Pasaule ar Dīvu ir nūslāpums, bez Dīva – absurds, tai dzierdieju vīnā 15. augustā Aglyunā.
Ir teikumi, par kurim es dūmoju godim ilgi.
Breinigs1 obrozs. Aglyunys Breinumdareituojis Dīvmuotis obrozs aba glezna stuovēja jau pyrmajā Aglyunys bazneicā, kura beja nu kūka i nūdaga2 1766. godā.
Interesanti, kai tei glezna izagluobe nu guņs, kur jei beja, cikom 12 godi byuvēja lelū, stoltū myura3 bazneicu, kai jei jaunajā bazneicā atroda taišni tū vītu, kur jei ir i niule?
Suokūs glezna beja plyka, niulinejais viersā jai asūšais sudobra dekors sataiseits 1875. godā.
Aglyunys Dīvmuotis obrozs ir leidzeigs Trāķu Dīvmuotis obrozam, kurs Lītovā. Jezus bierneņš siež iz Muotis lobuos kuojis, jei jū maigi pītur ar lobū rūku. Kreisā rūkā jei tur pučeiti, iz kuru verās i snīdzās Bārns. Voi kaids ir precizi pasciejs, kas tei ir par Puči?
Ir Latgolā taidys katuoļu bazneicys, kur centralajā olturī ir glezna, a jai viersā, taidys kai durovys voi vuoceņš, cyta. Tai, deļ pīvaduma, ir Osyuna bazneicā. Tai ir ari Aglyunā. Te centralais olturs ir divstuoveigs, Breinumdareituojis Dīvmuotis prīškā – kai sorgs ci sižetisks papyldynuojums – ir Marejis Debesīs pajimšonys glezna.
Agruok viersejū gleznu nūbeidēja i Breinigū obrozu atvēre tikai iz dīvkolpuojuma laiku, a nu 1997. goda jei ir aiztaiseita tikai naktī.
Klūsters. Latgolā vairuokus godsymtus aktivi dorbuojēs dominikaņu ordeņs. Jī beja mūki-misionari, kurus sauce ari par Boltajim tāvim. Latgolā divi leluokī dominikaņu centri beja Pasīne i Aglyuna, ap jim izauga cytys, mozuokys bazneicys i klūsteri.
Kod 19. g. s. vydā Vitebskys guberņā masveidā slēdze katuoļu klūsterus, Aglyunys dominikaņu klūsters palyka vīneigais. Te dzeivuoja gon vītejī mūki, gon vēļ vaira nu tuolīnis – fiziski naspiejeigi voi nu varys nūstruopeitī. Pādejais Aglyunys dominikaņs, kurs te dzeivuoja 19. g. s. 90. godūs, beja Benedikts Sarošeks.
Klūstera leluo sāta, vairuokys reizis puortaiseita, ir sasaglobuojuse da niule, a kai līceiba par te bejušajim mūku laikim ir bazneicā centralajā olturī asūšuo Sv. Dominika skulptura.
Olūts. Sūpluok bazneicai asūšū dzīdnīciskū sārolūtu atkluoja Aglyunys klūstera vierseibnīks (beja priors 19. g. s. 20.–30. godūs) Andžejs Juškevičs. „Jis, ibraucis Aglyunā, pec kaida laika (1824. g.) stypri saslyma. Piaicynoti ivarojami orsti: Dr. Jasinkevičs nu Daugavpils, Baltry nu Osvejas un Ernests Ejchlers nu Kroslovas, vinbalsigi iteice jemt vannas nu šo saroluta yudina. Sacits – darits. Apmaram pec 15 vannom bk. Juškevičs palyka pavysam vasals.”4 Piec juo ituo olūta vannys jēme i tuo rezultatā izauorstēja daudzi cylvāki.
1825. godā pi olūta tyka izbyuvāta kūka muoja, kurā beja 10 dzeivūkli, a kotrā nu tim vanna.
Iudiņa analizis pajēme Viļnis i Picera zynuotnīki i atzyna par dereigu uorstnīceibai – dzert, mozguotīs i jimt vannys. Iz šani brauce grafi i pulkveži, inženeri i veiskupi. „Taids stovuklis pastoveja leidz 1836. godam. Pec kam yudins, sajaukts ar cytu olutu yudinim, zaudeja dzeidynojušas ipatnibas.”5 Vēļ 20. g. s. 20. godūs Egles (tān sauc Aglyunys) azara krostā varēja redzēt tuos vannu sātys pamatu drupys.
Tys t. s. Juškeviča olūts ar specifiskū sāra smaržu i garšu izabeidze, bet juo vītā jau tecēja cyts olūts, kuru vītejī vysu laiku iz prīšku ari skaiteja par naparostu.
Pīmiņu, ka 20. g. s. 80. godūs olūts beja čupeit tuoļuok nu tānejuos vītys. Beja apleik nazkaidys sātys, kuru niu vaira nav. Cylvākam, kurs nazynuoja, tū olūtu atrast nabeja vīgli. Prūtams, ka padūmu godūs nikaidu nūruožu nabeja.
