1. aprīlī tiek atzīmēta Starptautiskā putnu diena. Tāpēc šoreiz parunāsim par mājas strazdiem – cilvēku tuvākajiem kaimiņiem. Izrādās, šie putni, pavasara vēstneši, pārvarējuši tūkstošiem kilometru un, visbeidzot, atlidojuši pie mums, paliek bez mājām – omulīga un droša būrīša, kurā ir tik ērti gan veidot ģimeni un izaudzināt pēcnācējus, gan paglābties no dažādiem ienaidniekiem.
Pasākumu tik daudz, ka ne saskaitīt
Putnu dienās Latvijā parasti tiek rīkoti neskaitāmi pasākumi: ekskursijas, lekcijas, putnu būrīšu izgatavošanas meistarklases, izstādes, putnu vērošanas pārgājieni, kuru dalībnieki klausās gan pūču ūjināšanu, gan Rīgas jūras līča putnu dziedāšanu utt. Piemēram, pērn bija ieplānoti aptuveni 40 šādi pasākumi.
Latvijā reģistrētas 377 putnu sugas un 21 pasuga, tostarp sastopamas arī visai retas populācijas. Tās visas ir pelnījuši uzmanību, mīlestību un rūpes, bet mēs veltīsim uzmanību mājas strazdiem, kuri mitinās cilvēku tuvumā.
Mājas strazdi izsenis ir dzīvojuši Eiropā, Centrālāzijā un Mazāzijā. Strazdi, kas apdzīvo Eiropas dienvidu un rietumu teritorijas, kā arī Mazāzijas strazdi ir nometnieki, savukārt mājas strazdi, kas apdzīvo Eiropas ziemeļu daļu, rudenī migrē uz dienvidiem: Pireneju pussalu un Ziemeļāfriku. Mūsdienās mājas strazdi sastopami arī daudzviet ārpus sākotnējā izplatības areāla.
Turklāt, jo tālāk uz ziemeļiem atrodas izplatības areāls, jo tuvāk strazdi dodas ziemot -- uz Dienvideiropu un Vidusāzijas dienvidiem.
Pie mums pavasaros strazdi atlido bariem un cilvēki nespēj ne fiziski, ne materiāli katram indivīdam nodrošinātu drošu mājokli. Bet, ja ir vēlēšanās, mēs varam izdarīt labu darbu, palīdzot putniem, kuri atnes sev līdzi tik ļoti gaidīto pavasari.
Kamēr citi putni savus mājokļus būvē no pieejamiem dabas materiāliem un var apmesties jebkurā vietā un apstākļos, strazdi dod priekšroku būrīšiem un tajos ērti iekārtojas. Turklāt mājas strazdi nav ne izlepuši, ne kaprīzi putni, tāpēc var apmesties arī koka dobumos, plaisās vai citās dzīvošanai piemērotās vietās.
Atliek vien doties pastaigā pa Daugavpils apkaimēm, piepilsētas teritorijām un laukiem, lai redzētu, ka strazdi, ar retiem izņēmumiem, ir gandrīz bezpajumtnieki. Skvēros, parkos, meža stādījumos un pat pie privātmājām ir pavisam maz putnu būrīšu. Bet, ja arī ir, tad veci, laika zoba sabojāti un kuru katru brīdi var nogāzties zemē.
Zīmējumi -- tas ir labi, bet...
Latgales zoodārza vadītājs, bioloģijas zinātņu doktors Mihails Pupiņš uzsvēra, ka Putnu dienas, lai arī nepieciešams un labs pasākums, tomēr neatrisina problēmu -- strazdu nodrošināšanu ar būrīšiem: «Piemēram, strazdi dzīvo ģimenēs vecu koku dobumos, kur ir vesela ekosistēma: tārpiņi, vabolītes un citi kukaiņi. Līdz ar to vienuviet ir mājoklis, barība un komunikācija ar sugas brāļiem. Bet kur likties strazdiem, ja koks ir nozāģēts? Tāpēc cilvēku uzdevums ir dot savu ieguldījumu šo, kā arī citu putnu dzīves apstākļu uzlabošanā. Būrīšu izgatavošana skolās nav smags, toties ļoti noderīgs darbs. Tas ir pa spēkam ikvienam jaunietim."
Ja šādas iespējas nav, Mihails Pupiņš iesaka iegādāties gatavus būrīšus būvmateriālu lielveikalos, turpat jums palīdzēs sazāģēt materiālu, no kura pēc tam ir viegli izgatavot nepieciešamo konstrukciju.
Dienvidlatgales virsmežniecībā paskaidroja, ka šai iestādei jau sen ir vienošanās ar dažām skolām, saskaņā ar kuru tiek meistaroti putnu būrīši un izvietoti kokos Stropos: „Tas ir brīvprātīgs darbs, mēs nevienam neuzliekam par pienākumu to darīt. Turklāt mūsu iniciatīvu nenosaka nekādi dokumenti vai instrukcijas.”
Dažās Daugavpils skolās skolotāji parādīja skolēnu zīmējumus, kuros viņi ar otām vai krāsainajiem zīmuļiem pauž savu pozitīvo attieksmi pret strazdiem. Šī iniciatīva ir apsveicama, taču tā nekādi nepadara putnu dzīvi ērtāku – strazdiem vajag māju! Problēma, protams, galvenokārt ir būvmateriālu pieejamība, kas pašlaik ir dārgi.
Saglabātas vecās tradīcijas
Augšdaugavas novada Salienas vidusskolas (šo skolu 1975. gadā absolvēju arī es -- aut. piez.) audzēkņi darbmācības stundās vienmēr izgatavoja putnu būrīšus, daži meistaroja tos mājās un pēc tam nesa uz skolu.
