Katram cilvēkam, tāpat kā jebkurai radībai uz Zemes, ir jābūt savam stūrītim -- mājoklim, kas paglābj un pasargā no bēdām, likstām un pat ienaidniekiem, kur rit dzīve un ikdiena, kur dzimst un uzaug pēcnācēji... Ne velti saka -- mana māja ir mans cietoksnis. Lai gan ļoti reti, joprojām var sastapt cilvēkus, kuriem dažkārt no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ nav sava jumta virs galvas. Taču viņi ļoti vēlas, lai tāds būtu.
Neuzskata, ka dzīve ir smaga
Skatoties no malas, būtībā bezpajumtnieku Jeļenas Gumņinas, Genādija Vasiļjeva un viņu trīs mēnešus vecās meitiņas Jūlijas dzīve pašlaik neatšķiras no citu cilvēku, kuri ir sava mājokļa likumīgi īpašnieki, dzīves.
Pieticīgā koka māja "Pridorožnaja" ar saimniecības ēkām atrodas Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Tartaka ciemā -- skaistā vietā: blakus mežs, pie mājas liels dārzs, ideāla tīrība un kārtība.
Dienā, kad tikāmies, Jeļena mazgāja veļu, Genādijs kurināja krāsni, bet viņu mazā mantiniece, gulēja bērnu ratiņos svaigā gaisā uz verandas.
Jāpiebilst, ka pats esmu šejienietis, piedzimu Tartaka ciema lauku slimnīcā un savulaik labi pazinu šīs mājas agrākos iedzīvotājus -- vecāka gadagājuma ļaudis, viens no viņiem -- Anatolijs pirms kāda laika nomira, bet viņa sieva, kura Genādijam un Jeļenai izīrē mājokli, tagad dzīvo pie meitas Daugavpilī.
Bet kā tas notika, ka viņi ieradās šajā nezināmajā un svešajā pusē? Pāris atklāti dalījās savā dzīvesstāstā, kuru, dīvainā kārtā, viņi neuzskata par neveiksmīgu, sarežģītu un, vēl jo vairāk, par neizdevušos, lai gan Jeļenai un Genādijam nav savas mājas un tuvākajā laikā, pirmkārt, līdzekļu trūkuma dēļ, to arī nevarēs iegādāties.
Nav ienesīgas profesijas
Genādijs dzimis Ambeļu pagastā, viņam ir 44 gadi. Vecāki ir miruši (tētis Vasilijs 2014. gadā, bet mamma Olga 2018. gadā). Izņemot Genādiju, kurš ģimenē ir vecākais, vēl divas māsas: Tatjana, kura pašlaik ir bezdarbniece, un jaunākā māsa Irina, kura strādā par pārdevēju veikalā Ambeļu ciemā.
Pēc deviņgadīgās skolas, kuru Genādijs pabeidza Višķos, viņš nepaspēja vai arī negribēja apgūt nopietnu ienesīgu profesiju, ar kuru varētu pelnīt iztiku visu atlikušo mūžu, tāpēc visu laiku strādāja dažādos darbos: mežā un celtniecībā par palīgstrādnieku, savulaik devās uz Rīgu, kur strādāja par apsargu, pēcāk atkal strādāja meža darbos.
Pirms divdesmit gadiem Dvietes pagastā, kur Genādijs tolaik īrēja mājokli, paša neuzmanības, kā arī brigādes strādnieka pieļauto drošības noteikumu pārkāpuma dēļ, gāžot kokus, Genādijs guva smagu galvas traumu, kā rezultātā divus mēnešus atradās komā un pēc tam ilgstoši ārstējās. Tagad viņš ir trešās grupas invalīds un saņem pabalstu. Ir arī citas kaites, tostarp mugurkaula bojājumi, taču tas viņam netraucē atrast darbu un nopelnīt nedaudz naudas, lai uzturētu ģimeni.
Sākās ar vēstulēm
Genādijs divreiz dzīvoja tā dēvētajā civillaulībā, no tām viņam ir divi bērni. Attiecībās ar pirmo sievieti piedzima meita Adelīna, kurai tagad ir deviņi gadi, viņa dzīvo kopā ar māti Kalkūnes pagasta Randenes ciemā, savukārt kopdzīvē ar otru sievieti piedzima dēls Jegors, kuram nu ir septiņi gadi. Viņi dzīvo Rīgā, un Genādijs, atšķirībā no meitas, ar dēlu uztur sakarus.