Atcerūs, ka olūtam viersā beja vacs, pussapleiss kūka vuoks. Olūts dažreiz maineja sovu izteciešonys vītu – te kaidi 2 m izplyuda atstotu nu sev īruodeituos konstrukcejis, te otkon atsagrīze tikū radzamajā sīrubā.
Kod Aglyunā gataviejēs 1993. goda pāvesta vizītei, olūtu pīkuortuoja. Sovutīs „1996. gadā, labiekārtojot apkārtni, tika atrasta jauna avota izteka virszemē, netālu no iepriekšējās vājās iztekas. Avota izteka tika nostiprināta un aprīkota ar viegli pieejamiem ūdens krāniem, lai svētceļnieki varētu padzerties un piepildīt ūdens traukus”6.
Te bīži radzami cylvāki, kuri pylda leidzpajimtuos butelēs ci bunduļūs Aglyunys svātolūta iudini. Tys plyust pa sešim snīpjim vysu godu, iudiņam ir teira, pateikama garša. Dūmoju, ka cylvākus interesej ari itys, bet vēļ vaira konkretuo iudiņa stuosts i tei papyldu dimenseja, kura ir tikai svātolūtim7.
Pyrmī. Krīvejis imperejis laikūs oficialuo vaļsts religeja beja pareizticeiba. Godsymtu garumā varys nesieju attīksme pret cytom religejom beja strēčim maiguoka, strēčim radikali styngruoka.
Brīstūt namīrim, 1905. goda pavasarī tyka pasludynuota leluoka religiskuo breiveiba. Latgolys katuoli suoka atsaļaut tū, kū agruok nadreikstēja.
1906. gods. „Šùgod nùtyka kas sevišks. Izlitódami dútù ticibas brejveibu, Dynabúrgas katòli, sasatajsijuši lelókâ pulkâ izgòja ar karugim un svàtom dzismam uz Aglyúnu. Pi Vyšku baznicas ar jim sasavinòja vyškòniši, kurus vedia uz Aglyúnu bz. Veržbickis. Ceļâ divalyudzèju pulks aúga arvinu, spécigók tricynòja gajsu, un baznicas karùgi jaùki plivinòja kaj pricódamis, ka ir sagajdijuši brejvibu. Zam Aglyunu divalyudzèju pulks skajtija jau vajrók tyukstùšu sovâ storpâ, kuru Aglyunâ sajémia ar lelu pricu."8
Asu dzierdejs, ka zam runoj laika ziņā – zam Leldīnis, zam sīna laika, zam vokora. A ite tys prīvuords ir telpiskā sakarā.
Padūmu godūs daudzys Bazneicys publiskuos aktivitatis beja aizlīgtys – tūs vydā ari ceremoniali svātceļuojumi.
Iz Aglyunu 15. augustā individuali, cieškuok puors cylvāku grupuos guoja voi brauce golvonūeiļ tī, kurim nabeja daudz kū zaudeit – prostī kolhoznīki, piļsātu vīnkuoršī struodnīki. Ka beja kaids ci kaida nu leluokim voi mozuokim prīkšnīkim, tod voi nu beja kaida lela bāda, kur vajadzēja izpraseit Aglyunys Dīvmuotis paleigu, ci cylvāks beja ar dyžon dziļom religiskom saknem i ticeiba jam beja absoluti pyrmā vītā.
Maņ ruodīs, ka padūmu ateisma godūs cylvāku religiozitate beja dziļuoka i taidu cylvāku beja vairuok nakai niulinejūs breiveibys laikūs.
Pīmiņu, ka 1989. goda vosorā nūtyka pyrmais atļautais, publiski organizietais svātceļuojums iz 15. augustu Aglyunā. Tys ilga vairuokys dīnys, izīšona beja nu Rēzeknis9. Tymā svātceļuojumā pīsadaleja vairuoki maņ zynomi puiši.
1989. goda 14. augustā Aglyunā nūtyka ari cyts zeimeigs nūtykums – dīvkolpuojums pyrmū reizi beja na latiņu, a vītejā volūdā.
Teatra i kino cylvāks, pļus ari literats Ārijs Geikins sovus svātceļuojumu nūvāruojumus i puordūmys publicēja gruomotā „Svētceļnieka piezīmes”. Tī i par Medžugorji, Fatimu, Lurdu, ari Rymu, Asizi i Svātū zemi, ari par Aglyunu.
Tamā gruomotā ir gon par gareigim mekliejumim i atrodumim, gon par acim redzamom, puordūmu pylnom detaļom. „Vēroju bazilikas dižo fasādi. [..] Uz baltā fona es pamanīju kādus četrus piecus tumšus punktus. Tās bija bezdelīgu ligzdas, un centīgie putni visu sv. Mises laiku, šķiet, pienesa savai jaunajai paaudzei barību.”10
Vosorsvātki. Godu symtim ilgi Aglyunā beja treis leli Bazneicys svātki – piec vacys dominikaņu tradicejis iz Treju kieneņu dīnu aba Epifaneju svietēja iudini, treis dīnu svineibys beja iz Vosorsvātkim, leli svātki 15. augustā.
