Pagājušās nedēļas beigās Daugavpilī atkal viesojās slavenais Harkivas mūzikas kolektīvs “Prime Orchestra”. Šoreiz dzirdējām slavenas roka kompozīcijas talantīgo mūziķu izpildījumā un atkal pilnā zāle aplaudēja Ukrainas mūziķiem. Jāpiebilst, ka jau otro reizi biļetes uz „Prime Orchestra” koncertu tika izpārdotas vairākas nedēļas pirms uzstāšanās.
Vēl dažas dienas pirms vieskoncerta sociālajos tīklos cilvēki jautāja: "Vai kāds var pārdot biļetes uz „Prime Orchestra” koncertu?", "Varbūt kādam ir lieka biļete uz „Prime Orchestra”?" Jāteic, ka bija ļoti maz tādu, kas bija gatavi pārdot jau laikus iegādātās biļetes.
Pirmo reizi Harkivas kolektīvs ieradās Daugavpilī 2022. gada 11. decembrī. Jau pirmajā koncertā talantīgie mūziķi iekaroja Daugavpils klausītāju sirdis un tagad dara to katrā viesošanās reizē. Cilvēki seko afišām un, tiklīdz kļūst zināms, ka „Prime Orchestra” atkal gatavojas braukt pie mums, gaida, kad biļetes būs pārdošanā, un tās tiek izpārdotas ļoti ātri, -- jau trīs nedēļas pirms “X” stundas biļešu vairs nav.
Bet kas ir tas, ar ko šis kolektīvs piesaista tik lielu uzmanību? Tie ir Mākslinieki ar lielo burtu, kas gatavo brīnišķīgus šovus, lieliski izpilda pasaulslavenus hitus, turklāt ne tikai rokmūziku, bet arī 80. un 90. gadu disko, Ziemassvētku skaņdarbus un daudz ko citu, un katru reizi to dara simfoniskais orķestris. Varat iedomāties "Depeche Mode" šādā skanējumā? Tas ir patiess baudījums.
Šoreiz harkivieši ieradās pie mums ar programmu “ROCK SIMPHO SHOW”. Dzirdējām pasaulslavenu grupu „Led Zeppelin”, „The Beatles”, „Deep Purple”, „Queen” u.c. vecos skaņdarbus jaunā skanējumā. Savukārt neilgi pirms koncerta laikraksta “Latgales Laiks” žurnāliste sarunājās ar projekta mūzikas producentu Alekseju Horoļski un diriģentu Denisu Dorošenko.
– Jūs bijāt Daugavpilī pagājušā gada novembrī. Nav pagājis ne pusgads, un jūs atkal viesojaties mūsu pilsētā. Un atkal visas biļetes ir izpārdotas. Jūs šeit mīl, apbrīno un gaida ar nepacietību, tāpat kā jūs gaidāt tikšanos ar mūsu publiku?
D. Dorošenko. Mēs, diemžēl, kopš mūsu pēdējās tikšanās vēl neesam bijuši mājās, un arī tuvākajā laikā netiksim. Bet mūs tas nebiedē, jo mums ir daudz spēka, liela vēlēšanās, mēs dalāmies brīnišķīgā mūzikā ar brīnišķīgu publiku, tāpēc ar prieku atkal braucām uz Daugavpili, un esmu pārliecināts, ka mēs pie jums ieradīsimies vēl nevienu vien reizi.
– Un jūs atkal spēlējat rokmūziku, ja nemaldos, trešo reizi. Ar ko šī programma atšķiras no iepriekšējām?
A. Horoļskis. Katra mūsu programma atšķiras no iepriekšējām, jo katru reizi uz mūsu koncertu nāk skatītāji, un mēs vēlamies attaisnot viņu cerības. Tāpēc ir jāizdara kaut kas jauns. Vismaz viena trešdaļa ir kaut kas pilnīgi jauns, bet pārējais -- labākais no tā, ko jau esam atskaņojuši. Tagad mūsu programmā ir arī roka klasiska, nedaudz eksperimentēšanas, nedaudz miksēšanas ar klasiskajiem skaņdarbiem, tas ir tas, kas var ieinteresēt publiku un, varbūt, pat pārsteigt. Esmu ievērojis, ka te, Kultūras pilī, ir afišas un šeit uzstājas lieliski mākslinieki. Jūsu pilsētu apmeklē ļoti daudzi mākslinieki, un tas nozīmē, ka publika šeit ir ļoti prasīga, un mums ir jāatbilst skatītāju prasībām.
-- Nevaru apiet kara tēmu. Karš Ukrainā, diemžēl, turpinās. Joprojām mirst ukraiņi, tiek iznīcināti jūsu ciemi un pilsētas. Cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība. Un jūs ik reizi, kad atbraucat, vācat līdzekļus tautiešu vajadzībām, kuri, neskatoties uz pastāvīgo risku aiziet bojā, nepamet savas mājas un turpina dzīvot tur, kur notiek karš. Kādiem mērķiem vācat līdzekļus šoreiz?
A. Horoļskis. Jā, mums katru reizi ir mērķprogramma. Pašlaik mēs sadarbojamies ar UNBROKEN fondu, kas atrodas Ļvivā un nodarbojas ar cilvēku rehabilitāciju pēc smagiem ievainojumiem, gan militārpersonām, gan civiliedzīvotājiem. Tāpat palīdzam vākt līdzekļus ātrās palīdzības mašīnu apgādāšanai ar medicīnas aprīkojumu, lai katrā mašīnā būtu maksimālais ekipējuma apjoms palīdzības sniegšanai uz vietas. Un turpināsim tādā pašā garā.
