tas viss par viņu
Eža popularitāti mūsu dzīvē ir grūti apstrīdēt. Tas, atšķirībā no daudziem citiem mūsu mazākajiem brāļiem, ir pat izpelnījies godu kļūt par pasaku un multfilmu varoni. Tajās ezis parādīts kā nekaitīgs, kluss un labsirdīgs dzīvnieks.
Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas – baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus un brūnkrūtainais ezis Erinaceus europaeus. Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos.
Ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Galva neliela, ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai. Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt. Muguru un sānus klāj 2 cm garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas.
Eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju – meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā. Tie ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir 5–7 gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana.
Interesanti fakti
Vidējā eža kažokā ir aptuveni 5 tūkstoši adatu. Šāds „tērps” prasa rūpīgu kopšanu. Eži to dara ar ķepiņām, taču, tā kā tās ir ļoti īsas, tas neļauj dzīvniekam pilnībā atbrīvoties no parazītiem. Šādā situācijā ezim palīdz skābe, ko izdala augļi. Eži sāk viļāties pa sapuvušiem augļiem, ko atrod mežos un dārzos, tādējādi dezinficējot sevi. Tomēr, pretēji izplatītajam uzskatam, ka eži nēsā uz muguras ābolus vai bumbierus, patiesībā viņi to nedara.
Ezīša adatas kalpo tam kā drošas bruņas, ar kurām tas uzvar pat cīņā ar odzi. Tomēr uzvarēt šādā cīņā palīdz ne tikai adatas, bet arī ežu organisma neuzņēmība pret daudzām indēm. Uz tiem vāji iedarbojas arsēns, opija un pat zilskābe.
Mēs esam pieraduši uzskatīt ežus par nekaitīgiem radījumiem. Taču tas ir maldīgs priekšstats, jo dzīvnieks spēj sevi aizstāvēt ar ne tikai dzeloņaino kažoku, bet arī 36 asiem zobiem.
Neskatoties uz nelielo augumu, eži ir ļoti veikli dzīvnieki. Tie spēj skriet ar ātrumu līdz 3 metriem sekundē – to iedomāties ir visai grūti. Turklāt eži labi peld un lieliski lec, tiem ir asa oža un jutīga dzirde, taču slikta redze.
No oktobra jeb no brīža, kad gaisa temperatūra nepārsniedz +10 grādus, līdz martam -- ezis ir ziemas miegā. Ziemošanas laikā visi viņa dzīvības procesi ir krietni palēnināti, piemēram, sirdsdarbības un elpošanas intensitāte ziemas guļas laikā ir desmit reizes zemāka nekā vasarā – gada aktīvajā periodā. Savukārt pirms došanās ziemas guļā ezis papildu savam parastajam svaram (800 grami) uzkrāj 500 g tauku. Šādas rezerves ļauj tam nenomirt no bada ziemā un mierīgi gulēt līdz pavasarim. Jāpiebilst, ka ežu ķermeņa temperatūra ziemas guļas laikā nokrītas līdz plus diviem grādiem. Šāda īpatnība nepiemīt nevienam citam dzīvniekam.
Ežiem piemīt nejauka īpašība -- tie iznīcina putnu ligzdas. Ja saimniecībā ir vistas, eži var apdraudēt arī tās.
Šie dzīvnieki pārnēsā daudzas cilvēkiem bīstamas slimības -- trakumsērgu, salmonelozi, dermatomikozi, dzelteno drudzi un citas. Turklāt ežu kažokā ir daudz blusu un ērču.
Nevajag šķirt
Latgales zoodārza direktoram -- vietējās floras un faunas ekspertam, reģiona galvenajam zoologam Mihailam Pupiņam ir liela pieredze darbā ar ezīšiem, jo iedzīvotāji dažkārt atnes uz zoodārzu atrastos dzīvniekus. Pavisam to ir bijis vairāk nekā desmit: “Protams, ežus pieņēmām – kā gan citādi, tad vedu tos uz mājām un audzēju. Galvenā cilvēku kļūda ir tā, ka viņi nolaupa dzīvu radību. Paņemot eža mazuli, viņi to šķir no mātes, tēva, vārdu sakot, no ģimenes, kas atrodas kaut kur tuvumā, piemēram, zālē vai krūmos. Savukārt, paņemot lielu ezi, viņi atstāj pēcnācējus bez vecākiem, tas ir, nolemj tos bojāejai. Es saprotu iedzīvotāju labos nodomus, taču tā nevajag darīt.”
Mihaila pieredze liecina, ka uzņemties rūpes par ežiem ir tas pats, kas rūpēties par kaķēniem vai kucēniem. Tagad veikalos ir daudz dažādas dzīvnieku barības, pieejami arī veterinārārstu pakalpojumi.
M. Pupiņš pastāstīja, ka eži tagad aktīvi apgūst pilsētas teritoriju, kur ir ko ēst, tos bieži var redzēt pie atkritumu konteineriem, kā arī kaķu barošanas vietās.
Mihails, kurš dievina visus mūsu mazākos brāļus, neslēpj, ka izjūt īpašas simpātijas pret ezīšiem: “Tie ir ļoti interesanti dzīvnieki -- uzņēmīgi, gudri un atjautīgi, par daudzām citām pozitīvām īpašībām nemaz nerunājot. Ko vien vērta ir ežu spēja acumirklī saritināties kamolā un izmantot savus attīstītos muskuļus, lai izslietu adatas pret ienaidnieku! Un vēl arī spēja izlīst cauri spraugām, kas ir daudz mazākas par zvēriņa ķermeni. Ezis spēj pat uzrāpties uz skapja!”