Arī kopā ar savu pirmo dzīvesbiedri Genādijs īrēja mājokli Kalkūnos, bet pēc šķiršanās devās uz dzimtajiem Ambeļiem, kur satika citu sievieti: „Taču arī ar viņu kopdzīve nebija veiksmīga, tāpēc pārcēlos uz vecāku māju, kas nebija viņu, bet gan pagasta īpašums. Līdz ar to sanāca tā, ka man nav sava mājokļa.”
Pirms pieciem gadiem Genādijs iepazinās ar Jeļenu, kura tolaik dzīvoja Smiltenē, netālu no Cēsīm, lai gan dzimusi Valmierā. Sākumā viņi sarakstījās, tad izveidojās ciešākas attiecības. “Pēcāk es uzaicināju Jeļenu pie sevis, uz Ambeļiem, kur tolaik dzīvoju vecāku dzīvoklī, t.i., pašvaldības mājoklī. Strādāju par kurinātāju. Viņa atbrauca, un mēs sākām dzīvot kopā,” pastāstīja Genādijs.
Vēlāk viņi pārcēlās uz privātmāju tajā pašā ciemā, kur īrēja mājokli: “Bet ko nozīmē būt svešā mājā? Mēbeles vai pat gultu nedrīkst pārbīdīt, kā pats vēlies. Tikai ar saimnieka atļauju. Jumts virs galvas ir, bet, tajā pašā laikā šķiet, ka tā nav. Tā bija arī ar mums. Reiz īpašnieks, jauns vīrietis, uzzinājis, ka Jeļenai drīzumā piedzims bērns, lūdza mūs atbrīvot mājokli mēneša laikā.”
Par laimi, viss nokārtojās, piedzima meita, un ģimenei, pētot sludinājumus, izdevās atrast piemērotu un ērtu variantu Vecsalienas pagastā.
Uz Baltkrieviju un atpakaļ
Vispirms pāris ieradās un apskatīja māju, kurā viņiem būs jādzīvo. Mājoklis ar krāsns apkuri, ērtībām ārā un primitīviem dzīves apstākļiem viņus nebiedēja, jo abiem bija lauku dzīves pieredze.
Jeļena pastāstīja par savu dzīvi. Viņai ir vecākais brālis Grigorijs un jaunākā māsa Anastasija. “Kad pienāca pagājušā gadsimta nemierīgie deviņdesmitie gadi, mūsu ģimene – tētis, mamma un mēs – bērni, 1991. gadā pārcēlāmies uz Baltkrieviju -- uz Zavidinentu ciemu Grodņas apgabala Ostrovecas rajonā. Tēvam Latvijā bija labs darbs -- viņš bija Cēsu cietuma priekšnieks. Vecāki iekārtojās darbā kolhozā, mūs nodrošināja ar mājokli, taču tur neklājās labi, tāpēc 1995. gadā atgriezāmies Latvijā, apmetāmies netālu no Cēsīm.”
Tagad Grigorijs ar ģimeni dzīvo Baltkrievijā, bet Anastasija -- Anglijā. Kaimiņvalstī, Vitebskas apgabala Maļinovkas ciemā, palika tukša Jeļenas senču māja, kurā viņa, ja dzīve piespiedīs, var atgriezties atkal, jo īpaši tāpēc, ka Jeļena šo māju ir mantojusi. Turklāt brālis Grigorijs aicina pie sevis.
Jeļena atceras dzīvi Baltkrievijā: “Tolaik man bija vienpadsmit gadi. Turējām govis, cūkas, aitas un sīklopus. Tāpat kā visi citi laucinieki, vācām sienu, kopām dārzu, zāģējām malku un darījām citus darbus. Tāpēc lauku dzīve man nav sveša.”
Vēlāk Jeļena vairākus gadus strādāja par pārdevēju Rīgā, pēc tam kādu laiku -- viesnīcās Vācijā.
Kaimiņi Tartakā ir labi
Tartaka ciems savulaik –pirms kādiem piecdesmit gadiem – bija pašpietiekama un biezi apdzīvota vieta. Šeit varēja izveidot divas zēnu futbola komandas, tagad pat vienu jaunekli dienā ar uguni nesameklēt, bija gaļas un zivju bodīte, pasts, veikals ar dažādām precēm, pagasta pārvalde un pat lauku slimnīca ar dzemdību nodaļu, zobārstu un citiem kvalificētiem speciālistiem. Tagad tukšo ciemu rotā tikai pareizticīgo baznīca.