Tāpēc, kad putni ieradās, tos jau gaidīja skolas parka kokos un izglītības iestādes tuvumā izvietotie būrīši.
Tolaik darbmācības stundas skolas darbnīcā mums, zēniem, pasniedza Pjotrs Keivišs, meistars ar zelta rokām, speciālists metālapstrādes, virpošanas, galdniecības, metināšanas un citās jomās. Kā izrādās, labās tradīcijas Salienas vidusskolā tiek piekoptas arī mūsdienās.
Tagad darbmācību skolēniem pasniedz nu jau aizsaulē aizgājušā Pjotra Keiviša dēls Nikolajs Keivišs, kurš no sava tēva mantojis dažādu amatu prasmes. Savulaik viņš absolvēja Novgorodas Pedagoģiskā institūta Inženierzinātņu un pedagoģijas fakultāti, pēc tam sāka strādāt par darbmācības skolotāju savā skolā. Un tā -- gandrīz 35 gadus: “Kā var ieaudzināt mīlestību pret dzīvniekiem un putniem, nesniedzot tiem reālu palīdzību? Tie būs tikai tukši vārdi. Katru pavasari skolēni izgatavo apmēram divus desmitus putnu būrīšu."
Nikolajs parādīja labas kvalitātes dēļu kaudzi, no kuriem skolēni jau sākuši meistarot putnu būrīšus. N. Keivišs paskaidroja, ka būvmateriālus putnu mājiņām nākas meklēt visur, kur vien iespējams. Dažkārt tiek izmantoti lietoti skolas soli, citas savu laiku nokalpojušas mēbeles, veci dēļi. Arī vietējais iedzīvotājs, kokzāģētavas īpašnieks Jānis Staltmanis skolai vienmēr sniedz visu iespējamo palīdzību būvmateriālu nodrošināšanā.
Jurijs Afanasjevs ir skolas mehāniķis, kā arī dažādu citu darbu speciālists, dažkārt palīdz kolēģim Nikolajam. Arī Jurijs uzskata par savu pienākumu radīt labus apstākļus mūsu faunas pārstāvjiem.
Jurijs dzīvo Salienas pagastā viensētā „Robežnieki”: „Ap mūsu ģimenes māju izvietoti vairāki strazdu būri. Es tos taisu pats. Patīkami vērot, kā pēc ziemas atlidojušie putni ar savu aktivitāti uzlādē un motivē mūs -- cilvēkus -- dzīvot. Un cik skaisti strazdi dzied! Šos putnus var apskaust par operdziedātāji! It īpaši, ja putniem jau ir mājoklis un pienācis laiks radīt pēcnācējus.
Paņemt rokās āmuru un naglas...
Laucesas pagasta iedzīvotājs Mihails Pirovičs nevar lepoties ar putnu būrīšu pārpilnību, jo, tā kā ir aizņemts saimniecības darbos, viņam neatliek laika putnu mājiņu izgatavošanai: „Taču es nostiprināju kokā putnu būrīti, ko nesen atveda meita, kura dzīvo un strādā Dānijā. Tagad gaidu, kad tajā apmetīsies iemītnieki.”
Mihails zina par šo problēmu no pirmavotiem. Liels sēņotājs, apceļojis visu Latgali, īpaši mežus aiz Elernes, Muravkiem un līdz pat Lazdukalnam: “Lai ko tagad runātu par padomju laikiem, toreiz bija putnu būrīšu izgatavošanas bums. To spēja ikviens puika. Staigājot pa mežiem, apkaimi un garām viensētām, redzu, ka daudzi pagājušā gadsimta beigās uzstādītie putnu būrīši vai nu pa pusei satrunējuši mētājas zemē vai arī vēl šā tā turas kokos. Jaunu nekur nav.»
Pie manas viensētas „Grantskalni” ir ap desmit putnu mājiņas, turklāt dažas izvietotas tik blīvi, ka atgādina daudzdzīvokļu namu.
Ir ļoti interesanti vērot strazdu dzīvi šādās putnu apmetnēs. Tāpat kā cilvēkiem, tā pārsvarā rit mierīgi, taču reizēm putni ķildojas, izceļas kautiņi un pat izveidojas komiskas situācijas.
Taču lielam skaitam putnu būrīšu viensētas tuvumā, kas, šķiet, ir labi, var būt negatīvas sekas. Ir zināms, ka strazdiem ļoti garšo ogas, tostarp ķirši. Tāpēc, ja mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši, mums ir jāpiecieš arī dažas neērtības un pat zaudējumi. Tāpēc nebrīnieties, ja nogatavojušies ķirši kādu dienu pēkšņi pazūd.
Lai pasargātu savu dārzu no putnu uzbrukumiem, vasarnīcas īpašnieks vienā no kooperatīviem ņem rokās gaisa šauteni. Citi uzstāda putnubiedēkļus, dažādus tarkšķošus un tamlīdzīgus putnu aizbiedēšanas līdzekļus.
Tomēr lielākajai daļai cilvēku strazdi patīk. Tāpēc kas gan liedz ikvienam no mums reiz atlikt nebeidzamos mājsaimniecības darbus, paņemt dēļus, āmuru un naglas un uzmeistarot ērtu mājokli spārnotajiem kaimiņiem?
Pirms dažām dienām bija ļoti auksts, pūta stiprs vējš un pat sniga. Nav grūti iedomāties, kā šādā laikā jutās strazdi, kuriem nav sava mājokļa?
Komentāri