Ežus sagaida evolūcija
Mihails paredz ežu nākotni: “Pašlaik šo mazo dzīvnieciņu glābj tikai spēja aizbēgt no briesmām, pretējā gadījumā tas aizies bojā. Un eži bieži iet bojā! Neizslēdzu, ka šī iemesla dēļ divu vai trīs cilvēku paaudžu laikā ežu kājas kļūs garākas un stiprākas. Tas ir, notiks evolūcija. Jo agrāk eži dzīvoja mierīgi un tos netraucēja transportlīdzekļi, bet tagad cilvēki ar savu darbību izstumj ezīšus no ierastajām dzīvotnēm. Bet, lai izdzīvotu, ir vajadzīgas spēcīgas un ātras kājas."
Pēc Mihaila teiktā, daudzi iedzīvotāji tagad sākuši iegādāties ezīšus kā mīļdzīvniekus. Tie galvenokārt ir no Āfrikas un atšķiras no Latvijā savvaļā mītošajiem ežiem: “Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ vēlas atbrīvoties no sava dzeloņainā mīluļa, tad nekādā gadījumā nedrīkst to palaist savvaļā, jo tur tas neizdzīvos. Labāk atrast ezītim citu saimnieku," iesaka Mihails.
Savukārt man ir neveiksmīga pieredze ar šiem dzīvniekiem, kad bērnībā nesu ežus un mēģināja tos pieradināt. Šie dzīvnieciņi pierod pie cilvēkiem un, ja sākumā piedāvāto barību ēd piesardzīgi, tad vēlāk vairs nebaidās, necenšas saritināties un pat ļauj pabužināt vēderiņu. Tas viss ir interesanti, bet problēma ir citur.
Dienā ezis mājā nav redzams, tas guļ, turklāt vietās, ka to ir ļoti grūti atrast. Naktīs sākas dzīvnieka rosīgākais laiks -- peļu un kukaiņu medības, jo lauku mājās to ir papilnam.
Mednieka instinkts neļauj dzeloņainajam iemītniekam mierīgi gulēt. Būdams naktsdzīvnieks, īpaši traucējošs ezis ir naktīs, kad vieglā riksī, sīkiem, bet ašiem solīšiem tipina apgaitā pa cilvēku mājokli. Zvēriņa garpirkstaino kāju asie nadziņi ritmiski skrapstina grīdu, rumpītis cenšas visur iespraukties, aizspraukties, uzrausties – tā tiek trokšņaini stumdīti un apgāzti dažādi pat itin smagi priekšmeti. Bez tam – kas ir vistrakākais – ezis pats izdod naktsmieru traucējošas skaņas: ne tikai jau pieminētos klasiski eziskos pukšķus, bet arī šņācienus, rūcienus. Dzīvnieks arī sprauslā, sten, šmaukstina, žagojas. Savukārt, dienā gulēdams, viņš nereti krāc! Ezīti neinteresē cilvēka miegs un atpūta, jo tam ir sava aktīva nakts dzīve – gluži kā dabā.
…Un tad ezis pēkšņi un nemanāmi pazuda. Visticamāk, tas izbēga pa vaļā atstātajām durvīm un devās uz savu dabisko vidi. Un tā bija pareizi! Gan mums kļuva mierīgāk, gan ezītim tas nāca par labu.
Mūsu uzdevums ir saglabāt
Gada dzīvnieka izvēle ir viens no Latvijas Nacionālā dabas muzeja ilggadējiem pasākumiem. Pirmo reizi dzīvnieks tika izvēlēts 2000. gadā. Pērn gada dzīvnieks bija stirna, 2023. gadā – ķirzaka, 2022. gadā – zebiekste, 2021. gadā – zaķis, 2020. gadā – bebrs, 2019. gadā – alnis, bet 2018. gadā – vāvere.
Latvijā ir ap 70 dažādas dzīvnieku sugas, par kuru pastāvēšanu absolūtā vairumā pat nenojaušam – mums ir labi zināmi aļņi, brieži, lāči, mežacūkas vai vilki, taču Latvijā mīt arī daudz sīku zvēriņu, piemēram, ir reģistrētas ap 20 sikspārņu sugas, dažādi grauzēji. Baltijas jūrā dzīvo roņi un, kas ir vēl pārsteidzošāk, pat cūkdelfīni.
Gandrīz visi šie zīdītāji ir uzskaitīti kā "vismazāk apdraudētie", bet, piemēram, Eiropas ūdele ir "kritiski apdraudēta", bet pāris sikspārņi un ūdri ir uzskaitīti kā "gandrīz apdraudēti".
Tas ir, šos dzīvniekus, pateicoties veiktajiem pasākumiem, vēl ir iespējams saglabāt, lai gan tas ir ļoti sarežģīti. Jo izpostīt dabu un iznīcināt dažādu radību dzīvotnes var ļoti ātri, savukārt, lai atjaunotu floru un faunu, ir vajadzīgi desmiti un pat simti gadu.
Taču pagaidām Latvijas Nacionālajam dabas muzejam ir pietiekami daudz mūsu mazāko brāļu, kam piešķirt kārtējā gada dzīvnieka goda nosaukumu, un to pietiks daudziem gadu desmitiem.
Mūsu uzdevums ir nepieļaut Latgales un Latvijas dzīvnieku izzušanu no zemes virsas.
Komentāri