Un tomēr Tartakā arī tagad dzīvo labi un līdzcietīgi cilvēki. Kaimiņi jaunajiem iemītniekiem uzdāvināja suni – modru, kas uzreiz pamana svešiniekus un dzīvniekus. Citi kaimiņi ļauj nomazgāties pirtī un sniedz citu palīdzību. "Mēs daudzus vēl nepazīstam. Un nav arī laika iepazīties, jo pietiek savu darbu un rūpju. Taču esam, sapratuši, ka cilvēki šeit ir atsaucīgi, draudzīgi un līdzcietīgi,” pastāstīja dzīvesbiedri.
Jeļena un Genādijs savu pieticīgo iedzīvi atveda uz Tartaku kravas automašīnā. Un vēl kaķi, kurš mājoklī tika ielaists pirmais, un tikai tad paši pārkāpa svešās mājas slieksni. Sākumā kaķis jutās nedrošs, bet tagad ir iedzīvojies un kļuvis par grauzēju biedu.
Genādijs atrada darbu vietējā kokapstrādes uzņēmumā, pēc tam pārgāja uz citu tuvējo firmu, kur veic dažādus darbus. Pāris saka, ka kopīgo līdzekļu pietiek pieticīgai dzīvei un viņiem pagaidām nekas īpašs nav vajadzīgs.
Pirmām kārtām pāris kopā ar šīs viensētas saimniekiem nopirka 10 kubikmetrus malkas ziemai.
Ar mīlestību viss ir pa spēkam
Šajā situācijā labums ir abpusējs -- gan mājokļa izīrētājam, gan jaunajiem iemītniekiem.
Nav noslēpums, ka neapdzīvotas viensētas, atstātas bez uzraudzības, laikam ritot noveco un tiek izlaupītas -- labākajā gadījumā līdz sienām, dažreiz pat līdz pamatiem, un tam ir daudz piemēru.
Genādijs un Jeļena regulāri kurina māju, tādējādi tajā neuzkrājas mitrums, un tajā pašā laikā sargā to. Viena lieta ir tukša un auksta māja, bet ir pavisam citādi, ja tā ir apdzīvota.
Saimnieki regulāri apmeklē saimniecību, lai veiktu dažādus darbus un uzraudzītu vecāku māju. Pagaidām abas puses ir apmierinātas.
"Mums šeit ļoti patīk. Ciems ir mājīgs un skaists, blakus mājai -- mežs. Netālu no mums mednieki iekārto, šķiet, savu medību namiņu, tuvumā ir autobusu pietura. Ja vajag uz veikalu Salienā vai Červonkā -- nekādu problēmu. Ja vēlamies, varam izmantot dārzu un dzīvot šeit tik ilgi, cik vēlamies. Taču mums ir jāievēro kārtība un noteikumi, ko mēs arī cenšamies darīt. Ir tikai viena bēda – māja ir sveša, nevis mūsu!” stāsta Jeļena un Genādijs, kuri kaimiņos -- Skrudalienas pagasta Skrudalienas ciemā -- atraduši pieticīgu īpašumu ar saimniecības ēkām, kas tiek pārdots. Bet tam nepieciešami līdzekļi...
Tas, ka nav sava mājokļa, rada arī vairākas citas problēmas: ar dzīvesvietas deklarēšanu un, līdz ar to, arī ar maznodrošinātā statusa iegūšanu, rodas grūtības arī ar iekārtošanos darbā. Pāris visas šīs problēmas plāno pakāpeniski atrisināt. Pagasta administrācija palīdz savu iespēju robežās.
Jeļena un Genādijs neplāno savu dzīvi: “Kāda jēga? Kā būs, tā būs. Ir žēl, ja plāni nepiepildās, un tad jāpiedzīvo vilšanās un rodas neticība saviem spēkiem un spējām. Cerēsim uz labāko."
Pērnā gada nogalē mazajai Jūlijai tika atklāta nelabvēlīga diagnoze, tāpēc meitiņu nācās vest uz Rīgu pie ārsta, kas maznodrošinātiem cilvēkiem ir apgrūtinoši un dārgi. Taču citas izejas nebija.
Jeļena un Genādijs ļoti vēlējās šo bērnu, ir bezgala priecīgi par Jūlijas piedzimšanu un ir gatavi darīt visu iespējamo mazulītes veselības labā. Viņi mīl viens otru un ir pārliecināti, ka tiks galā ar jebkādām grūtībām. Taču visupirms plāno iegādāties savu māju.
Komentāri