Nu Atmūdys godim Vosorsvātki Aglyunā minimalizējēs, par golvonim – tān vasalys nedelis garumā – palyka Dīvmuotis debesīs uzjimšonys svātki augusta vydā. Te laikam tai partū, ka Aglyunā ir Breinumdareituojis Dīvmuotis svātbiļde, i ar Dīvmuotis pīlyugšonu sasaskaņoj ari 15. augusts. Vosorsvātki niule vyspuor ir Zīmyssvātku i Leldiņu pakrieslī. Kod beju mozeņš, myusu sātā baba i dzeds dyžon svietēja Vosorsvātkus. Tyka sātā salyktys bārzu meijis, atlykti dorbi, svātdīne vadeita klusi i ar svineigumu. Baba pat saceja, ka myusu dīnuos pyrmā vītā ir Svātais gors – vīns nu Treisvīneibys, kuru gūdynoj taišni Vosorsvātkūs.
Kopi. „Natoli nu Aglyunas mežā ir vaci, aizauguši kopi, kuri jau 1772. g. dokumentūs teik saukti par vacajim. Dominikani nudybynoja tyvok pi baznicas cytus kopus, kurus sauce par jaunajim.”11
20. g. s. 70. godu beiguos trymdys presē tyka atspūguļuoti 15. augusta svātki Aglyunā. Zam vīnys nu daudzajom fotografejom ir paroksts – „Uz Aglyunas kopsātas ir mozs altareits, kai legenda stōsta, tymā vītā, kur Jaunova Marija pasarōdejuse eglē un tymā vītā ir bejuse uzcalta pyrmō Aglyunas bazneica un tōs tūrņa un krysta vītu nūrōda tagad šys altareits ar krystu”12.
Vacom bazneicom vysod apleik beja kopi. Niu kopi ir kaļneņā pi bazneicys laukuma. Daudzi prīsteri i Latgolys kulturys darbinīki tī ir paglobuoti, pīmāram, literate Naaizmērstule.
Ir verseja, ka Lītovys valdnīks Mindaugs 1263. goda rudinī tyka nūslapkavuots, a piečuok paglobuots Aglyunā.
Aglyuna i Klaipeda. Te, piļsātā pi Baltejis jiurys, ir pīmineklis Erkusam Mantam. Ploti placi, bezbaileiba acīs, apjiemeiba žestā. A kas ir tys Erkuss Mants, kura pīminekļam Klaipedā ir cīši leidzeigs Mindaugs Aglyunā?
„1259. g. sākās Lielā baltu sacelšanās. Vispirms sacēlās zemgaļi un Šabja vadībā padzina vācus no Zemgales. Pēc gada 13. jūlijā žemaiši ar kuršiem pie Durbes pieveica vācu apvienotos spēkus un sākās Kursas atbrīvošana. Drīz – 20. septembrī – vienlaikus sacēlās sembji, nātangi, bārti, vārmji un pagudi. Viņu kopīgais karavadonis bija Erkus Mants. XIII gs. vidū baltu apdzīvoto zemju centrā bija izveidojusies baltu valsts – Lietuva. Tās pirmais valdnieks Mindaugs devās palīgā kuršiem un prūšiem"13.
Mindaugs ir pretruneigs, legendom apveits valdnīks. Ir vārts palaseit viesturnīku Agri Dzeni – jis iz daudzim viesturis nūtykumim verās pa sovam i dzili.
1 Tai raksteja agruok, niule roksta breineigs.
2 Piec cytim olūtim, tyka sprosta nūjaukta kai vaca i moza.
3 Taiseita nu muola ceglu, piečuok apmasta ar ščukaturku i nūkruosuota boltā kruosā.
4 Saroluts // „Katoļu Dzeive”, 1929., Nr. 8.
5 Saroluts // „Katoļu Dzeive”, 1929., Nr. 8.
6 https://www.aglonasbazilika.lv/vesture/#aglonas-baznicas-vesture (skat. 28.05.2024)
7 Ir juopīsoka, ka eistais svātais iudiņs ir tikai prīstera speciali īsvieteitais.
8 Aglyuna // „Auseklis", 01.09.1906.
9 Varātum byut, ka tymā vosorā beja ari cyti, mozuok zynomi oficiali svātceļuojumi iz Aglyunu.
10 Geikins Ā. Svētceļnieka piezīmes – [B.v.]: [B.izd.], [B.g.], 106. lpp.
11 Vysvacoki Aglyunas kopi // „Katoļu Dzeive”, 1929., Nr. 8.
12 Latgolas svātōkō vīta – Aglyuna // „Latgolas Bolss”, 30.09.1978.
13 Auns O. Prūšu cīņas par brīvību // „Lauku Avīze", 21.09.1993.
Komentāri