– Kad pēdējo reizi biji mājās, Harkivā? Un vai jums vēl ir mājas?
D. Dorošenko. Es biju 2022. gadā. Dažiem mājas vēl ir, dažiem, diemžēl, nav. Dažiem mājas ir nopostītas pilnībā, dažiem -- daļēji, dažiem, paldies Dievam, mājas vēl ir. Ukrainā daudzi cilvēki ir zaudējuši savas mājas, ir nopostītas veselas pilsētas. Nav Mariupoles, gandrīz nav Kramatorskas. Alekseja tēvs dzīvoja Volčanskā, arī tur nekā nav. Bet tēvs, paldies Dievam, paguva aizbraukt. Tā mēs, diemžēl, tagad dzīvojam. Mūsu kolēģe Marina Slobožana pašlaik atrodas Harkivā, pagaidām viņai viss ir kārtībā.
A. Horoļskis. Diemžēl cilvēki ir pieraduši pie kara, viņi cenšas dzīvot normālu dzīvi, neskatoties uz aktīvu karadarbību. Ir briesmīgi to dzirdēt, un paldies Dievam, ka daudzi nezina, kā ir, kad droni bombardē kaut kur tuvumā, bet iedzīvotāji uz to vairs nereaģē.
– Nedaudz pieskaršos politikai. Pēc jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas visas pasaules dzīve ir gluži kā šūpoles. Te viņš sniedz palīdzību Ukrainai, te atsaka, runā par mieru, bet tajā pašā laikā, kā man šķiet, ne pārāk to veicina. Jaunākā informācija liecina, ka tiek plānots 30 dienu pamiers. Ko jūs par to domājat?
A. Horoļskis. Es tagad nerunāju orķestra vārdā, es runāju savā vārdā. Es gribu mieru ar godīgiem nosacījumiem. Un pats galvenais ir tas, ka Ukraina nesāka šo karu, tāpēc tur ir jābūt visam, kas ietver vārdu “taisnīgums”. Miers ir vajadzīgs obligāti, un jo ātrāk, jo labāk.
D. Dorošenko. Visi vēlas mieru, katrs cilvēks vēlas mieru, neviens negrib dzīvot kara apstākļos, stulba kaimiņa iegribu dēļ negribas zaudēt tūkstošiem dzīvību dēļ, un tad dzirdēt "un tagad jūs dzīvosiet tā". Kāds ir jāsoda, un mēs visi zinām, kas ir jāsauc pie atbildības, bet vai tā būs? Nākotne rādīs, ceru, ka ja ne šeit, tad vismaz tur šī atbildība viņu panāks. Bumeranga likums darbojas joprojām, bet, diemžēl, cilvēkus nav iespējams atgriezt. Aizgāja bojā ļoti daudz jaunu puišu, gan jauni, gan veci, žēl visu. Un kurš tagad atjaunos nopostīto? Un kā to visu atjaunot? Uz kā rēķina? Tas ir ļoti liels jautājums.
-- Bet jūs netaisāties apstāties? Jūs nepadosieties?
D. Dorošenko. Vairs ne. Ja kara sākumā vēl runāja par to, kā tas var būt, mēs visi taču esam radi, kaimiņi, draugi. Un kad kādu dienu tev visi šie draugi ir pagaisuši, turklāt viņi vēlējuši, lai tu dabū ciest vēl vairāk un stiprāk, mums ar šādiem draugiem un kaimiņiem, radiniekiem vairs nav pa ceļam, neskatoties uz jebkādām bijušajām radnieciskajām saitēm.
– Sekoju jums sociālajos tīklos, un rodas iespaids, ka vienmēr esat ceļā, gandrīz katru dienu kāds jauns koncerts jaunā pilsētā vai valstī. Vai jūs dažreiz nevēlaties vienkārši atmest visam ar roku, izbeigt šo trakulīgo tempu un atpūsties?
A. Horoļskis. Atmest ar roku nevar, jo, uzņemoties saistības, tās jāpilda, jo no tā daudz kas ir atkarīgs. Mūsu galvenais mērķis ir palīdzēt. Ir vēl divas puses, pret kurām mums ir jāpilda saistības -- publika, kas nāk uz mūsu koncertiem un uzticas mums līdz pat šai dienai, un pret kolektīvu. Mēs neesam mājās, mums jāpalīdz cits citam un ir jāpastāv, tāpēc strādājam tādā ritmā, palielinām koncertu skaitu. Grafiks ir gana saspringts, bet mums ir brīvas dienas, un par profesiju nav jāsūdzas, paši to izvēlējāmies un zinājām, kāpēc.
– Ļoti ceram jūs redzēt Daugavpils svētkos, jo, manuprāt, jūsu šovs ir jāredz un jādzird pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, un uz šiem koncertiem nāk tūkstošiem Daugavpils iedzīvotāju un viesu.
– Uzaiciniet, mēs labprāt atbrauksim. Mums ir tik plašs repertuārs, spēlējam roku, mums ir lieliska kino mūzika, 80. un 90. gadu deju mūzika. Tā skan brīnišķīgi un arī pozitīvi ietekmē cilvēkus, kuri zina un mīl šo mūziku. Mums ir jaukta programma tieši pasākumiem laukumā.
-- Liels paldies par interesanto sarunu!
Foto: Margarita Vigule
Komentāri